Četru bērnu mamma un ministre, izcila šahiste un kosmosa pētniece. Saruna ar Danu Reiznieci - Ozolu
Foto: Privāts arhīvs

Smaidīga, atklāta, gudra, azartiska un vienkārši patīkama sarunu biedrene – tāda ir ekonomikas ministre Dana Reizniece - Ozola (ZZS), ar kuru tiekamies pirms Ziemassvētkiem, viņas darba kabinetā Ekonomikas ministrijā. Ministre nedaudz kavē, atsteidzas, smaida un atvainojas. Nav pārsteiguma, ka viņas darba kabinetā stāv arī šaha galdiņš. Kāds nepareizi sabīdījis figūras, Dana tās sakārto un varam sākt sarunu. Tajā nebūs politikas piegaršas, tēmas tikai par ģimeni, bērniem, viņas aizraušanos ar šahu, kosmosa izpēti un tagad arī - klavierspēli.

Pati esat tik jauna (Danai ir 33 gadi) un jums ir četri bērni. Pastāstiet, kas šobrīd ir jūsu ģimene?

Dana: Manai vecākajai meitai Helēnai ir 11 gadi, Aleksai ir seši, Sofijai – trīs, bet dēlam Herbertam janvāra beigās būs divi. Viņš pirms divām nedēļām sāka iet bērnudārzā. Kad sāku strādāt ministrijā, tad auklītei sanāca pārāk garas darba stundas. Jaunajā amatā mazliet esmu pazaudējusi laika kontroli, tādēļ bija nepieciešamas kaut kādas pārmaiņas. Tagad auklīte paņem viņus, aizved uz pulciņiem. Vakari ir tik gari un bez auklītes neiztikt. Otrs ir visa lielā ģimene, kad ir brīvdienas, komandējumi vai darba lietas, tad, protams, palīdz gan tantes no Ventspils, gan Andra (Danas vīrs Andris Ozols ir Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras direktors) vecāki. Ventspilī kopā ar tēti Jāni dzīvo mana vecākā meita. Tas bija kopīgs lēmums, kad kļuvu par Saeimas deputāti un bija jāpārceļas uz dzīvi Rīgā.

Pirms tam vadīju Ventspils Tehnoloģiju parku, bet pēc ievēlēšanas bija jāpārceļas uz Rīgu. Par deputāti kļūt nebija mans mērķis, bet mani ievēlēja. Tas pat nedaudz bija šoks, jāmaina dzīvesvieta. Toreiz Helēnai bija sākusi iet skolā, un mēs ilgi ar viņas tēti spriedām, kā pareizāk rīkoties. Nolēmām netraumēt bērnu, un viņa palika dzīvot Venstpilī. Es kopā ar jaunāko meitiņu Aleksu braucām uz Rīgu. Tu kļūsti par deputāti, bet tā saimnieciskā puse jau pašam vien ir jāsakārto. Toreiz bija traks laiks, jo Ventspilī visām jaunajām māmiņām ir iespēja bērnus laist bērnudārzā, kas neattiecas uz Rīgu. Bija viss jāsāk no jauna. Ar Helēnu tiekamies brīvdienās – vai nu Rīgā vai Ventspilī. Ar Helēnas tēti mums ir ļoti labas attiecības. Viņa ģimene ir arī mana ģimene, un viņa māsa, kas maniem bērniem ir tante, ļoti palīdz. Viņš zina, ka uz mani var paļauties, un es zinu, ka es uz viņu. Arī Andris ar Jāni un manām abām meitām ir atradis kopīgu valodu. 

Viņam bija varbūt grūtāk, jo Andris bija pieradis, ka visa pasaule griežas ap viņu. Viņam jau ir pieaudzis dēls, kurš daudzus gadus dzīvoja citā valstī, un Andris ilgu laiku netika baudījis ģimenes dzīvi. Bet te pēkšņi – ne tikai jauna sieva, bet arī divi bēni, daudziem vīriešiem tā ir liela problēma. Bet viņš fantastiski tika galā, un ar abām manām meitām labi saprotas. Viņš ir īpašs cilvēks – emocionāls, gudrs, jā, varbūt arī profesionālajā jomā dažreiz karstgalvis un kādam nav bijis ar viņu viegli, taču kā ģimenes cilvēks viņš ir perfekts. Viņa ģimenē ir ļoti stipras tradīcijas, ko arī mēs mēģinām iekopt savējā.Ģimene pret visu pasauli – tā tas ir Ozolu ģimenē, tas Andrim ir asinīs.

