Jezuīts Jānis: Mūža solījums Dievam – tā ir pamatīga izvēle


Jānis Meļņikovs jeb, kā pats sevi piesaka, jezuīts Jānis izskatās jaunāks par saviem gadiem un smejas, ka, lai izskatītos nedaudz vecāks, uzaudzējis nelielu bārdu. Sastapts uz ielas vai augstskolā, kur strādā par pasniedzēju, viņš ne ar ko īpaši neatšķiras no citiem – ģērbies vienkāršās drēbēs, pat bez baltās mācītāja apkaklītes, smaidīgs un atvērts sarunām. Tā jezuītiem esot pieņemts, ar savu apģērbu nevajag atšķirties no pārējiem – jāiekļaujas vidē, kur atrodies. Tomēr jau vairākus gadus Jānis ir devis jezuītu brāļa solījumu, bet pirms tam strādājis kā katoļu priesteris. Ko jaunam vīrietim 21. gadsimtā nozīmē mūka dzīve, kāpēc šāda izvēle un cik spēcīgs dzinulis ir aicinājums – par to būs šis stāsts.

Vizītkarte

Jānis Meļņikovs

37 gadi, jezuītu mūks.

Pasniedzējs augstskolā “Turība”.

Studē doktorantūrā Latvijas Universitātē, mācījies Lielbritānijā un ASV.

Latvijas Konsekrētās dzīves institūtu priekšnieku apvienotās konferences viceprezidents un padomnieks.

Vairākus gadus bijis katoļu baznīcas priesteris Liepājā.

Pašlaik dzīvo Rīgā.

Izvēli kļūt par mūku raksturo ar vārdu “aicinājums”.

Labprāt ceļo, neatsakās no glāzes viskija, vienmēr atvērts sarunai.

“Mans ceļš sākās, kad man bija 18 vai 19 gadi, pēc vidusskolas,” stāsta Jānis, kas mācījies Pumpuru vidusskolā Jūrmalā. Jau pamatskolas pēdējos gados viņš sācis interesēties par reliģiju. Jānis nāk no lielas ģimenes, kur auguši seši bērni, bet neesot audzināts reliģiski, citi ģimenes locekļi baznīcā īpaši neejot, bet jauno puisi šīs lietas interesējušas. Skolas gados pats izdomājis nokristīties, regulāri gājis uz baznīcu, kur viņam ieteikts iestāties katoļu ģimnāzijā Rīgā, ko arī izdarījis. “Neesmu no katoļu ģimenes, un mans ceļš ir individuāli izvēlēts. Vidusskolā gan atkal atgriezos Jūrmalā – Lielupē. Nebiju diez ko labs skolēns. Pēc pamatskolas domāju, ka man patīk zīmēt un varētu iet uz Rīgas Lietišķās mākslas koledžu mācīties modes dizainu. Tas bija tāds spontāns lēmums, aizgāju likt eksāmenus – šūšanu, zīmēšanu. Taču izkritu. Pēc gadiem satiku kādu pasniedzēju no šīs skolas, kas teica – ja nāk puiši, tos ņemot visus. Es laikam tiešām kaut ko ļoti salaidu dēlī. Beigās gan nospriedu, ka labi, ka viss tā beidzās, jo vidusskolā man vairs nepatika zīmēt. Vairāk sāku nodarboties ar bioloģiju un ķīmiju, gribēju studēt medicīnu. Pēdējā gadā tomēr nolēmu, ka darīšu ko citu.”

Un šis “cits” bijis iestāšanās garīgajā seminārā Rīgā, pēc kura pabeigšanas Jānis iesvētīts par katoļu priesteri. “Vecāki neiebilda maniem lēmumiem – pats galvenais viņiem bija, lai es būtu laimīgs. Kādā veidā to sasniedz, tas jau ir mans ceļš, galvenais, lai tajā justos labi. Šeit, Rīgā, ir garīgais seminārs, kurā apmāca katoļu priesterus. To es arī uzsāku un pabeidzu pēc sešiem gadiem. Tad mani iesvētīja jeb ordinēja Liepājā, kur sāku savu darbu. Man ir kurzemnieka izcelsme, lai arī visu bērnību pavadīju Jūrmalā. Tā nu, kad mani aicināja uz Liepāju, domāju – kāpēc ne? Kaut kādā ziņā atgriezos mājās. Trīs gadus tur kalpoju un tikai tad aizgāju pie jezuītiem. 29 gadu vecumā pārcēlos uz Angliju, kur biju pāris gadu, un tad devos studēt uz Ameriku,” stāsta Jānis.

