Gluži kā modele laboratorijā: jaunā latviešu zinātniece Ilze Dimanta
Foto: Iveta Vaivode

Ilze Dimanta ir skaista, jauna sieviete, māmiņa, sociāli ļoti aktīvs cilvēks, kas nereti vada dažādus pasākumus, un viena no talantīgākajām jaunajām zinātniecēm – mikrobioloģēm, kas vēl pat nav sasniegusi 30 gadu slieksni. Šogad viņa saņēma prestižo "L΄Oréal Latvija" stipendiju "Sievietēm zinātnē", kā arī ieguva doktora grādu, paspēja uzstāties vairākās konferencēs un vēl arī pusgadu pavadīt Losandželosā, kur viņas vīrs Justs, kas arī ir zinātnieks un ekonomikas doktors, veica savus pētījumus. Šis ir stāsts par Ilzi.

Kad devos viņu intervēt, fakts, kas stāvēja pāri visam, bija tas, ka viņa ir zinātniece. Nebiju droša, vai spēšu uzdot pareizos jautājumus, un nedaudz satraucos par savu vārdu krājumu, kā arī par savām mikrobioloģijas zināšanām. Bet, kā izrādījās, bažas bija absolūti veltas, mani sagaidīja atvērta un draudzīga jauna sieviete ar meitiņu pie rokas, gaišiem matiem, platu smaidu un šķita, ka viņa drīzāk varētu būt kāda uzlecošā aktrise, nevis jaunizcepta mikrobioloģijas doktore.

Kā dzimšanas diena 1.septembrī liek atgriezties skolas solā vēl un vēl

Bērnībā Ilze nemaz nebija domājusi, ka kļūs par zinātnieci, lai gan dzīvoties pie dabas krūts tēvtēvu mājās "Lejas Kleperos" paticis ļoti, bet Rīgas Centra humanitārajā vidusskolā pēdējā klasē padziļināti pievērsusies bioloģijas apguvei: "Es vienmēr cenšos atgādināt gan draugiem, gan skolēniem, kuri nāk pie manis rakstīt zinātniski pētnieciskos darbus, ka, lai kļūtu par zinātnieku, nav obligāti jābūt veiksmīgam eksaktajā sfērā jau no bērna kājas – un es esmu tam dzīvs piemērs. Skolas laikā pat apsvēru, ka varētu iet uz sociālo zinātņu vai ekonomikas fakultāti, bet lieliskās bioloģijas skolotājas dēļ sāku padziļināti interesēties par anatomiju. Ņemot vērā to, ka mans tētis ir fiziķis, vienmēr esmu apbrīnojusi cilvēkos spēju prast izskaidrot un pārzināt lielo fundamentu – bioloģiju, fiziku, ķīmiju. Man šķita, ka ir tik superīgi, ja tev ir zināšanas par dzīves sfēru, kas ir tik pamatīga.

Un tā es izlēmu, ka tas taču būtu tik forši – studēt bioloģiju, jo tad es labāk sapratīšu visu dzīvo sev apkārt."

Gluži kā modele laboratorijā: jaunā latviešu zinātniece Ilze Dimanta
Foto: Privātais arhīvs


Ilzes stāstījumā par skolas gadiem var tikai apskaust to entuziasmu un lepnumu, kas staro no jaunās sievietes: "Atnākot uz biologiem, biju pārlaimīga par savu izvēli! Tā ir tāda fakultāte – vide šeit ir fantastiska! Jāsaka godīgi, kļuvu par to cilvēku, kāds esmu tagad, arī lielā mērā pateicoties bioloģijas fakultātei! Ar bioloģiju patiesībā nekad nevar nošaut greizi, jo iegūtās zināšanas ir awesome un noderēs visu mūžu," šķelmīgi saka Ilze, un man atliek tikai piekrist.

Pēc bakalaura sekojis maģistrs, bet pēc maģistra – tikko pabeigtais doktors: "Es sprintiņā visu izdarīju. No pirmās klases pirmajā septembrī atkal un atkal ik gadu tiek uzsākts mācību process. Iespējams, tas, ka esmu dzimusi pirmajā septembrī, palīdz. Mani abi vecāki arī nāk no akadēmiskās vides, un, iespējams, ka netiešā ziņā ir ietekmējuši manas izvēles. Viņi mācījās jau no bērna kājas, un arī es uzskatu, ka jāmācās ir visu mūžu! Visu laiku arī taču viss mainās, jauni atklājumi, jaunas metodes, un tas, galu galā, palīdz augt personībai. Turklāt – kā mana tuva kolēģe, Ulrika Beitnere, kura pēta visizplatītākās neirodegeneratīvās saslimšanas – Alcheimera slimības – farmakoterapijas iespējas, visiem vienmēr atgādina, ka mācīšanās visa mūža garumā palīdz izvairīties no Alcheimera."

