Skrējiens no Rīgas līdz Valmierai kā dāvana sev svētkos. Ultramaratonistes Martas stāsts
Foto: Jānis Līgats

Sports ir Martas Zumbergas stihija, skriešana – kvēlākais azarts. Sacensībās pusmaratona garuma distanci Marta noskrējusi jau aptuveni 200 reizes, iegūts divkārtējās Latvijas čempiones tituls 100 kilometru skriešanā un mēroti ne vieni vien gari maršruti, kas cilvēkam-parastajam nebūtu pat iedomājami. Stāstā par savu kaislību dalās pati Marta.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Marta ir studējusi starptautisko ekonomiku, bet šobrīd jau ceturto gadu strādā sporta pasākumu organizēšanas jomā. Kā stāsta pati aktīvā sieviete, viņai ir visai plašs interešu loks – viņa labprāt velta laiku dažādu grāmatu lasīšanai, dziedāšanai, daudz interesējas par veselīgu uzturu un ēst gatavošanu, bet vislielākā sirdslieta viņai noteikti ir fiziskas aktivitātes, jo īpaši skriešana.

Kopš 23 gadu vecuma sāku skriet garās distances, ik gadu pieveicu pa kādam 100 un vairāk kilometrus garam skrējienam. Protams, ir arī daudz maratonu: 50, 60, 70, 80 kilometru un citu garumu skrējieni, bet 100 un vairāk kilometrus esmu pieveikusi 15 reizes. Marta Zumberga

Šajā pavasarī Marta svinēja savu 28. dzimšanas dienu, uzdāvinot sev svētkos 107 kilometrus garu skrējienu no Rīgas līdz Valmierai. Tā nav pirmā reize, kad savā dzimšanas dienā viņa skrien tik garas distances. "Kopš 23 gadu vecuma sāku skriet garās distances, ik gadu pieveicu pa kādam 100 un vairāk kilometrus garam skrējienam. Protams, ir arī daudz maratonu: 50, 60, 70, 80 kilometru un citu garumu skrējieni, bet 100 un vairāk kilometrus esmu pieveikusi 15 reizes."

Skrējiens no Rīgas līdz Valmierai kā dāvana sev svētkos. Ultramaratonistes Martas stāsts
Foto: Privātais arhīvs

Vaicāta, kā aizsākās viņas mīlestība pret skriešanu, Marta atbild sekojoši: "Jāsāk ar to, ka esmu no laukiem – savus bērnības un pusaudžu gadus uzaugu lauku saimniecībā Dundagā. Ik rītu devos kājām trīs kilometrus uz skolu, vakarā to pašu ceļu atpakaļ un tad vēl bija jāapdara savi lauku darbi. Fizisku aktivitāšu netrūka, bet nebija arī viegli. Ģimenē bez manis bija trīs vecāki brāļi, es biju jaunākā no visiem. Neviens īpaši neaizdomājās, ka man kā mazākajai kaut kas varētu būt par grūtu, jo visi citi darīja savus darbus un es savu nevarēju atstāt neizdarītu. Pamazām norūdījos un drīz vien jau prasīju, lai arī man dod cirvi tā kā brāļiem – gribēju skaldīt malku, nevis nēsāt pagales.

Skolā jau ar pirmo klasi sapratu, ka sports ir mana stihija. Katru gadu braukāju uz dažādām sacensībām un tagad mājās stāv branga čupa ar diplomiem un medaļām. Atceros, ka reiz biju apslimusi un ar ārsta zīmi veseļojos mājās, bet tajā dienā bija sporta nodarbība. Nevarēju to izlaist un devos uz skolu tieši uz sporta stundu un tad atpakaļ mājās veseļoties. Biju pilnīgi pretējs gadījums vairākumam meiteņu, kas speciāli meklēja iemeslus, lai nepiedalītos sporta stundā. Vidusskolā palika vēl švakāk, un meitenes nevēlējās ne piedalīties sporta stundā, ne braukt uz sacensībām, tāpēc reiz uz rajona krosa sacensībām aizbraucu vienīgā no visas skolas. Man nekas nebija šķērslis, lai darītu to, ko vēlos. Pēc vidusskolas beigšanas atnācu studēt uz Rīgu un, nemiera dīdīta, sāku vienkārši skriet."

Tags

Lasāmgabali Sievietes
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form