Ik rītu visi trīs jezuītu brāļi pulksten 8 tiekas uz kopīgu lūgšanu kapelā. Tā ir reize, kad tiek apvilkts arī speciāls tērps, kura krāsa atkarīga no gadalaika, stāsta Jānis . Fotogrāfijā redzams sakramenta tabernakuls, kur tiek glabātas dievmaizītes. Šo mākslas darbu tagadējais Rīgas arhidiecēzes palīgbīskaps Andris Kravalis atvedis no Nīderlandes. Foto: DELFI

Aicinājums pāri visam

Kāpēc tomēr šāda izvēle – pievērsties kristīgajai ticībai, ziedot savas privātās vēlmes un vajadzības, lai kalpotu citiem, savā ziņā ierobežojot savu brīvību? “Vispirms jāsaka mistiskais vārds “aicinājums”, ko ir grūti izskaidrot,” mirkli padomājis, saka Jānis. “Viens no plusiem, ko varu teikt par savu izvēli, – pie jezuītiem jutos kā mājās. Tā atvērtība, tas garīgums, nenoslēgšanās, dzīvesveids, kas nav formāls. Daru ļoti daudz dažādu lietu, kas mani bagātina, un, man šķiet, šādi varu arī vislabāk kalpot cilvēkiem, kas man bija saistoši. Protams, lai arī otršķirīgi, būtiski ir tas, ka šī izvēle man deva iespēju dzīvot Anglijā un Amerikā, iemācīties angļu valodu. Arī šobrīd man iznāk paceļot uz konferencēm, arī citu iemeslu dēļ – satieku jaunus cilvēkus, iepazīstos ar dažādām kultūrām. Tā ir milzīga lieta. Visu šo lietu kopums man lika izvēlēties šo ceļu. Tajā saskatīju jēgu un to, ka varu ko dot, – tieši došana ir spēcīgs iemesls, tas, ka es varu ko dot citiem. Man šķiet, ka mans dzīvesveids nav šauri kādā rāmī ielikts. Tajā ir tik daudz iespēju.”

Mana pieredze rāda, ka mani draugi, kas nav tikai katoļi, gribētu, lai attiecības būtu jēgpilnas, laimīgas un ļoti ilgstošas, varbūt tas ir romantizēts priekšstats – pat mūžīgas. Manuprāt, mana izvēle nav mazāk viegla vai grūta kā tiem, kas izvēlas otro pusīti. Jezuīts Jānis

Taujāts, vai, esot Liepājas mācītājam, to visu darīt nebija iespējams, Jānis atbild, ka bijis gan un darbs draudzē viņam paticis, tomēr pienākumi un iespējas bijušas daudz šaurākas nekā tagad, turklāt gribējies ko vairāk. “Tas bija ļoti specifiski kalpošanas darbs tieši draudzē un baznīcā, kur pārsvarā dari ļoti daudz formālu lietu. Protams, vai tā būs formalitāte vai rituāls, tas ir atkarīgs arī no manis paša. Es vismaz centos, lai tas tā nebūtu, bet, ja visa ir daudz, tad gribot negribot rodas iekšējā spriedze, ko jāmēģina risināt. Man tas arī patika. Es nekļuvu par jezuītu tādēļ, ka tur pēkšņi sajutos nelaimīgs. Nē. Man bija draugi, labi jutos, bet šķita, ka jābūt kaut kam vēl. Un tas “vēl” bija tas, ko atradu šeit. Es domāju tieši šo garīgo elementu, varēju sevi vairāk pilnveidot. Man bija saistoši, ka jezuītiem nav šo formālo attiecību. Negribētu teikt, ka ne mūku kārtas priesteriem būtu zemāks līmenis, tas vienkārši ir citāds ceļš. Visi ordeņu vai klosteru konsekrētie savā dzīvesveidā mēģina izdzīvot kaut ko īpašu no tās vēsts, ko Jēzus nesis. Veids, kā jezuīti izdzīvo šo pamata vēsti, man šķita saistošs. Protams, sākumā varbūt to līdz galam neapzinājos,” stāsta Jānis.

Jezuītu ordenis kā ģimene

Jezuītu ordenis ir lielākais kristiešu ordenis pasaulē, un tajā formācija un apmācība, lai kļūtu par pilntiesīgu brāli, ir visilgākā, ja salīdzina ar citiem kristiešu ordeņiem. Arī pašreizējais pāvests ir piederīgs jezuītiem, un viņa attieksme pret daudzām lietām ļoti atšķiras no priekšgājējiem, tā tiek dēvēta par liberālāku un cilvēcīgāku, atzīstot arī iepriekš pieļautās baznīcas kļūdas un atvainojoties par tām. Tas daudzos, arī baznīcas iekšienē, rada pretestību, bet lielai daļai sabiedrības šķiet atbilstošāk laikmeta garam un mūsdienu cilvēku vajadzībām. Arī Jānis stāsta, ka uz viņu lielāko iespaidu atstājuši cilvēki, kurus sastapis jezuītu kopienās, piemēram, Lietuvā, šo cilvēku inteliģence, garīgums un ticības izpratne. Jezuītus sajutis kā ģimeni.


