Pandēmija pandēmijā. Saruna ar HIV pacientu atbalsta biedrības vadītāju Andri Veiķenieku
Foto: DELFI

Statistika ir nepielūdzama – Latvija jau trīs gadus pēc kārtas HIV izplatībā Eiropas Savienībā (ES) ir izteikta līdere ar vidēji 18,5 gadījumiem uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju. Salīdzinājumam – vidējais ES rādītājs ir 5,6 gadījumi uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju. Kāpēc šis koeficients Latvijai ir tik augsts un ar ko ikdienā nākas saskarties cilvēkiem, kuri dzīvo ar HIV, centāmies noskaidrot sarunā ar HIV pacientu atbalsta biedrības AGIHAS vadītāju Andri Veiķenieku.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

2020. gada 1. janvārī Latvijā oficiāli bija reģistrēti teju astoņi tūkstoši HIV pozitīvu cilvēku, no kuriem lielākā daļa bija Rīgas un Pierīgas iedzīvotāji – 82%. Dati par 2020. gadu vēl nav zināmi pat ne aptuvenu aplēšu formā, taču Veiķenieks ir bažīgs, ka līdz ar Covid-19 pandēmijas izplatību būs pieaudzis arīdzan inficēto skaits ar HIV. Laboratorijas ir ļoti noslogotas, tāpēc īpašas kampaņas ar aicinājumu pārbaudīties nav rīkotas, turklāt nav noslēpums, ka jebkuras krīzes apstākļos saasinās arīdzan dažādas novirzes no ierastajām uzvedības normām – tostarp emocionāla un seksuāla vardarbība un intravenozo narkotiku lietošana.

Un tieši profilaktiskie pasākumi (precīzāk gan: to nepietiekamais daudzums) ir galvenais iemesls, kādēļ Latvijai šobrīd HIV izplatībā ir tik augsts rādītājs. "Sabiedrības informēšana par riskiem ir diezgan reta un kampaņveidīga, bet ļoti būtu nepieciešams pastāvīgs un regulārs darbs. Ja mēs nopietni necīnīsimies ar šīs infekcijas slimības izplatību, tad agrāk vai vēlāk tā kļūs par ļoti nopietnu apdraudējumu nācijas izdzīvošanai," skaidro Veiķenieks.

AGIHAS, kas dibināta 1993. gadā un ir pirmā pacientu atbalsta organizācija Latvijā, sākotnēji bija vieta, kur pulcēties ar HIV inficētajiem cilvēkiem un gūt emocionālu atbalstu, jo aizspriedumi saistībā ar infekciju sabiedrībā bija milzīgi, publiskajā telpā HIV bija iemantojis 20. gadsimta mēra palamu, atklāti par to neviens runāt neuzdrīkstējās, taču cilvēkiem bija nepieciešama vieta, kur novilkt masku un uzzināt par savu slimību ko vairāk. Līdz ar to vēsturiski visilgākais AGIHAS darbības virziens ir "Līdzīgs – līdzīgam" konsultācijas, kas aizvien bez maksas pieejamas gan pa tālruni, gan klātienē un ko turklāt sniedz HIV pozitīvs cilvēks.

"Kāpēc tas ir svarīgi? Tikai HIV pozitīvs cilvēks zina, kā jūtas HIV pozitīvs cilvēks, tāpēc var sniegt pilnvērtīgu emocionālo atbalstu. Tas ir īpaši nozīmīgi tiem, kuri tikko uzzinājuši par savu statusu. Problemātika ir skaidra un allaž atkārtojas, atslēgas jautājumi, kurus šie cilvēki vēlas izrunāt, gadu gaitā ir iezīmējušies diezgan konkrēti, jo visi tomēr vairāk vai mazāk iet cauri kam līdzīgam," atklāj Veiķenieks.

Pandēmija pandēmijā. Saruna ar HIV pacientu atbalsta biedrības vadītāju Andri Veiķenieku
Foto: DELFI

Tiesa, ja sākumā galvenokārt tika strādāts pie pacientu informēšanas un atbalsta, tad šobrīd AGIHAS lielākais ikdienas darbs ir tieši profilaktiskie pasākumi, proti, sabiedrības informēšana, gatavojot izglītojošus materiālus un rīkojot informatīvās kampaņas. Pērnā gada nogalē tieši pirms Pasaules AIDS dienas, kas ik gadu notiek 1. decembrī, tautās tika laista pēdējā vērienīgā kampaņa "Bīstami nezināt".

Ir ļoti daudz lietu, ko ir bīstami nezināt. Bīstami ir nezināt savu statusu, bīstami ir nezināt, ka HIV var ārstēt, bīstami ir nezināt, ka ārstēts cilvēks vairs nav bīstams saviem partneriem, bīstami ir nezināt, ka aizvien dzimst HIV pozitīvi bērni. Andris Veiķenieks

Pēdējos gados aktīvs darbs notiek arī jauniešu izglītošanas jomā – jo īpaši ārpus ģimenes aprūpes iestādēs, proti, bērnunamos un internātskolās, kur AGIHAS stāsta par seksuālo un reproduktīvo veselību, higiēnu un arī drošību internetā.