Kāda bija jūsu ģimene, kurā uzaugāt?

Dana: Es uzaugu tipiskā Padomju ģimenē. Mani vecāki jauni apprecējās, jauniem piedzima divi bērni – es un mans brālis. Šķiet, nevienu brīdi vecākiem nebija doma, ka varētu būt vēl kāds bērns. Ar brāli kā divi mazie lauvēni gan plēsāmies, gan mīļojāmies. Tagad viņš man ir tuvākais cilvēks. Brālis ilgus gadus dzīvoja Anglijā, tur piedzima viņa meita, kurai tagad ir seši gadi. Nesen viņš atgriezās Latvijā, Ventspilī atrada darbu, un arī sieva pavasarī plāno atgriezties. Ne jau tikai naudai ir nozīme, mājās velk, nenoliedzami, jo īpaši, ja ir bērni. Manas māsīcas dzīvo Norvēģijā, bet arī plāno atgriezties Latvijā līdz brīdim, kad bērniem būs jāsāk iet skolā. Piederības sajūta savai valstij ir ļoti svarīga.

Vai jūs kādreiz varējāt iedomāties, ka būsiet daudzbērnu mamma?

Dana: Jā, varēju gan. Man bija 12 vai 13 gadi, kad es izdomāju – man būs četri bērni. Es domāju, ka trīs būs manējie, bet ceturto es adoptēšu. Nezinu, no kurienes tā doma atnāca, varbūt no kosmosa. Tā nu sanācis, ka visi četri ir manējie.

Jūsu ģimene varētu būt vēl "kuplāka"?

Dana: Vīrs jau ļoti gribētu, bet es saku, ka tomēr nedaudz jāatpūšas. Mūsu mazākiem bērniem ir tikai gada starpība. Bet es pieļauju, ka mūsu ģimenē varētu būt vēl kāds mazulis.

Iznēsāt bērnus vienu pēc otra, nav viegli. Kā jūs jutāties grūtniecības laikā, un vai varat apgalvot, ka tas ir skaistākais laiks sievietes dzīvē, kā bieži vien tiek deklarēts grāmatās un glancētos žurnālos?  Daudzas sievietes pēc grūtniecības beigām tā nemaz nedomā...

Dana: Grūtniecības laiks nav grūts, bet ir grūti tad, kad bērni vēl ir mazi, kad sāk rāpot, visur līst un staigāt.

Daba jau ir iekārtojusi, ka sieviete gaidību laikā ir sevišķi stipra, viņai vismaz ir dubultspēks. Pēc sevis to noteikti varu teikt, ka grūtniecības laikā man šahā labāk veicas, tas ir tāds produktīvs laiks. Arī fiziski jūti spēka pieplūdumu. Kad bērniņš piedzimst, tad sievietei nepieciešams tāds saudzīgāks režīms. Man vismaz tā ir – nu jau četras reizes.

Man patīk tas brīdis, kad bērniņš ir piedzimis. Un noteikti svarīgi ir piedzīvot dabiskas dzemdības ar visām sāpēm, kas satuvina mammu ar bērnu, jo caur grūtībām jau veidojas tā īpaša emocionālā pieķeršanās. Viens ir sajust bērniņu deviņus mēnešus, bet otrs, kad bērniņš ir nācis pasaulē. Man visi bērni dzimuši slimnīcās. Interesanti, ka Helēna dzima Rīgā, lai gan dīvoju Ventspilī, bet trīs pārējie bērni – Kuldīgā. Tā bija mana apzināta izvēle, jo tur vide un visi pārējie apstākļi ir ļoti piemēroti , lai dzemdības varētu piedzīvot mierīgā vidē. Jauki ārsti, jūti tādu personisku attieksmi.

Atgriežoties pie sarunas par bērnību - kā jūsu dzīvē ienāca šahs? Zināms, ka jums ir izcili panākumi un augsti tituli šajā spēlē. Vai tā bija vecāku ierosme?