Te jāpaskaidro, ka Jezuītu ordenis ir kristiešu vīriešu ordenis, kurā daļa locekļu pēc filozofijas un teoloģijas studijām tiek iesvētīta par priesteriem, bet daļa, beidzot studijas un apgūstot profesiju, dzīvo un strādā ordenī kā brāļi.

Kopiena Rīgā, kurā Jānis dzīvo, piesaistīta Lietuvas un Latvijas provincei, bet tās vadība atrodas Lietuvā. Šajā provincē īpaši iezīmējas divas darbības jomas, proti, kristīgās izglītības sekmēšana un Sv. Ignācijam raksturīgā garīguma iedzīvināšana. Viļņā un Kauņā darbojas divas jezuītu ģimnāzijas. Jezuīti vada rekolekcijas, organizē seminārus un nometnes, izplata evaņģēlijos sludināto vēsti, arī ar plašsaziņas līdzekļu un interneta starpniecību, teikts mājaslapā “Katolis.lv”. Ordeņa locekļus vieno īpašs paklausības solījums pāvestam. Jezuīti darbojas visos sabiedrības slāņos – gan akadēmiskajā vidē, gan nabadzīgo un trūkumcietēju vidū. 

Jezuītu ordeņa māja pārdaugavā. Pašlaik Jānis strādā pie projektiem jaunai mājai, kurā varētu notikt arī dažād as nodarbības un pasākumi, kas atradīsies Jaunmārupē, meža ielokā. Foto: DELFI

Pirms iestāties šajā ordenī, vienmēr ir pārbaudes jeb iepazīšanās laiks, ko dēvē par noviciātu, kurā abas puses – gan jaunais kandidāts (novics), gan brāļi – iepazīst viens otru, kandidāts viesojas vai pat nedaudz padzīvo jezuītu mājā, stāsta Jānis. Jāpiebilst, ka bieži baznīca par dzīvi klosterī stāsta tikai labo un cēlo, noklusējot ēnas puses, kas noved pie tā, ka cilvēks nāk ar lielām gaidām, reizēm naivām cerībām un piedzīvo vilšanos, vēlamo nesasniedzot. Jānis gan stāsta, ka tika labi sagatavots, tāpēc vilšanās nebija. “Man bija diezgan skaidrs, kur es eju. Bet piekrītu, ka bieži ir tā, ka gan jaunas meitenes, gan puiši nāk ar ļoti vienkāršoti naivu priekšstatu par to, kas viņus sagaida. Tas ir ļoti būtisks jautājums. Esmu runājis ar cilvēkiem, kas gribētu kļūt par jezuītiem Latvijā, un viena lieta, kas tiek pieņemta, – ka tā ir izglītības iestāde, kur tevi izmācīs, un, ja būsi pietiekami gudrs, tad varēsi būt mūsu pulciņā un izbaudīt visu, ko piederība organizācijai var sniegt. Tā nav. Vismaz pie jezuītiem nav. Ko es ar to domāju? Pie jezuītiem izvēlies konkrētu dzīvesveidu, kas nozīmē, ka ar visu iepazīsties, pirms oficiāli pasaki, ka tiešām gribi to darīt, un pirms tevi oficiāli pieņem. Tas ir vesels periods, pirms uzsāc tā saucamo formācijas periodu. Un arī jezuīti iepazīstas ar tevi, bet tu vēl nedzīvo klosterī.

Arī pie mums pašlaik ir daži cilvēki, kas vairāk vai mazāk skatās šajā virzienā – viņi atbrauc, ciemojas, mēs iepazīstamies, vienā gadījumā puisis arī regulāri paliek pie mums. Kad pasaki, ka gribi mēģināt šo ceļu, tu jau uzņemies saistības. Lai gan, protams, ja pārdomā, neviens jau neturēs ar varu. Tomēr tā ir pamatīga izvēle. To var salīdzināt ar izvēli apprecēt meiteni. Iešana jezuītu dzīvesveidā – tās ir attiecības, kas, protams, kaut ko pieprasa.”