Neesmu sev strikti pateikusi, ka tagad, Ilze, tu visu mūžu būsi bioloģijas zinātniece! Labi apzinos to, kas man padodas, kas ne tik ļoti, kas interesē un aizrauj vairāk, un uz turieni es arī virzos. Ilze Dimanta



Jāsaka godīgi, ka Ilze par bioloģiju runā ar tādu aizrautību, ka vairākas reizes intervijas laikā aizplūstu no sarunas fokusa, jo viņa tā spēj ieinteresēt ar detaļām un faktiem no mikrobioloģijas pasaules, ka gribas klausīties vēl un vēl.

Vismīļākie mikrobi

Jau mācoties bakalaura programmā, Ilze specializējusies mikrobioloģijā, par to liels paldies esot jāsaka arī profesoram un tagadējam Latvijas Universitātes rektoram Indriķim Muižniekam, kurš pavēris viņai durvis uz pilnīgi citu pasauli – mikrobioloģiju, un turpinājis būt viņas mentors, sākot pirmos bioūdeņraža pētījumus Latvijā, vadot maģistra un doktora darbu.

Ar milzu aizrautību Ilze apraksta pirmos soļus pretī mikrobu pasaulei: "Uzzināju, cik dažādas eksistences formas var būt mikrobiem, cik labi viņi spēj pielāgoties, cik interesanti darbojas viņu vielmaiņa! Bieži vien, uzzinot kādu jaunu faktu par mikrobiem, man atkaras žoklis – nu nopietni?! Viņi ir tik aizraujoši! Uzskatu, ka ir forši zināt, kas notiek mikrobu pasaulē, jo mēs jau ne tikai ciešam no viņiem, bet arīdzan dzīvojam simbiozē ar viņiem, mums ir labi un viņiem ir labi, bez viņiem nekādi un nekas!"

Aicinu Ilzi nominēt kādu no mikrobiem kategorijā "Ilzes mīļākais mikrobs". Daudz nedomājot, viņa atbild: "'Escherichia coli' (zarnu nūjiņu baktērija) noteikti! Tā ir tik dažāda, tā var būt kaitīga/nekaitīga/palīdzoša/ražojoša… Turklāt tā ir ļoti labi izpētīta, ir zināms tās genoms, ar to strādāt ir kā ar labi zināmu draugu, ir pierasts pie tās uzvedības, atkritumu produktiem, īpatnībām." Tomēr Ilzes turpmākā karjera, arī doktora grāds, saistās ar citiem mikroorganismiem.

Gluži kā modele laboratorijā: jaunā latviešu zinātniece Ilze Dimanta
Foto: Privātais arhīvs

Jau bakalaura studiju laikā Ilze aizbraukusi apmaiņas programmā ERASMUS uz Dāniju, kur ieguvusi pirmo "švunku", lai bakalaura darbu uzrakstītu pamatīgu, jau ar iestrādnēm maģistram. Maģistra darba izstrādes laikā viņa meklēja (un atrada), kas varētu būt vislabākās baktērijas, kuras no piena sūkalām un laktozes varētu ražot ūdeņradi – izcilu, videi draudzīgu enerģijas avotu, piemēram, apkurei vai transportam. Savukārt doktorantūrā augstākais mērķis bija bioūdeņraža visefektīvākā uzglabāšanas veida atrašana, kā vienu no lieliskām perspektīvām minot dažādus metāla sakausējumus, kas, savienojoties ar ūdeņradi, veido metālhidrīdus.

