Ultramaratoniste Alise Miksta: visu, kas man pieder, es varu salikt mugursomā
Foto: Privātais arhīvs

Savu pirmo maratonu Alise noskrēja pagājušajā gada novembrī, un jau pēc trim mēnešiem viņa pieveica savu pirmo ultramaratonu Šrilankā – 250 kilometrus piecās dienās. Pati Alise atzīst, ja pirms sacensību starta viņai likās, ka viņa ir kā zaļš gurķis un no skriešanas neko nesaprot, tad beigās viss mainījies – Alisei sieviešu konkurencē bija trešais labākais rezultāts. Viņas gribasspēks nekur nav pazudis, un šobrīd Alise gatavojas savām nākamajām sacensībām Jordānijā, kur piecās dienās jānoskrien 250 kilometri.

Par to, kā Alise izlēma pamest Latviju 16 gados, savu ceļu līdz pirmajam noskrietajam maratonam un vegānismu intervijā "Viņa" stāsta viņa pati.

Atā Latvijai – kāpēc?

''Jau kad biju maziņa, man bija sapnis mācīties ārzemēs. Es nezinu kāpēc, bet ārzemes mani sauca. Draudzene aizbrauca mācīties vienā no Londonas koledžām un pateica, ka viss, par ko man tur būtu jāmaksā, ir dzīvošana. Es pateicu tētim, ka gribu mācīties Londonā, uz ko viņš atbildēja – labi, brauc!

2006. gadā aizbraucu no Latvijas, man tad bija tikai 16 gadu. Pabeidzu koledžu un paliku tur – Anglijā. Man likās, ka Anglija ir tā vieta, kur es vēlos dzīvot. Nodzīvoju tur 10 gadus un tad kādās brīvdienās aizbraucu uz Dubaiju. Kopš tā brīža mana dzīve sagriezās. Sapratu, ka Londonā dzīvot negribu un Latvijā atgriezties arī negribu. Nodomāju – ko tālāk?

Aizsūtīju pieteikumu darbam kādā no bāriem Dubaijā, un pēc pāris stundām man jau atbildēja, ka aicina mani uz "Skype" interviju. Teicu, ka viņi mani var ņemt vai neņemt, bet es tāpat braukšu uz Dubaiju. Mani paņēma,'' ar smaidu atceras Alise.

Pēdējās piecas sezonas Alise dzīvo un strādā pasākumu sfērā. Palīdz rīkot un pati ir daļa no dažādiem pasākumiem Dubaijā. ''Darbs nav grūts un dod man brīvību. Man tas ir ļoti svarīgi, lai es jebkurā brīdī varu pateikt – viss, es rīt braucu prom. Citiem cilvēkiem vajag zināt, ka ik mēnesi jāsaņem alga, jāmaksā par dzīvokli… Es neesmu īri maksājusi divus gadus. Ikmēneša rēķinu man nav. Man ir tāda brīvība – es varu darīt, ko vien es vēlos.

Un visu, kas man pieder, var salikt vienā mugursomā – man neko vairāk nevajag. Man šī kleita jau otro dienu mugurā, un es zinu, ka es vilkšu to arī rīt. Varu savās drēbēs nostaigāt nedēļu un nemainīt,'' smejas Alise.

Vai Latvijā ir māju sajūta?

''Ar māju sajūtu ir tā – jebkur, kur aizbraucu, man ir labi. Kas ir tā māju sajūta? Zinu, ka vienmēr varu atgriezties Latvijā pie ģimenes, bet vai es jūtu, ka tā ir mana vieta? Es protu pielāgoties. Aizpagājušajā gadā nodzīvoju Bali divus mēnešus – arī tur jutos kā mājās.''

Noskrieti 250 kilometri, ko tālāk?

2017. gadā Alise pirmo reizi strādāja Londonas maratonā, un tieši tur viņa saprata, ka pati grib skriet. ''Togad piedalījās 44 tūkstoši cilvēku. Un tu redzi, ka skrien garš, īss, resns, tievs, fiziski spēcīgs un ne tik ļoti. Tik dažādi cilvēki un visi skrien maratonu, un tu saproti to, ka vienalga, kāds tu esi, viss ir galvā. Mēs visi varam noskriet!''

Jau pagājušajā gada maijā Alise mēģināja noskriet Rīgas maratonu, taču pie 33. kilometra viņa ''salūza''. ''Mans ego bija sagrauts, ceļi sāpēja. Mēnesi neskrēju, nevarēju domāt skriešanu, un man tā bija tāda kā sāpe,'' dalās Alise.