Jānis pēc studiju beigšanas Čikāgā. Foto no privātā arhīva

Par savu ceļu Jānis stāsta, ka, vēl studējot Rīgā, braucis iepazīt jezuītus uz Lietuvu. “Man viņi šķita ļoti cilvēcīgi, normāli, atstāja lielu iespaidu uz mani. Viens no maniem pasniedzējiem Rīgā bija latviešu jezuīts Jānis Priede, profesors Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē. Viņš man pasniedza Bībeles teoloģiju, kā arī atstāja ļoti labu iespaidu kā personība. Tas mani uzrunāja, un visus mācību gadus ļoti daudz domāju par to, kas ir mans ceļš. Dažubrīd – tā ir tāda kritika, bet tas ir tas, ko pats piedzīvoju, – var ieslīgt formālismā. Izpildām it kā “maģiskus” rituālus. Bet es tos negribu uzturēt mākslīgā veidā. Tiem ir jēga, un būtu labi, ja to varētu izprast un pasniegt citiem. Piemēram, mise, dievkalpojums. Visi domā, ka pasaka “buramvārdus” un pēkšņi mistiskā veidā zem maizes un vīna zīmēm parādās Jēzus. Šādi tas izklausās pēc pasakas, kam negribu noticēt, – kāpēc lai citi tam ticētu? Protams, baznīca māca, ka zem tās maizes ir reāli klātesošs Jēzus. Man šķiet, ka tā ir skaista vēsts, kas pieprasa ticību, tomēr to nav viegli ar prātu racionalizēt un saprast, jo viss, ko redzi, ir ne visai garšīga maize. Bet ko tas viss nozīmē? Kaut vai to, ka ap šo klātbūtni tiekam aicināti kā kopiena, kā sabiedrība, kas sanākam kopā, – ļoti dažādi cilvēki. Pilnīgi burtiskā nozīmē dažādi. Latvijā varbūt ne tik izteikti, tomēr gan ādas krāsas, gan dzimuma, gan seksuālās orientācijas vai interešu ziņā dažādi. Arī ticības uztverē un izdzīvošanā. Tomēr esam sanākuši kopā, kas man šķiet burvīga vēsts, kas mūsdienu sabiedrībā ir svarīga, – ka varam sanākt kopā, ka ir kaut kas, kas mūs saved kopā. Ar to gribēju pateikt, ka gan tas, ko lasīju, gan sastaptie cilvēki, jezuīti, – redzot viņu cilvēcīgumu, viņu saprotamo skaidrojumu, to, ka pat tās lietas, kas nav tik viegli racionāli skaidrojamas, pat tās netiek mistificētas vai dogmatiski pieprasīta mana ticība, netiek mētāti draudi par nolādēšanu vai izslēgšanu no kopienas, ko bieži vien var dzirdēt citur, – tas man ļāva atrast garīgo mājvietu tieši pie jezuītiem. Beigu beigās tas mani aizveda pie tā, lai es arī kļūtu par jezuītu.”

Mīnusi, ierobežojumi un iespējas

Jānis atzīst, ka pirms solījuma došanas, apņemoties dzīvot celibātā, esot domājis par to, kā ar to sadzīvos, zinot, ka apsola nekad neveidot savu ģimeni. “Tev ir obligāti jāveido attiecības ar cilvēkiem, bet tās ir draugu attiecības, ne romantiskas attiecības ar kādu konkrētu cilvēku. Tas, protams, ir liels mīnuss. Vēl viena lieta, kas ir mīnuss, bet ko līdz galam neapzinājos, un vienlaikus tas arī nemaz nav tik liels mīnuss, ir tas, ka šajā dzīvesveidā es tiešām ļoti daudz ko daru un daudz kas strauji mainās, tas pieprasa no manis papildu piepūli, lai es nenoslēgtos, lai ietu un varētu to darīt. Iespējams, pašlaik esmu diezgan stabilā pozīcijā, bet, kamēr notiek apmācība, nepārtraukti jāsatiek jauni cilvēki un nepārtraukti kaut kur jābrauc, jāmaina vide. Es uzsāku mācības Anglijā, kur pavadīju nedaudz vairāk par diviem gadiem. Tas bija manas formācijas pirmais posms. Tas nav tikai formāli, ka kaut ko māca, bet Anglijā vairāk tas bija garīgais process, kad iepazīsti jezuītus un arī tevi iepazīst. Saproti, vai tas ir tavs ceļš. Man mājas vieta it kā bija Birmingema, bet es tur uzturējos mazāk nekā gadu. Pārējo laiku mainīju vietas, ceļojot pa Angliju vai arī braucot uz Eiropu, uz dažādām vietām. Dažbrīd tas bija tik bieži, ka, naktī pamostoties, vairs nesapratu, kur esmu. Ja tas ir īslaicīgi, nav slikti, bet ilgstoši – tas ir grūti. Pieļauju, ka ir cilvēki, kurus tas aizrauj. Man patīk, bet kādā brīdī sapratu, ka gribu arī pats kontrolēt, cik bieži tas notiek. Arī tas, ka satiec ļoti daudz cilvēku. Man šķiet, ka esmu atvērts, bet arī zinu, ka esmu intraverts un man vajadzīgs mans laiks un telpa, lai varu atpūsties no citiem. Ja nepārtraukti esi cilvēkos, ir sajūta, ka zūd privātums, un tas nogurdina. Bet tas attiecas arī uz Liepājas periodu, ne tikai uz jezuītu dzīvesveidu. Tur (Liepājā – aut.) man bija vairāk vai mazāk kontrole pār savu laiku. Varēju pateikti, ka tagad nevienu nepieņemu vai aizbraucu. Arī šobrīd ir viens brīdis, kad pasaku “nē”, kad pāris dienu vajag “atieties”.” 