Veiķenieks atklāj, ka tas tiek darīts tāpēc, ka ar šiem jauniešiem padziļināti neviens par šīm tēmām līdz šim nav runājis, taču viņi ir riska grupā: "Tas nebūt nav pārmetums pedagogiem. Šīs tēmas nav vieglas, bet šie jaunieši jau ir gana traumēti un var vieglāk "iekrist", tāpēc ir ļoti būtiski runāt par ēnas pusēm, kas var būt seksuāliem kontaktiem, kā arī par riskiem internetā – šantāžas veidiem, iepazīšanās portāliem, pornogrāfiju. Lai pasargātu viņus nākotnē, ir jārunā ar viņiem par šīm neērtajām tēmām, par kurām sabiedrība negrib runāt."

Tiesa, seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumi aizvien ir gana izaicinošs un neērts temats ne tikai pusaudžiem.

Sekss ir normāla cilvēka dzīves sastāvdaļa, un spēja atklāti par to runāt liecina par sabiedrības briedumu. Ja spējam to darīt bez sarkšanas un acu noduršanas, tad esam pieauguši. Ikdienā gan tomēr nākas pārliecināties, ka neesam ne pieauguši, ne nobrieduši. Es domāju, ka pie vainas ir gan padomju mantojums, gan komunikācija ģimenē. Šī nerunāšana, īpaši jauniešu neinformēšana, tad arī noved pie šāda rezultāta, ka ES esam pirmajā vietā pēc saslimstības ar HIV. Sabiedrība nesarunājas. Ja tas tā turpināsies, man ir lielas bažas par to, kur mēs nonāksim. Andris Veiķenieks

Tas ir arīdzan galvenais iemesls, kādēļ no deviņdesmito gadu sākuma līdz mūsdienām HIV stigma īpaši nav mazinājusies, – liela sabiedrības daļa neatzīst, ka inficēties var ikviens, un uzskata, ka tā ir tikai marginālu indivīdu saslimšana. To pierāda arī AGIHAS 2019. gadā veiktais pētījums "HIV. Mīti un fakti", atklājot, ka lielākā daļa iedzīvotāju uzskata, ka viņu iespēja inficēties ir ļoti maza (33%) vai drīzāk maza (40,7%).

Saskaņā ar datiem pietiekamas zināšanas par HIV infekciju ir 51,7% aptaujas dalībnieku, no kuriem visvairāk zinošo – 69,8% – dzīvo Rīgā, savukārt vismazāk informēto – reģionos un laukos (26,6%). Kā atklāj Veiķenieks, tieši reģioni mēdz izcelties ar īpaši spēcīgu stigmu un aizspriedumiem – ne tikai sabiedrībā, bet arī starp sociālajiem darbiniekiem un ārstniecības personām.

"Stigma patiešām ir milzīga, un to apliecina arī mūsu aptauja ("Cilvēku, kuri dzīvo ar HIV, stigmas indekss 2.0"). Uz jautājumu "Vai jums ir bijusi negatīva pieredze, atklājot savu HIV statusu?" 60% respondentu atbildēja apstiprinoši," atklāj Veiķenieks.

Izplatītākie stereotipi par HIV inficēto ir intravenozo narkotiku lietotājs, vīrieši, kuriem ir sekss ar vīriešiem (ne tikai homoseksuāli vīrieši, bet arī, piemēram, ieslodzījuma vietās mītošie, kuriem seksuālas attiecības ar sava dzimuma pārstāvi ir tikai tāpēc, ka citādi tobrīd nav iespējams), kā arī abu dzimumu seksuālo pakalpojumu sniedzēji.

Taču statistika liecina, ka no visiem HIV pozitīvajiem cilvēkiem Latvijā intravenozo narkotiku lietotāju ir 15%, bet vīriešu, kuriem ir sekss ar vīriešiem, – vien 6%. Liela daļa saslimušo ir ar nenoskaidrotu infekcijas avotu (nevēlas atklāt, kur un kādā veidā inficējušies), daļa – biseksuāli vīrieši, bet stabili lielāko daļu – aptuveni 45% – veido heteroseksuāli kontakti.

Gadījumi, kad infekcijas avots nav zināms, ir uzskatāms piemērs jau minētajai stigmai – aizspriedumi un kauns ir tik liels, ka pat ārstniecības personai cilvēks nespēj atklāt iespējamo inficēšanās avotu. Veiķenieks stāsta, ka bieži vien tiek izdomāti dažādi šķietami sociāli atzīstamāki veidi, kā cilvēks varētu būt inficējies, – pie zobārsta, manikīra vai tetovēšanas salonā.

Tiesa, ar HIV ir iespējams inficēties vien trīs veidos – ar asins starpniecību (nepieciešams ar aci saskatāms asins daudzums), dzimumkontaktu ceļā ar seksuālajiem šķidrumiem (sperma, vaginālais sekrēts), kā arī vertikālās transmisijas ceļā, kad māte infekciju nodod bērnam. Tāpat līdz šim Latvijā nav konstatēts neviens gadījums, kad HIV būtu pārnests asins pārliešanas ceļā.