Kā saka – laiks ārstē. Pēc mēneša Alise atkal atsāka trenēties, tikai jau lielākai distancei. ''Katru gadu novembrī Dubaijā notiek 30 dienu fitnesa izaicinājums, kur 30 dienas tevi iedvesmo darīt kaut ko. Paziņa skrēja 30 dienas pēc kārtas – katru dienu pa maratonam. Vienā dienā viņam pievienojos un noskrēju ar viņu 33 kilometrus. Es nebiju sagatavojusies, man nebija līdzi ne ūdens, ne ēdiena. Pēc pāris dienām es atkal skrēju un noskrēju ar viņu kopā savu pirmo maratonu. Dubaijā viņu visu zina. Viņš ir tāds riktīgs maksimālists, avantūrists vārdā Markus Smits. Es sāku viņam sekot "Instagram", kur viņš uzrakstīja, ka skries Šrilankas ultramaratonu.

Sapratu, ka gribu noskriet 250 kilometrus piecās dienās, bet nezināju, ar ko sākt. Dažas distances noskrietas un āķis lūpā. Gribu skriet vēl... Jautāju viņam – ko tu vari man ieteikt? Viņš atbildēja – vienkārši skrien! Tu vari gatavoties pati vai arī paņem programmu pie manis. Sapratu, ka finansiāli varu atļauties, un paņēmu viņa treniņu programmu. Lai sagatavotos šim pārbaudījujmam, man bija trīs mēneši laika.

Ultramaratoniste Alise Miksta: visu, kas man pieder, es varu salikt mugursomā
Foto: Privātais arhīvs

Uz Šrilanku no Dubaijas aizbraucām astoņi cilvēki. Es biju vienīgā meitene. Katru dienu zinājām, cik kilometru mums jānoskrien. Tu noskrien savu distanci, ej atpūties, ej guli, dari to, ko tu gribi, līdz nākamai dienai. Gulējām teltīs, ēdām sauso pārtiku, visam bija sagatavotam jau piecas dienas uz priekšu. Mēs nemazgājāmies piecas dienas. Visi vienā laivā, neviens nav mazgājies, izgulējies. Un, ja man sākumā likās, ka es esmu vispārzaļš gurķis, kurš neko nesaprot no skriešanas, tad beigās bija tā, ka es Šrilanku noskrēju kā trešā meitene,'' ar smaidu atceras Alise.

''Noskrēju arī Rīgas maratonu un, ja man liktu izvēlēties, kuras sacīkstes atkārtot, es noteikti izvēlētos Šrilanku. Tur man nekas nesāpēja, pat tulznas nebija uzmetušās,'' priecājas Alise.

Šobrīd Alises kontā ir vairāki maratoni: Abu-Dabi, Rīgas, Dubaijas, noskrieti arī 100 kilometri pārgājienā Kolka-Dubulti.

Citiem 100 kilometru pārgājiens, Alisei skrējiens

Pirms dažām nedēļām notikušajā pludmales pārgājienā Kolka-Dubulti piedalījās arī Alise, tikai viņa nolēma, ka šo distanci nevis ies, bet noskries. ''Man iešana liekas pārāk garlaicīga un lēna. Noskrēju 100 kilometrus un apstājos. Biju ļoti pārgurusi, skrēju bez gulēšanas. Man nakts ir ļoti svarīga, lai izgulētos.

Ap pieciem no rīta es skrēju, man lipa ciet acis, es vairs nevarēju. Pārgurusi, pārsalusi. Vajadzēja apstāties. Pagāja divas dienas, un es jau biju atguvusi savus spēkus,'' stāsta Alise.

''Pirmos 17 kilometrus skrēju lēnāk. Zināju, ka ik pēc 10 kilometriem man jāuzēd. Skrēju, gāju. Pirmais lūzuma punkts bija jau 17. kilometrā. Tad 40. kilometrā man atkal parādījās spēks un sāku skriet. Kad parādās spēks, es skrienu. Līdz sešdesmitajam kilometram skrēju viena. Pa nakti skrēju gar ceļu, cauri mežam. Tas bija pārbaudījums. Bija bail skriet pa mežu, bet tad sapratu, ka bailes ir ilūzija galvā. Tu izmet to ārā un skrien, un viss ir labi.

No Mērsraga es skrēju kopā ar diviem puišiem. Piecus kilometrus skrējām, vienu gājām. Jo tad vairs nav tik daudz enerģijas, vairāk jāatpūšas. Bija palikuši 10 kilometri, un es vairs nevarēju. Puišiem pateicu – es apgulšos pieturā, jūs skrieniet tālāk. Apgūlos, un man uzreiz kļuva auksti. Atsāku iet, bet sāka līt lietus un es sapratu, ka man pietiks, izstājos. Šī bija mana garākā noskrietā distance vienā dienā,'' stāsta Alise.