Te jāpiebilst, ka pašlaik Jāņa ikdiena ir pienākumiem visai pārpilna – pamatdarbs ir lekciju lasīšana augstskolā, viņš vada dievkalpojumus vairākās draudzēs un kopienās, vada rekolekcijas jezuītu mājā Pārdaugavā un studē doktorantūrā Latvijas Universitātē, piedalās konferencēs un nesen uz trim gadiem ievēlēts arī par Latvijas Konsekrētās dzīves institūtu priekšnieku apvienotās konferences viceprezidentu un padomnieku. Jānis ir arī aktīvs sociālo tīklu lietotājs, un bieži tajos redzami viņa filmēti video par kristiešiem svarīgām tēmām.

Foto: DELFI

“Par jezuītiem parasti saka, ka tiek pieprasīta dzelžaina paklausība – viss, ko liek, jāpilda bez ierunām. Paši smejamies, ka aizejam un aprunājamies ar priekšnieku un priekšnieks paklausa. Kaut kādā ziņā tā arī ir. Mūsdienās jezuītiem nav tā, ka tev pasaka un tu dari. Agrāk, iespējams, tā bija. Vēstures grāmatās tā raksta. Mūsdienās tā ir komunikācija, dialogs. Kas būtu tāds, ko mēs kā ordenis varētu dot, un kas ir specifisks, ko es varu dot? Kur var sevi realizēt, bet vienlaikus dot lielāko labumu?”

Ko nozīmē dzīvot jezuītu mājā

Parasti jezuītu brāļu kopienu oficiāli nesauc par klosteri, lai arī dzīvē tā tāda ir – jezuīti dzīvo vienkopus, dalās viens ar otru ikdienas rūpēs, lūgšanās un tamlīdzīgi. Katra māja pēc situācijas un vajadzībām pati veido savu kārtību, stāsta Jānis, kas dzīvo kopā ar vēl diviem priesteriem – no Polijas un Lietuvas. “Mums situācija ir drusku unikāla – pārējie divi mācās valodu, tāpēc viņu aktivitātes ir ļoti ierobežotas. Polis, piemēram, svētdienās vada dievkalpojumus poļu valodā. Viņi iesaistās arī kādās ar ticību saistītās lietās, individuālās sarunās ar tiem, kas saprot šīs valodas. Viņu ritms atšķiras no mana. Kopīgi tiekamies misē, parasti pulksten 8, un tad cenšamies tikties vakarā, apmēram ap septiņiem, lai kopā paēstu vakariņas. Visa saimniecība ir kopīga. Burtiski kā ģimenē. Kopā svinam svētkus, runājam, gatavojam. Katram ir sava istaba ar atsevišķu vannasistabu.”

Protams, māja, kurā visi dzīvo, pieder ordenim, bet paši tās iedzīvotāji no sava nopelnītā maksājot visus rēķinus, arī nodokļus. Tāpat iespēju robežās sedzot savus izdevumus, bet, ja kas paliek pāri, to atdod kopējam labumam, savukārt, ja kādam nepietiek, ordenis viņu atbalsta, piemēram, studiju laikā vai citos brīžos.

