Foto: Miks Fomins
Rita Mazzālīte šopavasar svinēja 88. dzimšanas dienu. Viņas meita mammu mīļi sauc par karalieni, jo, kā izrādās, 21. aprīlis ir Ritas un Apvienotās Karalistes karalienes Elizabetes II dzimšanas diena, un abas kundzes līdzīgas arī vizuāli. Tiesa, Ritas dzīves ceļš nav bijis rozēm kaisīts – piedzīvots Otrais pasaules karš un visas no tā izrietošās sekas, pirmā laulība bija neveiksmīga, bet otrā vīra apsēstības ar šķēpmešanu dēļ viņai bijis jākļūst par galveno ģimenes apgādnieku. Taču, neraugoties ne uz ko, Rita ir dzīves svinētāja un labprāt, ja vien nebūtu koronavīrusa pandēmijas, satiktos ar vidusskolas draudzenēm, lai kopīgi uzdziedātu.

Atzīšos – pirms katras intervijas izjūtu stresu. Un bez tā neiztieku arī dienā, kad norunāta saruna ar Ritu. Lai neviena veselību nepakļautu inficēšanās ar Covid-19 riskam, tiekamies tiešsaistes platformā "Zoom". Uz tikšanos Rita ierodas uzpucējusies – glītā baltā jaciņā ar pērlītēm, pie kuras piesprausta lentīte Latvijas karoga krāsās, un ar smaidu. Viņu ieraugot, stress nemanot pazūd, un ķeramies klāt sarunai.

Karš attiecas uz visiem

Rita dzimusi 1932. gadā tolaik salīdzinoši turīgā ģimenē – tēvs bija pagasta vecākais, bet māte vadīja saimniecību. Viņai bija arī astoņus gadus vecāka māsa un septiņus gadus vecāks brālis. Rita stāsta: "Mana ģimene bija ļoti saticīga, kārtīgi cilvēki, un mani centās tādu audzināt. No astoņu gadu vecuma četras vasaras ganīju govis līdz laikam, kad jau varēju sākt darīt lielākus lauku darbus. Kad rudenī bija pabeigti vasaras darbiņi, mamma man teica: "Meit, maizīti esi sev nopelnījusi, tagad vari mierīgi doties uz skolu." Un es biju krietni lepna, kaut arī maza, ka mamma tā pateica un arī es esmu kaut ko mājās palīdzējusi."

Ņemot vērā laiku, kad Rita nākusi pasaulē, ikvienam, arī tiem, kas vēstures notikumus mazāk pārzina, ir zināms – tolaik Latvija nebija brīva un daudzas ģimenes piedzīvoja izsūtīšanas. 1941. gada 13. un 14. jūnija deportāciju sarakstos Ritas ģimenes cilvēku nebija, bet viņu vārdi parādījās deportācijās, kas tika plānotas jūnija beigās. Un, lai arī Otrais pasaules karš nevienam nav priecīgs notikums, pateicoties vāciešu ienākšanai Latvijā 1941. gada jūnija otrajā pusē, Ritas ģimene tika paglābta no deportācijas. "Taču karš ir karš – tas attiecas uz visiem, un mēs katrs tomēr aizgājām uz savu pusi," stāsta Rita.

Attēlā pa labi: Skolniece Rita 1947. gadā. Foto no privātā arhīva

Viņas brālis tika iesaukts vācu armijā, bet pēcāk aizsūtīts uz apmācībām Polijā, kur uzlidojuma laikā viņu ievainoja un pēcāk nosūtīja uz Dāniju ārstēties. Pēc izveseļošanās viņam lika izvēlēties, kur doties, – viņa izvēle bija Anglija, kur viņš arī pavadīja visu mūžu. Ritas tēvu Andreju, kā jau pagasta vecāko un turīgu saimnieku, aizveda uz nometni. Jāpiebilst gan, ka "aizveda" ir neprecīzi teikts – Rita atminas, ka pēc tēva ieradās kareivji, kas nekavējoties lika Andrejam atbrīvoties no viņa labajiem zābakiem un iedeva pāris izmēru lielākus "tankus". Tā Andrejs kopā ar citiem vīriem no Talsiem uz Jelgavu devās kājām, pēc kā lopu vagonos viņus nosūtīja uz gulagu Krievijā, no kura ar sievas palīdzību pēc gada viņš brīnumainā kārtā tika izlaists.

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!