Svarīgākais ķīmiskais elements – ūdeņradis

Ūdeņradis jeb H ir pirmais elements ķīmijas periodiskajā tabulā, tas ir arī ūdens sastāvā. Ko vēl labu tas dara? Ar ko vēl tas ir tik īpašs? "Ūdeņradis ir ļoti, ļoti vērtīgs. Kāpēc? Nu, pirmkārt, viņš ir ļoti labs enerģijas nesējs, līdzīgi kā elektrība – nav enerģijas resurss, bet nes enerģiju, ar kuru var darbināt jebko, piemēram, mašīnas, telefonus, laptopus. Otrkārt, ūdeņradim ir ļoti laba enerģijas ietilpība, trīs reizes lielāka nekā benzīnam, tātad var uzglabāt ļoti daudz enerģijas. Bez tam ūdeņradis ir ļoti tīra enerģija, jo pāri paliek tikai ūdens tvaiks. Tiesa gan, jāraugās, lai tā iegūšana notiktu videi draudzīgā ceļā, tāpēc ūdeņraža iegūšana bioloģiskā ceļā ir vērtīgs temats. Īsumā ūdeņradis ir ļoti cool elements,'' smaidot stāsta Ilze.

Lai kļūtu par zinātnieku, nav obligāti jābūt veiksmīgam eksaktajā sfērā jau no bērna kājas – un es esmu tam dzīvs piemērs. Ilze Dimanta



Pajokojamies, ka, ņemot vērā to, ka ūdeņradis vienmēr ātri iesaistās dažādos savienojumos, tas ir vieglas uzvedības elements.

Ilzes mērķtiecīgā pieeja

"Ja godīgi, es nekad neesmu ļoti pieķērusies kādam baigajam mērķim. Nav tā, ka, darbojoties zinātnē, mans mērķis ir Nobels (es gan to noteikti novēlētu vairākiem saviem zinātnes kolēģiem, un Latvijai noteikti būtu viņi jāpiesaka), bet es vienkārši vienmēr esmu darījusi to, kas mani interesē, vidē, kas mani iedvesmo. Neesmu sev strikti pateikusi, ka tagad, Ilze, tu visu mūžu būsi bioloģijas zinātniece! Labi apzinos to, kas man padodas, kas ne tik ļoti, kas interesē un aizrauj vairāk, un uz turieni es arī virzos.

Doktora darbu izstrādāju biotehnoloģijas nozarē, kas šobrīd ir topa nozare, man ļoti patīk, ka tā ir tik starpdisciplināra, kas ir forši, jo manās ikdienas darbībās ienes arī fizikas un ķīmijas vēsmas. Manā radu saimē esam iemīļojuši tēta māsas Vizbulītes vīra, mūsu čaklā Leona sakāmo, ka vide audzina," saka zinātniece. Un vide arī ir viens no galvenajiem faktoriem, kas Ilzi vienmēr mudinājis apgūt visu vēl padziļinātāk, vēl plašāk.

Savukārt labās komunikācijas prasmes, kas viņai neapšaubāmi piemīt, ļaujot to veikt pat starptautiskā līmenī: "Tu taču zini, ka pašam ir aktīvi jākustas, neviens tevi nekur neaicinās, pašam ir jāmeklē iespējas, tad tās arī būs. Mēģinu meklēt kontaktus un sadarbību ar citiem gan Latvijā, gan ārvalstīs, un cilvēki ir tiešām atsaucīgi, vajag tikai sākt un nepazaudēt saikni." Ilzes komunikācijas spējas ir apbrīnojamas, jo studiju laikā viņa ir izceļojusies ne pa jokam, ilgāku laiku mācījusies gan Dānijā, gan Austrijā, gan Islandē, iegūstot vērtīgus kontaktus.

Gluži kā modele laboratorijā: jaunā latviešu zinātniece Ilze Dimanta
Foto: Jānis Deinats

Savukārt vīra pētniecības granta dēļ pusgadu viņas ģimene dzīvojusi arī Amerikā. Uz manu apbrīnas pilno nopūtu, ka tas ir iespaidīgi, Ilze viegli attrauc: "Par labajām valodas zināšanām man jāsaka paldies mammai, kas mani aizsūtīja savā vecajā skolā un ņēma līdzi uz Kanādu, kad viņai tur bija jālasa lekcijas vairākus mēnešus. Tad es gāju tur skolā un mācījos angļu un franču valodā. Vecāki vienmēr atbalstījuši, pat mudinājuši uz valodu kursiem, dalībai apmaiņas programmās. Tieši zinātnieku – mammas Birutas un tēta Jāņa – aktivitātes un atbalsta dēļ, ka jāpiesakās, jāmēģina, aiziet – esmu arī tik daudz kur bijusi. Tā arī valoda un komunikācija ir izaugusi. Protams, labs pamats ielikts skolā, kur angļu valoda bija piecas vai septiņas reizes nedēļā un ar ļoti augstām prasībām no tiešām izciliem skolotājiem," spriež Ilze.