Interesanti, ka arī askēze lielā mērā esot atkarīga no personības. “Būs tādi, kas ir ļoti askētiski, citi – varbūt ne tik. Neteiktu, ka mēs, jezuīti, būtu askētiski tādā ziņā, ka atteiktos no alus kausa vai kā tamlīdzīga. Askēze slēpjas dzīvesveidā, tā pamatu pamatos. Esmu izvēlējies nedaudz citu virzienu – man nav intīmo un seksuālo attiecību. Šajā jomā askēzes ir daudz vairāk. Visādi citādi, līdzīgi kā jebkurš ticīgais, esmu aicināts, piemēram, Adventa laiku pavadīt ar vērību pret to, ko patērē un kā patērē. Varbūt doma, kā es to esmu sapratis un kā cenšos izdzīvot, – tā ir vērība pret lietām, kas man ir dotas, bieži vien arī ziedotas, tas, kā es tās patērēju. Vai tas ir tiešām tikai man, vai arī dalos ar tām. Ar to domāju, ka jezuītiem askēze nenozīmē tikai atteikšanos no kaut kā atteikšanās pēc, bet es atteikšos vai dzīvošu vērībā pret to, kā lietoju lietas ar mērķi būt noderīgs. Tādā pozitīvā nozīmē – izvēlos nevis atteikties no kaut kā, bet kalpot jeb būt noderīgam,” skaidro jezuīts. 


Viņš stāsta, ka ikdienā neatteiksies no kausa alus vai laba viskija glāzes, bet uzaicinās arī draugus vai dalīsies tajā, kas viņam pieder, ar kādu, kam būs vajadzība. “Nav tā, ka mūsu māja ir pilnīgi atvērta un jebkurš var nākt, bet ir bijuši gadījumi, kad dodam kādam pajumti tādēļ, ka viņš tobrīd ir “uz ielas”. Piemēram, tāpēc, ka attiecības izjukušas, alga nav pietiekami liela, lai uzreiz samaksātu gan iemaksu par diviem mēnešiem, gan īri. Tad paņemu pie sevis ne tikai draugus. Pēdējais gadījums bija meksikānis, ar kuru iepazinos, jo viņš gribēja izkratīt sirdi. Atnāca uz baznīcu, uz misi angļu valodā, ko vadu. Izrunājāmies. Kādu dienu viņš man zvana un stāsta, ka ir tāda situācija, ka izšķīries ar draudzeni. Jautā, ko tagad lai dara. Nu, ko darīsi? Nezināju, ko darīt, paņēmu pie sevis. Šis, protams, nav vienīgais gadījums. Viena lieta ir runāt teorētiski, bet svarīgi ir atbalstīt arī individuāli, sarunās un darbos. Līdz ar to askēze nav pašmērķis. Manuprāt, nekam baznīcā nevajadzētu būt kā pašmērķim. Mana apņemšanās neveidot romantiskas attiecības, lai varētu kalpot citiem, jau nozīmē, ka dzīvošu askētiski. Bet, ja kādam vajadzēs, es aiziešu ar viņu kopā uz bāru, izdzeršu kausu alus vai kafiju, parunāšos. Kāds viņam šajā dzīves periodā ir vajadzīgs. Būšu tādā veidā klātesošs un atbalstīšu ar savu ticību. Manuprāt, tas nav mazāk vērtīgi kā tradicionāli pieņemtā askēze. Abi ir līdzvērtīgi.”

Mūža solījums 21. gadsimtā

Sabiedrībā nav nekāds retums un tiek kā pašsaprotams pieņemts, ka cilvēkiem dzīves laikā ir vairākas attiecības, laulības tiek šķirtas, darbavietas un nozares tiek mainītas, aizraušanās ik pēc dažiem gadiem ir citas. Tā ir gadsimta iezīme, ko dēvē par dinamisku un normālu. Tā dara visi. Savukārt Jānis un vēl citi, kas izvēlējušies mūžu veltīt Dievam, savā ziņā tam visam pateikuši “nē”, dodot solījumu uz mūžu. Kāpēc? “Pilnīgi noteikti tas ir grūti, un ir bijuši brīži, kad esmu pārdomājis, vai es to gribu. Man šķiet, ka cilvēka dzīve 21. gadsimtā ir ļoti sadrumstalota, sadalīta, es pat teiktu, ka nepabeigta. Lietas vienkārši tiek sāktas, bet netiek pabeigtas – gan izglītības, gan karjeras, gan attiecību ziņā. Protams, vispārināt nav labi, bet man tā šķiet. Vismaz manu draugu vidū tā ir,” par attiecībām saka Jānis, skaidrojot, ka ar nozares un darba mainīšanu gan jezuīti, iespējams, pat pasteigušies laikam priekšā, jo viņu pamatnoteikumos jau izsenis paredzēts regulāri mainīt darba un izglītības vietu. “Jezuītiem ir tā privilēģija, kas arī tiek veicināts, ka ik pa brīdim jānomaina vieta vai darbs, lai veicinātu izaugsmi. Ja pats to neredzi, priekšnieks veicina to un saka, ka esi izsmēlis sevi un tev vajag ko pamainīt. Tas notiek, bet jezuīts – tas nav darbs, tā ir dzīves izvēle, kurā mēģini sevi īstenot. Tā ir cita veida apņemšanās, ko var salīdzināt ar laulību. 