Dana: Mani vecāki deva pilnīgi izvēles brīvību. Man pat tagad žēl, ka vecāki mani nepiespieda darīt vēl kaut ko, piemēram, iet mūzikas skolā un iemācīties spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Nekas, es tagad sāku mācīties klavierspēli. Vīrs man dzimšanas dienā uzdāvināja klavieres, un es tagad cītīgi pašmācības ceļā mācos, lai Ziemassvētkos varētu nospēlēt "Klusa nakts, svēta nakts". Ar abām rokām nospēlēt.

Toreiz dažādu sporta veidu treneri gāja pa skolām, aicinot apmeklēt dažādas sporta sekcijas. Es mācījos 2.klasē. Kā šodien atceros, mums bija darbmācības stunda, kad klasē ienāca treneris un piedāvāja apmeklēt šaha pulciņu. Pieteicās gandrī pusklase, bet beigās paliku es un vēl viena meitene. Mani šahs uzreiz aizrāva, un man ir ļoti svarīgs sacensību princips. Šo gadu laikā man bija tikai viens nopietns lūzums. Es biju aizrāvusies ar modernajām dejām jeb baletu. Tagad jau saprotu, ka ar manām ķermeņa proporcijām nekas labs nebūtu sanācis, bet mēs ar meitenēm aizrautīgi gājām uz baletu. Bet tētis man lika izvēlēties – jo visu labi nevar paveikt. Tad es izvēlējos šahu un tā visu mūžu spēlēju.

Vai jūs arī saviem bērniem māciet šahu?

Dana: Mazais dēlēns jau spēj nosaukt visas šaha figūras un zina, kur tām jāatrodas uz šaha dēļa. Helēna prot spēlēt šahu, bet viņu tas pilnīgi neaizrauj. Viņa spēlē basketbolu, viņa ir ļoti gara, tas tāds piemērots sporta veids. Ar varu nevajag. Savukārt Aleksa no šā gada septembra iet šaha pulciņā. Ir izpētīts, ka vislabākais laiks, kad sākt mācīties šahu, ir seši gadi, tad esot vislabākie rezultāti. Tas nav par agru, lai bērns pārdegtu, bet tas ir laiks, lai ieliktu pamatus. Šahs ir tāpat kā mūzika, tev ir jāieliek tas raksts smadzenēs jau bērnībā. Man arī ir tā, ka rokas pašas kustas, pārvietojot figūras, bet īstu izksaidrojumu, kāpēc tieši tā es daru, nevaru sniegt. Es vienkārši to zinu un jūtu. Andris prata spēlēt šahu, bet tagad ir pamatīgi ar to aizrāvies. Viņš mācās teoriju, spēlē treniņos, internetā. Mums gandrīz visas brīvdienas paiet šaha pasākumos, Andris brauc uz turnīriem. No azartiskiem, bīstamiem sporta veidiem - kā izpletņlēkšanas, boksa un rallija, viņš pārgājis uz šahu.

Četru bērnu mamma un ministre, izcila šahiste un kosmosa pētniece. Saruna ar Danu Reiznieci - Ozolu
Foto: Privāts arhīvs


Šaha spēle – kādi ir tās ieguvumi, kāpēc ieteiktu to iemācīties ikvienam?

Dana: Šahs labi veido prātu, palīdz strukturēt visu, ko apgūsti, tostarp domas un darbus. Tas māca domāt, veicina valodas attīstību un matemātisko domāšanu. Tas ir tas, kas pietrūkst mūsu izglītības sistēmai, kad diezgan daudz tiek likts bērniem iekalt, bet mazāk liek domāt. Un šahs iemāca domāt. Jebkurā dzīves situācijā – vai valodu apguvē, vai mācoties matemātiku, vai sabiedriskās attiecībās, šīs prasmes ir noderīgas. Būtu lieliski, ja visi bērni varētu mācīties spēlēt šahu vai vismaz dambreti, vai nodarboties ar mūziku. Ir vairākas valstis, kurās šahs skolās ir kā mācību priekšmets, piemēram Bangladešā, arī vairākās bijušās Padomju Savienības valstīs. Piemēram, Norvēģijā patlaban ir parādījies viens brīnumbērns. Lai gan šajā valstī līdz šim šahs nebija īpaši populārs, šis bērns ir aizrāvis daudzus, tagad tur šahs skaitās ļoti moderni. Slovākijā, Lielbritānijā šahu izmanto speciālās programmās, lai apgūtu matemātiku un fiziku. Tā ir tāda īpaša metodika. Igaunijā jau vairāk nekā 30 skolās šahs ir ieviests kā mācību priekšmets. Latvija arī – vēl pirms vairākiem gadiem Izglītības un zinātnes minnistrija noslēdza vienošano ar Pasaules šaha federāciju par to, ka konceptuāli varētu virzīt šo jautājumu, dažas skolas jau tādas ir, un ceru, ka šī kustība attīstīsies plašāk.