Ultramaratoniste Alise Miksta: visu, kas man pieder, es varu salikt mugursomā
Foto: Privātais arhīvs

Gatavošanās process

''Svarīgi ir gan spēka, gan skriešanas treniņi (3 reizes nedēļā), sprinti un garās distances. Piemēram, es ieeju savā "online" programmā un skatos, kas šodien plānā. Tev jāmāk skriet sprintus un garās distances. Nevar vienkārši iet un skriet – jātrenē arī kājas, presīte. Pirms Šrilankas mēs speciāli braucām uz tuksnesi un trīs dienas skrējām un ēdām to, ko mēs ēdīsim Šrilankā, lai saprastu, kā mūsu ķermenis reaģē uz to ēdienu. Šo var vai nevar ēst?

Ja tu jūti, ka nevari ieēst, tev jāēd. Tavam ķermenim jāpierod pie ēšanas skrienot. Tu izjutīsi ļoti lielu atšķirību, kad tu esi ēdīs un kad nē,'' ar pieredzi dalās Alise.

Vegānisms

''Pirms aizbraucu uz Angliju, Latvijā trīs gadus biju veģetāriete. Un šobrīd jau četrus gadus esmu vegāne. Es ēdu zivis un garneles un sapratu, ka tas ir tāds pats līķis kā beigta vista, cūka, govs. Sapratu, ka man to vispār negribas.

Viens ir ēšana, otrs – mainās domāšana. No sākuma likās – vegāni tagad pasauli glābs?! Tad tagad es to saprotu. Tas ir drausmīgi – tev mājās ir suns kaķis, to tu neēd, bet cūku, vistu ēd. Kādreiz lietoju alkoholu, tusējos, katru dienu varēju ēst "snikerīti". Tagad mani tas neinteresē – ne tusiņi, ne alkohols.

Dubaijā, man liekas, es varētu dzīvot tikai no augļiem. Tā ir tāda vecā domāšana – mums vajag gaļu, proteīnu. Man to nevajag, man pietiek ar augļiem. Dubaijā lielie skrējēji brīnījās – no kurienes man tāda enerģija, ja es ēdu tikai augļus,'' smejas Alise.

Ceļā uz sevis saprašanu un veselīgu dzīvesveidu – kur rast motivāciju?

''Man nevajag motivāciju, lai par sevi rūpētos. Man tas vienkārši liekas pašsaprotami. Es esmu sajutusi garšu, kad tu ej un trenējies. Kad es trenējos, esmu pašpārliecināta, man ir drosme. Man ir spēks no tā, ka eju un trenējos.

Man ir svarīgi vienmēr būt labā fiziskā formā, trenēties un skriet. Esmu atradusi savu sporta veidu – skriešanu. Ir dienas, kurās saprotu, ka šodien negribu skriet, tad es neeju, nemoku sevi.

Mani neviens netur, man nav bērnu. Gribu skriet – skrienu. Gribu aizbraukt uz Bali – braucu. Mums ir ļoti iestrādājies tas, ka ejam uz darbu, pelnām naudu, gribam lielāku mašīnu, lielāku māju. Mums ir pierasts vairāk pulēt ārieni. Man tas vairs nav interesanti. Caur sportu es reāli strādāju vienīgi pie sevis attīstīšanas. Domāju, ka tas darbs ar sevi ir grūtākais, svarīgākais. Es jūtu to, ka tas ir mans darbiņš,'' dalās Alise.

Kaut kādā brīdī sevis attīstīšana beidzas un jāsāk domāt arī par citiem

''Es domāju, ka tas kādu dienu pienāks. Bet pagaidām līdz tam es vēl neesmu nonākusi. Vai nu tu attīsties caur sevi, vai caur bērniem, ģimeni, draugiem. Pagaidām es esmu ļoti pateicīga par to, kas un kur es esmu. Esmu strādājusi pie savas brīvības,'' atzīst Alise.

Ko tālāk?

''Pagaidām es esmu ''saslimusi'' ar skriešanu. Oktobrī braukšu uz Jordāniju, kur jānoskrien 250 kilometri piecās dienās. Augustā braukšu atpakaļ uz Dubaiju un sākšu nopietni pievērsties treniņiem. Kā arī ļoti gribu decembrī piedalīties Dubaijas skrējienā, kur piecās dienās jānoskrien 300 kilometru.

Es neesmu karjeriste. Arī mācības visu laiku atlieku. Varbūt man to nemaz nevajag… Iet un strādāt piecas reizes nedēļā, lai es varētu pabraukt ar mašīnu, samaksāt rēķinus. Tas nav man. Man ir citas prioritātes. Es labprāt vienkārši eju paskriet,'' sarunu noslēdz Alise.

Source

DELFI Viņa

Tags

Sievietes Skriešana
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form