Foto: DELFI

Par laulību. Man, rakstot maģistra darbu, tēma bija – laulātais pāris un baznīca, bet man tas neizdevās tik labi, kā gribēju. Es arī lasīju par attiecībām un skatījos, kā tās tiek veidotas. Viens ir skaidrs – pamatu pamatos cilvēki meklē attiecības, kas būtu pastāvīgas, kuras būtu ilgstošas, bieži ar piebildi “uz mūžu”. Kad sastopi izredzēto meiteni vai puisi, pirmā doma ir, ka gribētu “uz mūžu”. Kad esi piedzīvojis vilšanos, saproti, ka varbūt ne uz mūžu, bet tikmēr, kamēr būs labi... Mana pieredze rāda, ka mani draugi, kas nav tikai katoļi, gribētu, lai attiecības būtu jēgpilnas, laimīgas un ļoti ilgstošas, varbūt tas ir romantizēts priekšstats – pat mūžīgas. Manuprāt, mana izvēle nav mazāk viegla vai grūta kā tiem, kas izvēlas otro pusīti. Ir ļoti daudzi priesteri, arī jezuīti, kas aiziet. Viņi kādā brīdī saprot, ka nevar vairs turpināt. Tā notiek. Iemesli ir dažādi. Ir, kas atrod otro pusīti, iemīlas un aiziet. Ir kādi, kas saprot, ka ir piedzīvota vilšanās, un viņi nevēlas turpināt, jūtas sāpināti. Arī tādas lietas notiek.” Nevienu ar varu ordenī neturot, dodot laiku pārdomām, bet, ja cilvēks ir izlēmis, tad varot arī aiziet. “Arī Latvijā ir bijuši septiņi vai astoņi šādi gadījumi. Nezinu, kā visiem ir beigusies šī pāreja, bet tiem, ko zinu, ir bijis atbalsts un palīdzība. Zinu arī tādus, kuri ir jau nostājušies uz kājām, bet saites tiek uzturētas. Man šķiet, ka tas ir skaisti. Manuprāt, ticība no tā nemainās, mainās tikai forma, kādā tu to izdzīvo.”

Kas tālāk?

Jezuīta Jāņa tuvākais un skaidrākais mērķis pašlaik ir pabeigt doktorantūru – tas ir liels darbs, kas prasīs trīs līdz četrus gadus. “Tad uz gadu aizbraukšu vēl kaut kur, lai veiktu beidzamo apmācības procesu, kas man kā jezuītam jāiziet. Tad, cerams, atgriezīšos Latvijā un domāšu, ko varētu darīt. Pats apsveru tādu iespēju un gribētu nodarboties ar psihoterapiju. Nesen runāju ar kādu draugu, kas teica, ka es jau to daru arī tagad, bet bez grāda. Nu, gluži to pašu es nedaru. Mēģinu to nodalīt, jo neesmu psihoterapeits, neesmu ārsts. Tā ir profesionāla kvalifikācija, ko gribētu iegūt, te nedomājot psihiatra palīdzību ar zālēm, bet runāšanas terapiju gan. To es labprāt gribētu, bet man vajadzētu naudu, jo Geštalta (Gestalt) institūtā vajadzīga diezgan pamatīga summa, otrs – man vajadzētu arī laiku, kas nozīmē, ka man būtu jāatmet kaut kas no tā, ko pašlaik daru. Neesmu liels rakstītājs, man vajadzīgs korektors pat vismazākajam darbam, bet varbūt varētu arī šajā jomā attīstīties. Tas jau būtu milzīgs sasniegums.”

Jānis stāsta, ka ikdienas darbā ar cilvēkiem pavada daudz laika un redz arvien lielāku cilvēku vientulību, kas ļoti aktuāla ir darbaspējas vecumā, arī ģimenes cilvēkiem un jauniešiem. “Cilvēkiem vajag parunāt, arvien vairāk. Vajag kādu nenosodošu skatu no malas, brīvu no aizspriedumiem, un ne vienmēr to var gūt pat draugu lokā. Tas ir tas, ko piedāvāju. Apbrīnojami ir tas, ka cilvēki, kas pie manis nāk, pārsvarā ir vecumā no 30 līdz 50 gadiem. Profesionāļi savā jomā, kam ir daudz attiecību, daudz kas notiek viņu dzīvē, bet vienlaikus viņi ir vientuļi. Ir arī tādi, kam ir ģimene, bet viņi ir vientuļi. Ja kāds iedomājas, ka pie manis nāk parunāties večiņas, nē, tā nav. Tādu gandrīz vispār nav – ir pat vēl jaunāki, studenti, bet vecāku nav,” rezumē garīdznieks.

Šķiet, ka ģimene saprot

Foto: DELFI

Viens no biežākajiem jautājumiem, kas parasti tiek uzdots, kad jauna sieviete vai vīrietis aiziet klosterī, ir – kā māte to uztvēra? Jānis stāsta, ka mammai skaidrojis savu izvēli un viņa dēlu atbalstījusi. “Viņai būtiskākais ir, lai jebkurš no mums, sešiem bērniem, būtu laimīgs. Viņa atbrauca apciemot mani Anglijā un bija arī uz solījuma došanu. Viņai nav pilnīgi nekādu iebildumu ne pret ko. Viņa, man šķiet, pat nekad nav jautājusi, kā tad es būšu bez bērniem. Vecākā māsa ir jautājusi. Man ir sajūta, ka mamma saprot. Nekad nekas nav liecinājis, ka neatbalstītu.”

Jānim ir labas attiecības ar ģimeni, un, kā pats stāsta, ik nedēļu viņš cenšoties izbrīvēt pēcpusdienu, lai aizbrauktu pie mammas uz Jūrmalu, tomēr viņš ir kritisks un saka: “Daudz par maz kontaktējos ar ģimeni. Visbiežāk tiekos ar jaunāko māsu. Ar pārējiem mazāk. Vecākā un jaunākā māsa dzīvo Latvijā, pārējie Anglijā un Norvēģijā, kā jau tas ir lielā daļā latviešu ģimeņu pēc krīzes. Pie mammas cenšos reizi nedēļā vai divās aizbraukt uz kafiju. Viņa dzīvo Jūrmalā, cenšos paņemt brīvu pēcpusdienu un aizbraukt aprunāties. Cenšos kontaktēties, bet ģimenes kopā sanākšana ir rets pasākums, jo dzīve ir aiznesusi visur kur un ne vienmēr sanāk. Uz kapu svētkiem reizēm sabrauc, uz Jauno gadu un mammas dzimšanas dienu sanākam.”

Interesanti, ka, lai arī dēlu atbalsta, Jāņa ģimene nav kristieši, arī mamma neiet baznīcā. “Nē, viņa nav kristīta. Vajadzētu laikam nokristīt. Viņa nemūk prom, bet arī pārāk neiet. Ja gribētu, droši vien aizietu. Nav bieži bijusi baznīcā, pārsvarā viss bijis saistībā ar maniem svētkiem – solījumiem, iesvētīšanu par priesteri. Viņa reiz mēģināja apmeklēt kristību mācību, bet pārtrauca, jo priesteris bija tāds, ar kuru nebija viegli, – viņam pašam bija vispirms jāatrisina savas lietas, lai ko citu varētu darīt. Viņa kādā brīdī pateica, ka nevar pēc darba vēl iet divas trīs stundas klausīties vaimanas par kaut ko.

Kristiešiem ir prasība izplatīt evaņģēlija vēsti. Bet man šķiet, te vajadzīga izpratne. Kā es to redzu un daru – apzinos, ka esmu kristīgs, esmu katolis, citiem vārdiem sakot, esmu tajā saskatījis vērtību. Protams, šajā vēstī var atrast visu ko – lietas, kam nepiekrītu, bet ir lietas, kas ir ļoti skaistas un labas, ar vērtību. Es izvēlējos būt katolis, priesteris, jo saskatīju tajā vērtību un jēgu, motivāciju un mērķi, citiem vārdiem sakot – to, kas dod pamatu zem kājām. Man ir tāda pārliecība – un vēlos ar to dalīties – nav tā, ka gribu to nosargāt tikai sev, ka tad, ja kādam to pateikšu, man pietrūks vai ko atņems. Jo vairāk dalos, jo vairāk arī pats apzinos, kas man kā katolim ir. Tātad mans piegājiens (pievēršanā katoļticībai) ir tāds, ka gribu nevis lielāku skaitu, bet vērtību.”



Projekta "Klosteris" veidotāji: saturs - Andra Briekmane, Aleksandra Novaka, dizains - Ilze Vanovska, izstrāde – Karīna Sabecka, tulkojums - Egita Pandare, foto - Kārlis Dambrāns, Mārtiņš Purviņš.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.