Iegāju, pielaikoju un sapratu, ka tas ir mans. Man ļoti piestāvēja gari, blondie mati. Es jūtos kaut kā savādāk…
Uz Jāņiem mans draugs nevarēja palikt, jo darba darīšanās viņam vajadzēja būt Polijā, un es izdomāju sagādāt viņam pārsteigumu, atbraucot nedēļas nogalē uz Varšavu un pie tam vēl citā izskatā…
Lai ceļš būtu lētāks un ātrāks, es ar mašīnu atbraucu uz Viļņu un tālāk uz Varšavu lidoju ar lidmašīnu. Mans draugs bija priecīgs, dzirdot pa mobilo tālruni, ka es esmu Varšavā, viņš atsūtīja mašīnu, lai mani satiktu. Kad viņš mani ieraudzīja ar skaisto sarkano klasisko kostīmu, ar sarkanām kurpītēm, bet, kā viņš pēc tam teica, ar nokrāsotiem matiem - viņš bija šokā …
Tad kad es atklāju patiesību un noņēmu parūku (un Jūs variet iedomāties, kāds mēdz būt izskats tikko noņemot parūku), mans draugs teica vismaigākos vārdus manā dzīvē:
“Kā es mīlu Tavu matu krāsu un smaržu!!! Tu pati to varbūt nejūti, bet tev piestāv maigums un dabiskums, un tavi dabīgie, viļņaini gaišbrūnie mati ir tikai un vienīgi Tavs skaistums…”
Bet ar to mani piedzīvojumi ar parūku nebeidzās. Jūs taču ziniet, ja sieviete kaut ko sev nopērk, viņa grib to izmantot, pat ja arī kaut kam tas nepatīk, tas taču vienalga kaut kas savādāks!
Mūsu ģimenes labam draugam bija dzimšanas diena (tagad diemžēl viņš dzīvo ārzemēs) . Mēs ar vecākiem nevarējām izdomāt , ko var uzdāvināt cilvēkam, kuram gandrīz viss, kas nepieciešams dzīvē, jau ir…
Tad es izdomāju… un dzimšanas dienas apsveikšanas ceremonija sākās tā: es izīrēju uz vienu dienu sarkano Ford–Probe, nopirku sarkanas puķes (neļķes, jo bija ļoti karsta diena) un atkal apģērbusies sarkanā noskaņojumā ar blondiem matiem un saules brillēs – aizbraucu uz Rīgas nomali, kur privātas mājas pagalmā pie galdiem jau sēdēja kādi trīsdesmit cilvēku . Tad, kad es lēnām ar pušķi rokās, nesakot ne vārdu, apskāvu jubilāru un sāku viņu skūpstīt – visi bija mēmi un mūsu ģimenes drauga sieva spēja pateikt tikai vienu - “Tu man pasaki, kas tā ir par “skaistuli”?”
Tad es sāku runāt un runādama noņēmu parūku… Visiem man joks patika, un tas bija oriģināli…
Mani darba kolēģi atceras, kad bija kārtējais pirmais aprīlis, un es atkal “pamēģināju parūku” (es toreiz biju maza uzņēmuma vadītāja), jautājums bija vienreizējs – “Kam direktorei vajadzīga jauna sekretāre, ja ir administratore?”
Mans novēlējums visām - ja gribat mainīt krāsu vai matu garumu, pavadiet kādu laiku parūku veikalā un pēc ilgu, ilgu piemērīšanu laika Jūs pašas sapratīsiet, kas Jums der un ko Jums vajag!
Autore: Vilma
Atpakaļ uz konkursa lapu: Skaistumkopšanas eksperte – katrā no mums!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