Pandēmija pandēmijā. Saruna ar HIV pacientu atbalsta biedrības vadītāju Andri Veiķenieku
Foto: DELFI

Kā vēl vienu problēmu infekcijas iegrožošanā viņš min "vēsturiskos pacientus", kuri ir pazuduši no ārstniecības personu redzesloka, jo valsts budžeta ierobežojumu dēļ līdz 2018. gada 1. oktobrim tika ārstēti vien cilvēki ar konkrētu CD4 šūnu (imunitātes šūnu) līmeni, nevis visi ar HIV inficētie: "Mēs ļoti lēni gājām uz visaptverošu ārstēšanu, tāpēc šobrīd daļa slimnieku dažādu iemeslu dēļ nav sasniedzama. Tie ir cilvēki, kuri, piemēram, inficējušies 2015. gadā un terapiju nav saņēmuši, bet, tā kā sūdzību par pašsajūtu nav, pie ārsta vairāk arī nav vērsušies. Taču simptomi var neparādīties līdz pat 10 gadiem, un šis cilvēks turpina apdraudēt gan sevi, gan apkārtējos."

Problēma iezīmējas arī adopcijas jautājumā. No vienas puses, ir HIV pozitīvie mazuļi, no kuriem mātes nereti atsakās, bet adoptēt tālāk stigmas dēļ neviens nevēlas, savukārt, no otras, – HIV pozitīvie cilvēki, kuriem bērnu adopcija infekcijas dēļ ir liegta. Atļaujot HIV pozitīviem cilvēkiem adoptēt HIV pozitīvos mazuļus, ieguvēji būtu visi.

Tiesa, ir panāktas arī ļoti būtiskas pozitīvas izmaiņas, lai uzlabotu HIV pacientu ikdienu. 2020. gadā AGIHAS sadarbībā ar Latvijas Ārstu biedrību īstenoja 10 lekciju ciklu "HIV pacients ģimenes ārsta praksē Latvijā", kā lektorus piesaistot RSU mācībspēkus – RSU docenti Andu Ķīvīti-Urtāni, RSU asoc. prof. un LIC 6. nodaļas vadītāju Guntu Stūri un LU lektoru, ģimenes ārstu un pediatru Jevgēņiju Bondinu –, dodoties arī uz reģioniem.

"Ģimenes ārsti ir neizmantots resurss HIV diagnosticēšanā un ārstēšanā, turklāt arī viņiem mēdz būt aizspriedumi. Ir, piemēram, situācijas, kad pacients kaunas atklāt savam ģimenes ārstam, ka ir HIV pozitīvs. Tas ir bīstami, ja šim pašam cilvēkam ir vēl kāda saslimšana, kuras dēļ jālieto medikamenti. Ģimenes ārstam ir jāzina par visām zālēm, ko cilvēks lieto, jo tām var būt nesaderība, kā rezultātā veselībai tiek nodarīts papildu kaitējums," skaidro Veiķenieks.

Tāpat veiksmīgs ir bijis projekts "Mazulītis nav vainīgs", kas sākotnēji īstenots ar AS "Latvijas valsts meži" atbalstu, bet sadarbībā ar Latvijas Republikas Veselības ministriju nu ir iekļauts valsts budžeta programmā. Projekts paredzēts HIV pozitīvo māšu atbalstam (Latvijā ik gadu dzemdē 60–70 HIV pozitīvas sievietes) un nodrošina bezmaksas mākslīgā piena maisījumu – HIV pozitīvas mātes ar krūts pienu barot nedrīkst, lai izvairītos no vertikālās infekcijas pārneses. Tiesa, maisījumu var saņemt vienīgi Latvijas Infektoloģijas centrā, kas reģionos vai laukos mītošajām mātēm mēdz būt krietns apgrūtinājums.

Nekas nav tikai melns vai balts. Ir daudz aklo zonu, daudz nianšu, pie kā būtu jāpiestrādā visiem – ministrijai, infektologiem, kopienai un sabiedrībai. Sabiedrībā galvenais ir mazināt nosodījumu, jo HIV aizvien uzskata par uzvedības saslimšanu. Liela līdzjūtība mums ir, piemēram, pret sirds-asinsvadu slimniekiem – mēs taču nepārmetam, ka viņš, redz, ēd treknu, nekustas un smēķē. Vai tā nav uzvedības saslimšana? Kāpēc man būtu jākaunas, ka esmu bijis seksuāli aktīvs? Infekcijas slimību gadījumā nevar būt runa par vainu – tā vienkārši gadījās! Nosodīt, ka tie ir kaut kādi margināļi... Tie esam mēs visi! Mums visiem ir seksuālas attiecības, un mēs visi kļūdāmies. Ja mēs pieņemam, ka tas var atgadīties ar ikvienu no mums, tad arī citādi spēsim paskatīties uz šo infekciju, mazināsim stigmu un varbūt atbildīgāk izturēsimies pret savu veselību. Andris Veiķenieks

Raksts sagatavots sadarbībā ar "GlaxoSmithKline Latvia"

Sagatavots 11.2020.

NP-LV-HVX-PRSR-200015

Tags

HIV
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form