Zinātnieces un mammas ikdiena

"Doktorantūra ir ļoti nopietna patstāvīgā darba plānošana, tas ir kā bezgalīgais stāsts. Jau no bakalaura laikiem esmu iemācījusies saplānot savu laiku, piemēram, cik aptuveni daudz laika būs nepieciešams tam, tam un tam eksperimentam. Bet es neesmu trakais zinātnieks, kurš sēž naktīm laboratorijā un nenāk mājās. Man, protams, ģimene ir un būs pirmajā vietā, eksperimenti pagaidīs. Tāpēc arī mans doktora grāds prasīja piecus, nevis četrus gadus, jo skatos uz procesu, nevis tikai akli eju uz rezultātu. Tieši doktora aizstāvēšanā sapratu, cik patiesībā daudz esmu izdarījusi, jo, kad to uzsāku, šķita nebeidzami tālā nākotne. Es darīju, kas man jādara, un darīju to konsekventi, izvirzot sev mazos īstermiņa mērķus. Un, pati nemanot, tiem mērķiem aizsteidzos garām.

Kopš meitiņas dzimšanas aizvien biežāk mācēju izšķirot, kas ir un kas nav prioritāte, teiksim, bez kura eksperimenta var arī iztikt. Vispār jau bērniņš nāca tieši laikā, biju nogurusi no zinātnes un bija labi uz laiku no tās izkāpt ārā, lai restartētos."

Pētot skaisto rezultātu, ko esmu nēsājusi deviņus mēnešus, es noliecu galvu dabas priekšā, jo redzu, kā dzīvā būtne attīstās. Esmu pētnieks arī mājās, skatos, kā Keta mācās ēst ar karotīti, un tas man ir pats interesantākais uz visas pasaules. Ilze Dimanta

Protams, Ilze tik un tā starp autiņbiksītēm un barošanām atradusi laiku aizskriet uz laboratoriju, lai, kā viņa pati saka, nedaudz pakustinātu smadzenes. Bet arī mammas loma esot zinātne, teic Ilze: "No bērna var tik daudz mācīties. Pētot skaisto rezultātu, ko esmu nēsājusi deviņus mēnešus, es noliecu galvu dabas priekšā, jo redzu, kā dzīvā būtne attīstās. Esmu pētnieks arī mājās, skatos, kā Keta mācās ēst ar karotīti, un tas man ir pats interesantākais uz visas pasaules. Man tas ir mind blowing!" Jāsaka, ka Ilze to visu apraksta tik dzīvīgi, ka nākamreiz, kad ēdu zupu, pat es ilgi un dikti pētu savas un karotes attiecības!

Starp sievietes dažādajām lomām Ilze lavierē ar apskaužami mierīgu attieksmi. "Lomu prioritātes mainās noteiktos periodos, atkarībā no tā, kas katrā mirklī ir aktuālāks. Piemēram, pēdējās divas nedēļas pirms doktora darba aizstāvēšanas, mans vīrs bija ne tikai tēvs, bet arī jaunā mamma, taču es lieliski apzinājos, ka tas ir tikai uz brīdi. Lai arī ideālā variantā gribētu, lai meita visu laiku būtu ar mani, apzinos, ka man arī ar Ketu ir bijis laiks, kad biju tikai mamma. Zinu, ka arī tas, ja vispār nav laika sev, nenāk par labu ne man, ne viņai. Ketai patīk pavadīt laiku arī ar vecvecākiem, tantēm un onkuļiem. Mums vispār ir superīga Ketas audzināšanas komanda, pateicoties viņiem, arī var tik daudz ko paspēt zinātnē un karjerā! Mēs ar vīru viens otru balstām un stutējam, vīrs ir mana atbalsta persona, nav jau arī tādas ideālās receptes…Varbūt vienīgi padoms – tvert to visu vieglāk, negrābt visu uzreiz un tūlīt. Piemēram, šodien izdarīšu šos darbiņus, citi pagaidīs rītu, sports palīdz būt mierīgākam pie lielām slodzēm, māju varu sakārtot arī nākamnedēļ, pie vecākiem aizbraukšu brīvdienās. Zinu, ja diena ir bijusi ar ģimeni un neesmu paveikusi neko no ieplānotajiem darbiem, tas nekas, jo tad nākamajā dienā varēšu strādāt ar divtik lielu atdevi," Ilze pasmaida.

