Šo īso ekskursu piedzīvojumiem bagātajā skaistumkopšanas dzīvē varētu nosaukt - Mūžu dzīvo, mūžu mācies!, jeb - Tikko es sāku iegūt pārliecību, ka nekas vairs mani nespēs pārsteigt, es tūdaļ izdaru ko tādu, kas pierāda galīgu profānismu un nekompetenci!
Tātad sākšu hronoloģiskā secībā.

1. Panku ēra.

Ir pagājušā gadsimta 80-to gadu vidus, dziļi lauki. Un es, pusaugu meitene, uzskatu sevi par visnotaļ laikmetīgu, modernu un visādi citādi progresīvu būtni. Tādēļ, papildinot baltajās tenisčībās, raibajā "paltrakā" un groteska izmēra metāliskām rokassprādzēm, auskariem un ķēdēm rotāto tēlu, sajaucu caurspīdīgo nagu laku ar briljantzaļā šķīdumu un uzklāju to nagiem. Visi vienaudži ir sajūsmā (vismaz man tā šķiet), arī pārējie ir kļuvuši mēmi no sajūsmas (vismaz es tā iztulkoju viņu izbolītās acis un dziļdomīgo klusēšanu). Nu, super!

Kuru nu vairs mūsdienās pārsteigsi ar zaļiem nagiem - veikalos pārpilnība, meklējot savu stilu, nevienam vairs nenākas lietot tik ekstremālus paņēmienus. Dažkārt domāju, ka tais tālajos laikos viss bija citādāk - debesis zilākas un... nagi zaļāki.

2. Trakā jaunība.

Ir tā paša gadsimta saldie 90-tie. Dzīves dzīres sit augstu vilni - negulētas, tusiņos pavadītas naktis mijas ar iešanās, skriešanās pavadītām dienām. Pa daļai laika trūkuma dēļ, pa daļai neuzticēšanās frizieriem dēļ savu garo, blondo matu ataugušās saknes ik pa mēnesim krāsoju pati.

Tā nu kādu vakaru uzklāju ģiftīgo krāsas masu ar spēcīgu amonija aromātu sev uz matiem, un tieši tobrīd - zvans pie durvīm un ciemiņi klāt! Vārds pa vārdam, dzerot martīni un klausoties viņu problēmas, man aizmirstas, ka krāsas instrukcijā minētais termiņš sen jau garām, vēl vairāk - finālā to krāsu es nomazgāju tikai nākamajā rītā. Šausmas un ārprāts, tagad domāju es, varēju taču vispār palikt bez matiem! Bet īstenībā viss beidzās laimīgi, mani mati šo pārbaudījumu izturēja, un tonis bija īsti laikā.

3. Nopietnā dzīve.

Lūk, ir 21. gs. sākums, par tādiem gājieniem kā zeļonka uz nagiem un matu balināšana 8h garumā tagad šausmās noskurinos, man šķiet, ak vai - nē, tā nebiju es! Skaistuma industrijas tehnoloģijas ir attīstījušās un progresējušas, un tādēļ, ejot kopsolī ar laiku, nolemju iegādāties "Philips" elektroepilātoru.

Pārnesot mājās, esmu šausmīgi apmierināta ar šo mīļo, nevainīga izskata mantiņu un mani papildus vēl silda apziņa, ka varēšu, kā reklāmā tiek sludināts, ieturēt pauzi uz vairākām nedēļām. Izpētu instrukciju, iedarbinu un pietuvinu kājai - āāāājajāi, kas tas bij? Sajūta tāda, it kā es būtu apdedzināta ar karstu lodlampu, kas to varēja paredzēt, ka process būs tik sāpīgs?...

Tagad man kļūst skaidrs, kādēļ meitene epilātora reklāmā tik apgaroti smaida, protams, pēc šādas sevis spīdzināšanas var ne tikai smaidīt, bet histēriski aplaimoti smieties. Ko daru arī es, kad pēc pāris stundu "elles mašīnītes" darbināšanas eksekūcija ir galā.

Autore: Ingrīda

Atpakaļ uz konkursa lapu: Skaistumkopšanas eksperte – katrā no mums!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit