Vakcinēties vai nē? Mīti un realitāte
Foto: Shutterstock

Pēdējos gados Latvijā notiek aktīva diskusija par to, vai potēt bērnus vai tomēr ne. Saskaņā ar Slimību profilakses un kontroles centra datiem patlaban pret daudzām infekcijas slimībām vakcinēto cilvēku skaits sasniedz 95%. Tas neļauj slimībām izplatīties un tātad no saslimšanas pasargā arī tos, kas dažādu iemeslu dēļ vakcīnas nav saņēmuši. Taču, jo mazāk cilvēku potēsies, jo lielāks risks nevakcinētajiem saslimt, turklāt nereti slimības var noritēt smagā formā, radīt komplikācijas un beigties pat letāli. Tāpēc, pirms teikt kategorisku nē vakcīnām, varbūt ir vērts ieklausīties speciālistu viedoklī.

Vakcinācija tiek uzskatīta par vienu no visefektīvākajiem profilakses pasākumiem.

Gan par valsts, gan savu naudu

No finanšu skatpunkta raugoties, vakcīnas var iedalīt četrās grupās.

1. Vakcīnas, ko par budžeta līdzekļiem apmaksā valsts un kas iekļautas vakcinācijas kalendārā. Pārsvarā tās ir potes bērniem, kuras vēlams saņemt līdz 14 gadu vecumam. Savukārt pieaugušajiem ik pēc desmit gadiem valsts kompensē vakcīnas pret difteriju un stingumkrampjiem.

2. Potes, ko valsts apmaksā daļēji. Piemēram, bērniem vecumā no 6 līdz 23 mēnešiem pretgripas vakcināciju valsts kompensē pilnā apmērā, savukārt citām riska grupām – pusi. Riska grupā iekļautas grūtnieces, cilvēki vecumā no 65 gadiem, kā arī pacienti ar hroniskām plaušu un kardiovaskulārajām slimībām neatkarīgi no to cēloņa, ar hroniskām vielmaiņas, nieru slimībām, pacienti ar imūndeficītu vai tie, kas saņem imūnsupresīvu terapiju, jaunieši vecumā līdz 18 gadiem, kas ilgstoši saņem terapiju ar Ac. acetylsalicylicum (aspirīnu). Pārējiem pret gripu jāvakcinējas par savu naudu.

Pret ērču encefalītu vakcīna ir par maksu, izņemot bērnus, kuru dzīvesvieta deklarēta novados ar visaugstāko saslimstību. Vēl iespēja bez maksas potēties pret ērču encefalītu ir bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem visā Latvijas teritorijā. Daļēji (50% apmērā) valsts kompensē arī vakcīnas pret rotavīrusu infekciju bērniem.

3. Vakcīnas, ko apmaksā darba devējs. Tāda, piemēram, ir vakcinācija pret B hepatītu ārstniecības iestāžu darbiniekiem, kuriem ir inficēšanās risks.

4. Pārējās vakcīnas par maksu, piemēram, tiem, kas dodas ceļojumā.

Pēc Slimību profilakses un kontroles centra Infekcijas slimību analīzes un profilakses departamenta direktora Jurija Perevoščikova teiktā, tuvākajā laikā plānots ieviest nelielas pārmaiņas vakcinācijas kalendārā: no 2015. gada 1. janvāra uzsākt vakcināciju pret rotavīrusu infekciju divus mēnešus veciem bērniem, bet no 2017. gada 1. janvāra veikt revakcināciju (otro poti) pret vējbakām septiņgadīgajiem. Šīs potes apmaksās no valsts budžeta līdzekļiem un iekļaus vakcinācijas kalendārā.

Veselības ministrija savukārt akcentē: ja plānveida veselības aprūpe tiks sasaistīta ar nodokļu samaksu, vakcinācijas kārtībai nebūtu jāpasliktinās.

Labāk vairāk vakcinēto

“Vakcinēti cilvēki ir pasargāti pret saslimšanu ar konkrēto slimību, un tā neizplatās,” skaidro Jurijs Perevoščikovs. “Pirmkārt, neslimo tie, kuri saņēmuši poti. Otrkārt, ja nevakcinēto cilvēku skaits salīdzinājumā ar vakcinētajiem ir neliels, darbojas kolektīvās imunitātes fenomens – neslimo un neinficējas arī nevakcinētie.

Infekcijas izplatās kā ķēde: viens cilvēks inficē otru, otrs – trešo. Ja vienam vai vairākiem ķēdes posmiem ir kaut kādi šķēršļi – šajā gadījumā tā ir vakcinācija –, cilvēks ir pasargāts, pat ja bijis saskarē ar slimnieku. Pašam ir imunitāte, un viņš neslimo. Tas nozīmē, ka šāds cilvēks ir ķēdes pēdējais posms – slimību tālāk nenodos.

Ņemot vērā, ka neviena vakcīna, tāpat kā neviens cits medikaments, nav simtprocentīgi iedarbīga, dažiem procentiem vakcinēto imunitāte pret noteikto slimību neizveidojas. Tomēr šie cilvēki ir pasargāti no saslimšanas tik un tā, jo kaite neizplatās tik aktīvi un plaši kā pirms vakcinācijas uzsākšanas.

Vienmēr būs cilvēki, kuri nevakcinējas, jo atsevišķas kontrindikācijas liek no potes izvairīties. Piemēram, ja bērnam ārstē vēzi vai ja kāds saņem terapiju pret HIV infekciju, šiem cilvēkiem imunitāte ir īpaši novājināta un tā sauktā dzīvā vakcīna var izraisīt smagus sarežģījumus, tāpēc šādus pacientus nedrīkst pakļaut riskam. Tomēr bērnu no saslimšanas ar masalām pasargā kolektīvā imunitāte – slimība neizplatās.”

Vakcinējoties pasaulē pirmā izskaustā slimība bija bakas. Pret to vairs nav jāpotējas. Arī poliomielīts Latvijā jau vairākus gadus izzudis potēšanās dēļ, bet, kamēr šī bīstamā slimība pasaulē tomēr vēl klejo, vakcinēšanos nedrīkst pārtraukt.

Bērnu vakcinācija Latvijā patlaban ir pietiekami augsta, lai novērstu tādas infekcijas slimības kā difterija, poliomielīts, garais klepus. Tomēr pret atsevišķām slimībām šī šķēršļa pakāpe nav pietiekami augsta, piemēram, tāda ir vakcinācija pret cilvēka papilomas vīrusu infekciju, kas izraisa dzemdes kakla vēzi, kā arī vakcinācija pret pneimokoku infekciju un vējbakām. Līdz ar to nevakcinētie nav pasargāti no šīm kaitēm, turklāt ik gadu to kļūst arvien vairāk.

Mūsdienu pasaulē infekcijas slimību izraisītāji izplatās tālu, un valstu robežas tiem nav šķērslis. Tas palielina risku nākotnē sastapties ar šo slimību uzliesmojumiem vai nelielām epidēmijām nevakcinēto personu vidū, uzsver Jurijs Perevoščikovs. Kaut gan šie uzliesmojumi un epidēmijas nemēdz būt tik lielas kā tad, kad vakcinācijas nebija, tie tomēr var būt ļoti bīstami.

Iepriecinoši fakti

Imunizācijas dēļ saslimstība ar tā sauktajām vakcīnregulējamām slimībām Latvijā samazinājusies vairāk nekā 250 reižu jeb par 99,6%.

Vakcinējoties katru gadu mūsu valstī tiek novērsts vairāk nekā 30 000 infekcijas slimību gadījumu un 100 šo slimību izraisītu nāves gadījumu.

Ja vakcinēto būs mazāk

Netrūkst vecāku, kuri atsakās vakcinēt savus bērnus, un arī daudzi pieaugušie nevēlas potēties, uzskatot, ka var būt negatīvas sekas. Ja šī tendence vērsīsies plašumā, var tikt sasniegts nevakcinētu (nepasargātu) personu kritiskais līmenis. Tas nozīmē, ka arvien iespējamāks kļūtu infekciju uzliesmojumu un pat epidēmijas risks. Tāpēc ir svarīgi, lai ģimenes ārsti izskaidrotu potēšanas nozīmību. Ja vecāki tomēr nepiekrīt, jāparaksta atteikšanās no bērna vakcinācijas.