Reizes, kad nolaižas rokas, un hobiji, kas iedvesmo

Vaicāju, kā viņa spēj to visu tvert tik viegli. Man apkārt ir cilvēki, kuri mātes lomu apraksta kā 24/7 nepārtrauktu stresu un nogurumu, cilvēki, kuri doktorantūras laikā nevar atrast laiku, lai paēstu, bet sarunā ar Ilzi viss šķiet iespējams.

"Domāju, ka palīdz attieksme, kuru speciāli esmu kultivējusi. Man šķiet, ja tev ir smagnēja attieksme pret lietām, tu vari sabrukt zem visiem pienākumiem un saviem lielajiem mērķiem un prasībām, ar ko man pašai arī ir bijusi rūgta pieredze. Arī doktorantūras laikā bija liels stress un daudz nācās saņemties, bet atgriezeniskās saites saņemšana vienmēr iedvesmoja turpināt un nepadoties, kā arī fakts, ka man pašai tiešām ļoti interesē un aizrauj sava tēma.

Gluži kā modele laboratorijā: jaunā latviešu zinātniece Ilze Dimanta
Foto: Privātais arhīvs

Doktora grāds iedod jaunu vērtību manām zināšanām. Bet nu tie jau ir tikai darba augļi, procesa laikā bieži ir jāapņemas un jāatrod iedvesma, jo process ir stimulējošs, bet arī ļoti izaicinošs. Tādos mirkļos man vislabāk palīdz pilnīga atslēgšanās, piemēram, pilnīga vides un darbības nomaiņa (atpūties, mēģini vēlreiz un tev sanāks), kā arī foršie cilvēki, kuri ir man blakus! Man liels paldies jāsaka savam tētim fiziķim, kuram vienmēr varu prasīt jebkuru jautājumu, un tas nekad netiks uztverts kā stulbs vai nevietā, nelaikā. Mans vadītājs prof. Indriķis Muižnieks allaž bija zinātnes izaicinājumu iedvesmots, un tas vienmēr pielipa arī man. Liels atbalsts darbā bija sieviete zinātnē, Latvijas Mikroorganismu kolekcijas vadītāja Vizma Nikolajeva, kuras darba ētiku un attieksmi es ļoti cienu. Vispār strādāt akadēmiskajā vidē ir lieliski, jo cilvēki ir ļoti patīkami, pieklājīgi un profesionāli.

Personīgi mani sapurina sarunas ar draudzenēm, kuras ir tik dažādas, bet tik gudras, ka dažreiz brīnos, kur man tā ar viņām paveicies. Gadās arī, ka viena otrai izsūdzamies, un sāpe tiek palaista vaļā, kosmosā."

Lai arī varētu šķist, ka Ilzei tīri pēc loģikas nevajadzētu palikt pāri brīvajam laikam hobijiem, viņa pierāda pretējo. Brāļa Jāņa, izcila futbolista, ietekmē arī Ilzei patīkot paspārdīt bumbu, bet galvu vislabāk varot izvēdināt, pabraucot ar riteni vai uzdejojot kādu tautas vai moderno deju ar vīru. Kopš piedzimusi Keta, ģimene kopā apmeklē zooloģisko, botānisko dārzu un dodas aktīvos izbraucienos pie dabas. Ja nedaudz sagribas sacensību garšu, Ilze uzspēlē tenisu, ziemā pabrauc ar sniega dēli vai dodas uz baseinu papeldēt. "Man ir paveicies, ka man apkārt ir tik daudz foršu un iedvesmojošu cilvēku, ne visi ir no akadēmiskās vides, bet tieši tas ir vēl jo labāk, jo varu no viņiem mācīties pilnīgi citas prasmes un pasaules redzējumus." Bet esot viena lieta, kas vienojot visus Ilzes tuvos cilvēkus, un tā esot mērķtiecība. Kā saka, aktīvais piesaistot aktīvo.

Uz atvadām Ilze piebilst, ka labprāt vēl kaut ko nākotnē studētu, bet pēc šī gada disertācijas aizstāvēšanas jāatpūšas. Šķiet, ka šis būs Ilzes pirmais 1. septembris, kopš mācību uzsākšanas, kad netiek sāktas jaunas skolas gaitas. Bet viss vēl būšot, tikai pagaidiet – tad redzēsiet!

Tags

Indriķis Muižnieks Lasāmgabali Latvijas Zinātņu akadēmija Stipendija "Sievietēm zinātnē" UNESCO

Comment Form