Bet, kā jūs nonācāt līdz kosmosam?

Dana: Es strādāju Ventspils tehnoloģiju parkā, un tas darbs ir tāds specifisks, kas Ventspilī ļoti labi strādā – no vienas puses ir uzņēmējdarbības atbalsts, pašvaldības atbalsts un tad ir izglītība, zinātne. Būtu jauki, ja visur Latvijā visas šīs trīs puses strādātu kopā, lai radītu labu uzņēmējdarbības vidi. Kas uzņēmējam ir vajadzīgs? Ir vajadzīga infrastruktūra, laba nodokļu sistēma, atbalsts no valdības jeb varas un tad ir vajadzīgs profesionālais – tie ir cilvēki, izglītība un zinātne. Tiem ir jāstrādā roku rokā. Tā kā es vadīju Tehnoloģiju parku, mēs no vienas puses mēģinājām attīstīt fizisko infrastuktūru, no otras puses bija svarīgi, ka gan profesionālās izglītības iestāde, gan Ventspils augstskola sagatavo tādus speciālistus, kas nāk uz ražošanas uzņēmumiem . Tā jau ir tā galvenā vērtība, jo infrastruktūra jau ir pieejama gan Polijā, gan daudzās citās valstīs, bet tas, pēc kā uzņēmēji dzenas, - pēc laba atbalsta valdības un pašvaldības līmenī, kā arī pēc labiem speciālistiem. Un Tehnoloģiju parks pildīja tās funkcijas, sastrādājāmies ar Venstpils augstskolu un viņu zinātniskajiem institūtiem. Kad 2006.gadā izveidojām Tehnoloģiju parku, tad izveidoja arī Inženiertehnisko pētniecības centru ar četriem virzieniem – matemātiskā modelēšana, elektronika, informācijas tehnoloģijas un trīsdimensiju projektēšana. Ventspils augskolai jau bija viens zinātniskais institūts – Radioatsronomijas centrs. Valsts no Padomju Savienības bija mantojusi infrastruktūru, kas atrodas Irbenē, kur atradās divas nenojauktās antenas un ap to bija attīstījusies fundamentālā zinātne, tur strādāja speciālisti, kas nodarbojās ar saules izpēti , tāliem kosmiskiem sakariem un astronomiju. Tad mēs sapratām, ka, domājot par Ventspils augsskolas tālāku attīstību, jāizmanto tās unikālās iespējas, kas mums ir. Ja, piemēram, mēs attīstām vienkārši informācijas tehnoloģijas, tad ar ko mēs konkurēsim? Informāciju tehnoloģijas ir arī Rīgā, Valmierā un ir arī Liepājā, vajadzēja atrast to unikālo nišu, un sapratām, ka kosmoss varētu būt tas virziens. 

Domājot par to, kā attīstīt šo virzienu, sākām meklēt starptautiskus partnerus. Profesors Juris Žagars un es sākām braukt pa Eiropu un meklēt iespējamos sadarbības partnerus. Tad ļoti daudz tikos ar industrijas un zinātnes cilvēkiem, tā es to kosmosa bacili dabūju. Mēs nonācām pie pirmā projekta, ar ko sākt un radās ideja par "Ventu-1". Izstrādājot šo satelītu, daudz studentu ir gan apguvuši jaunas zināšanas šeit, gan braukuši uz Vāciju, ieguvuši ir pasniedzēji. Ceru, ka šo satelītu arī beidzot palaidīs, un tad to varēs izmantot kā mācību un zinātnes platformu arī tālāk. Tad es domāju, kā papildināt savu izglītību, jo es Kuldīgā mācījos ģimnāzijā, eksakto priekšmetu klasē, apguvu fiziku, matemātiku , bioloģiju, ķīmiju, kas tajā brīdī bija izvēles priekšmeti. Pēc vidusskolas beigšanas bija doma, ka gribu mācīties Venstpils augstkolā. Ja nebūtu tur iestājusies, būtu gājusi uz Rīgas Tehnisko universitāti, uz būvniekiem, bet tajā brīdī Ventspils augstskolā uzņēma tikai Vadībzinātes fakultātē un Tulkošanas studiju fakultātē, bet par menedžeri es negribēju. Man galvenais kritērijs bija Ventspils, tā bija ļoti iepatikusies. Droši vien kāds likteņa pirksts, jo racionāli to nevar izskaidrot, bet es iestājos Tulkošanas fakultātē un visas manas tehniskās zināšanas palika bez pielietojuma, bet tas iekšējais urdītājs jau bija. Tāpēc es domāju – kosmoss, tas ir interesanti. Maģistratūrā mācījos Strasbūrā, savā tehniskajā specialitātē, studēju ar inženieriem, kas strādāja dažādos kosmosa industrijas uzņēmumos. Kopā strādāju ar kosmonautu treneriem.

Vai apsverat domu doties kosmosā?

Dana: Jā, kāpēc ne, bet kā tūriste, ne uz Marsu. Man kosmoss vairāk saistās ar satelīttehnoloģijām un to iespējām, to izmantošanu.

Kāda bijāt bērnībā? Vai arī tikpat aizrautīgi interesējāties par visu kā šobrīd?

Dana: Mūžu dzīvo, mūžu mācies. Esmu ļoti zinātkāra, mani viss interesē. Man patīk gan iepazīt jaunus cilvēkus, gan uzzināt visu ko. No bērnības esmu ļoti daudz lasījusi grāmatas. Jo tu vairāk zini, jo vēl vairāk gribas zināt. Ja apstājies savā attīstībā, tu beidz dzīvot. Īpaši es domāju par to, ka šobrīd strādāju valdībā, kad ir tāda milzu atbildība, tad tev ir jābūt paraugam citiem Latvijas iedzīvotājiem. Varbūt nedaudz patētiskis skan, bet ir tāda atbildības sajūta, ka ir jābūt labam, visu laiku jāpilnveidojas – gan nozarē, kurā strādā, gan vienkārši kā personībai. Es gribētu, lai arī mani bērni ir tādi. Tāpēc es mācu viņus iemīļot grāmatas. Datoru atradīs paši, bet ir svarīgi katru vakaru neaimirst izlasīt pasaciņu vai vismaz nodziedāt vienu dziesmu par jūru.

Kāda ir jūsu ikdiena. Cik viegli savienot ministres amatu ar bērnu audzināšanu?

Dana: Svarīgi tajā vāveres ritenī nepazaudēt rituālus – kā svinēt svētkus, mums svēts ir gulētiešanas laiks. Protams, darbs dažreiz veic savus labojumus, bet es patiešām uz gulētiešanas laiku cenšos būt mājās un bērniem palasīt pasaciņu vai padziedāt, ja nu vien tiešām nav pārāk vēls. Nu jau visi trīs mazākie bērni guļ vienā istabā, paši izvēlas grāmatu. Arī ar pasaku lasīšanu tiek veicināta valodas attīstība, bērni savu domu precīzāk var izteikt, jo bagātinās bērnu vārdu krājums. Protams, no rītiem ir vistrakāk – tas ir tāds skrējiens – bērni jāapģērbj, pašai jāsaģērbjas, nu jau brokastis visi ēd bērnudārzā, es pati no rītiem pat nepagūstu sevi uzpost. Bieži tepat kabinetā pie spoguļa izvelku savu kosmētikas maku un savedu sevi kārtībā, dažas minūtes pirms kādas tikšanās. Man ikdienā nebūs manikērēti nagi, jo man vienkārši tam nav laika, un es par to neskumstu, man ir svarīgākas lietas. Tās ir tās lietas, uz kurām es ietaupu, bet man nemaz nav žēl.

Vai esat stingra mamma?

Dana: Esmu mamma vērotāja, ļauju bērniem darboties visai brīvi, tomēr arī rāmji mums ir. Rāmis ir diezgan plašs, neesmu, kas visu aizliedz un neļauj eksperimentēt. Helēnai nāk pusaudža gadi. Nedaudz man ir bail kaut ko palaist garām, jo īpaši tagad ar vecāko meitu, bet Helēnas tētis ir stingrs. Ir svarīgi, lai ar katru bērnu vecāki varētu pavadīt laiku atsevišķi. Īpaši tas ir tagad svarīgi Helēnai, ka mēs divas meitenes varam kaut kur kopā aizbraukt. Bieži vien ir tā, ka tu bērnu katru dienu redzi, bet kontakta nav, bet mēs ar Helēnu labi saprotmies. Ir svarīgi zināt, ka esmu aizsniedzama rokas stiepiena attālumā.

Arī mazie bērni jau novērtē to, ka tikai viņš ar kādu no vecākiem kaut ko var pasākt divatā. Piemēram, mēs tikai ar Aeksu aizejam uz kino, Andris ar Sofiju kaut kur aiziet, tagad jau mazie sāk taujāt:"Kad būs mana diena?" Vai mēs aizejam uz veikalu un bez jebkādiem svētkiem sniedzam iespēju izvēlēties kādu mantu. Tas ir tieši viņam, par uzmanību nav jākonkurē ar brāļiem vai māsām. To es varu ieteikt citiem vecākiem, kas ir šķietami vienkārša lieta, bet nereti neienāk prātā. Tad arī mazinās tā konkurence. Nereti man jautā:"Kā viņi jūtas – tik daudz bērnu un vai visiem pietiek mīlestības?" Mīlestības pietiek, bet jautājums, vai viņiem pietiek uzmanības. Ja viņi jūt, ka esi sasniedzams ar šiem individuālajiem atpūtas brīžiem, tad mazāk konkurē savā starpā, un viņi arī paši jūtas ciešāki. 

Četru bērnu mamma un ministre, izcila šahiste un kosmosa pētniece. Saruna ar Danu Reiznieci - Ozolu
Foto: Privātais arhīvs

Vēl ir svarīgi sniegt bērniem lielāku atbildību, jo īpaši attiecībā uz vecākajiem bērniem. Nereti viņi ir labāks paraugs nekā mamma. Un to vislabāk var redzēt uz defektiem. Piemēram, Helēnai ir iegājusies tāda jocīga mutes šķobīšana. Skatos, ka mazās meitas arī sākušas tā šķobīties, tad es parunāju ar lielo, ka jārāda priekšzīme. Vai arī piecgadīgajai Aleksai pasaku, ka no tevis mācās brālis un māsa, uzreiz jūtas tāda liela.

Jūsu ģimenē aug četri bērni, bet ir pietiekami daudz ģimeņu, kas šaubās pat par viena bērniņa laišanu pasaulē. Kā, jūsuprāt, veicināt dzimstību Latvijā? Vai tiešām tikai ar pabalstiem, kā daudzi to iedomājušies?

Dana: Ir nepieciešama drošības sajūta. Mēs tagad dzīvojam tādā nemitīgā pārmaiņu laikā, sākot no 1991.gada, kad Latvija ieguva neatkarību, un visu laiku ir tāds pārmaiņu laiks, brīžam arī uz ļoti labām lietām, bet pārmaiņas nerada stabilitātes sajūtu. Man šķiet, ka tas ir pats svarīgākais. Cilvēkiem jau nevajag daudz, pat ne ļoti daudz pelnīt, bet saprast un vismaz just, ka darbs būs arī rītdien. Un tas ir tas, kas Latvijā pietrūkst. Ir svarīgi, ja ir kam ticēt. Man šķiet, ka jābūt kādam labam paraugam, un Latvijā pietrūkst lietu, kam ticēt. Viens tāds piemērs. Nesen ar Valsts prezidentu bijām vizītē Gruzijā un runājām, ka tur pēdējos gados strauji pieaugusi dzimstība. Tur ekonomiskais stāvoklis nav labāks kā Latvijā, cilvēki nepelna daudz, gluži otrādi – valda diezgan liela nabadzība, īpaši ārpus galvaspilsētas. Bet viņiem ir pops jeb baznīcas galva, kuram cilvēki uzticas, jo viņi ir diezgan reliģiozi. Un viņu tāds demogrāfijas veicināšanas pasākums ir tāds, ka pops apsolījis, ka katram trešajam bērnam kļūs par krusstēvu un viņus kristīs, bet katrs ceturtais – būs svētā ordeņa turētājs – tāds goda amats vai statuss. Nekas taustāms, bet Gruzijā ievērojami pieaugusi dziimstība. Cilvēki uzticas vienam cilvēkam, tāpēc tam ir tāda vērtība. Un tas ir tas, kas Latvijā pietrūkst. Tādu autoritāšu – lietas vai cilvēki, kam sabiedrība uzticētos.

Nesen tika nosaukti cipari naudas izteiksmē, cik neapzinīgie tēvi nav nomaksājuši alimentos saviem bērniem. Iecerēts šos nemaksātāju vārdus publiskot. Jūsuprāt, kur ir tā vaina – vīrieši ir bezatbildīgai, vai arī nereti sievietes ar savu attieksmi, neļaujot tikties ar bērnu, pašas izprovozē uz to, ka tēvi savus bērnus pamet novārtā?

Dana: Es domāju, ka tā ir audzināšanas vaina, ģimenes vērtību popularizēšanas trūkums, atbildības popularizēšana. Tāpēc es, piemēram, nepriecājos, ka mūsu ārlietu ministrs publiski paziņo un lepojas ar to, ka viņš ir gejs. Man šķiet, ka daudz skaistāks stāsts būtu par Inesi Šleseri vai kādu citu daudzbērnu māmiņu vai tēti, kurš tieši otrādi lepojas ar to, ka viņam ir daudz bērnu un ir tāda dīvaina situācija, ka šādi cilvēki, kam ir daudz bērnu, kas aktīvi darbojas biznesā vai poltikā, saņem pārmetumus: " Ko tad tu tur dari, sēdi mājās pie plīts". Tas ir nepareizi. Ir jālepojas, ka ir tādi cilvēki, stipras ģimenes, kas sabiedrībā var darīt labas lietas. Nevis lielīties, ka esmu īpašs citā lietā. Vairāk vajag ģimenes stāstus. Es gribētu, lai Latvijā ienāk tāds franču modelis – ka daudz bērnu – tā ir vērtība, ka viņus sabiedrībā ļoti labi uztver. Un otrs ir audzināšana – brīvība, bet ar noteiktiem rāmjiem. Mani bērni zina, ko drīkst, ko nedrīkst. Pie pusdienu galda viņi ēd un klausa, ar ēdienu spēlēties nedrīkst, bet visādi citādi – ja sasmērēs drēbes vai saplēsīs kādu trauku, sabojās savu jaunāko kleitu, tā vispār nav nekāda traģēdija. Visas traumas un kļūdas ir pieņemamas, protams, līdz zināmām robežām.

Mēs baidāmies kļūdīties, tas spilgti redzams arī uzņmējdarbībā, jo Latvijā ir viens no zemākajiem cipariem uzņēmumu skaita ziņā . Cilvēki baidās kļūdīties. Viņi domā – ja viņiem ir viens uzņēmums, tas ir mūža pasākums, nedod dievs, ja tas bankrotēs. Bet palūkojiet, kā ASV - viens, otrs, trešais – kļūdās, ceļas un atkal virzās uz priekšu. Mums tas ir jāmēģina mainīt gan katrā ģimenē, gan valstī kopumā – tieši otrādi – vajag daudz darīt, daudz kļūdīties, lai nākamreiz būtu labāks. Jo arī kļūda ir ļoti vērtīga, nevis sodīt par katru nepreizi izdarīto lietu.

Kāds būtu jūsu vēlējums Latvijas ģimenēm Ziemassvētkos un Jaunajā gadā?

Dana: Es vēlu, lai ikdienas virpulī pietiek laiks kopīgiem mirkļiem - laiskiem rītiem siltās čībās ar pašceptām pankūkām brokastīs, vakara pasakai vai dziesmai. Visu pasauli var apgriezt, ja ir stabils atbalsta punkts. Lai tāds ir ģimene!

Source

Cālis.lv

Tags

Andris Ozols Dana Reizniece-Ozola Ventspils Tehnoloģiju parks
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form