“Mūsu centra veiktie pētījumi atklāj, ka ir trīs nevakcinēto bērnu kategorijas. Viena grupa ir tie, kuriem ir kontrindikācijas vai nepareizi noteiktas kontrindikācijas,” skaidro Jurijs Perevoščikovs. “Otra grupa – bērni, kuri dzīvo sociāli nelabvēlīgās ģimenēs. Trešajai grupai pieskaitāmi bērni, kuru vecākiem izveidojies miglains priekšstats par vakcinācijas nepietiekamo drošību. Daļa pieaugušo uzskata, ka bērnu pasargāt nav nepieciešams, jo nekas nedraud – apkārt nekādu saslimšanu nemana. Tiesa, vairākas slimības mēs vairs neuzskaitām vai reģistrējam ļoti niecīgu saslimušo skaitu, salīdzinot ar datiem pirms vakcinācijas uzsākšanas. Taču ir arī citi iemesli. Eiropā daudzi bērnus nevakcinē apzināti. Šie cilvēki runā par zaļo dzīvesveidu, par reliģiskiem un filozofiskiem apsvērumiem. Tomēr galvenais iemesls, kālab vecāki atsakās vakcinēt savas atvases, ir dezinformācija, ka potes ir bīstamas un nedrošas. Un tas jau ir pagalam pārspīlēti.”

Komplikāciju skaits – niecīgs

Nopietni pēcvakcinācijas simptomi vērojami ļoti reti un nav salīdzināmi ar sekām, kādas rodas, sastopoties ar sabiedrībā un dabā cirkulējošiem infekcijas slimību izraisītājiem, uzsver Jurijs Perevoščikovs. Vakcīnu drošība un efektivitāte tiek stingri kontrolēta. Pirms licencēšanas vakcīnu nekaitīgumu rūpīgi pārbauda klīniskajos pētījumos, turklāt vakcīnu drošumu uzrauga un novērtē ilgtermiņā. Latvijā izmantotās vakcīnas atbilst visām Eiropas Savienības kvalitātes, efektivitātes un drošības prasībām, ko apstiprina pētījumos gūtie pierādījumi.

“Ne visas pārmaiņas bērna veselības stāvoklī pēc vakcinācijas izskaidrojamas ar reakciju uz to. Bieži vien tās ir saistītas ar saslimšanu, kas nejauši sakritusi ar pēcvakcinācijas laiku. Visos gadījumos, kad bērna veselība šādās reizēs pasliktinājusies, jāvēršas pie ārsta, lai bērnu objektīvi izmeklētu,” iesaka speciālists. “Reizēm vakcinācija, kas pasargā no infekcijas slimībām, var radīt diskomfortu, piemēram, sāpes injekcijas vietā, paaugstinātu temperatūru, kas izraisa nemieru un raudulīgumu. Tādēļ pēc vakcinācijas bērnam nepieciešams veltīt vairāk uzmanības.

Organisma reakcijas pēc vakcinācijas novēro visā pasaulē. Tās zināmā mērā saistītas ar vakcīnu paveidiem. Ja bērnam pēc vakcinācijas bijusi neliela temperatūras paaugstināšanās, apsārtums vai sāpes dūriena vietā, tā ir normāla un diezgan bieži sastopama parādība. Par nopietnām sekām, piemēram, anafilaktisko šoku, encefalītu, abscesu jeb satūkumu, ārstiem ir pienākums ziņot mūsu centram un Zāļu valsts aģentūrai 60 dienās pēc vakcinācijas. Tas nepieciešams, lai izmeklētu un atklātu, vai nav bijusi kāda kļūme, piemēram, vakcīna neuzmanīgi glabāta, nepareizi lietota vai ievadīta nepareizā vietā.

Slimību profilakses un kontroles centra dati par vakcinācijas komplikācijām rāda, ka pērn no vairāk nekā 600 000 vakcināciju komplikācijas bijušas 60 gadījumos, no tiem 53 reakciju izraisījusi vakcīna pret tuberkulozi, ko saņem jaundzimušie vai bērni pirmajā dzīves gadā. Šī vakcīna ir pietiekami agresīva un potēšanas vietā var izraisīt limfadenītu. Jurijs Perevoščikovs saka, ka šī komplikācija ir vienkārši novēršama atšķirībā no smagas ārpusplaušu tuberkulozes formas, ja mazs, nevakcinēts bērns inficētos un saslimtu. Ja tuberkuloze izplatās citos orgānos, tas notiek ļoti ātri un ārstēšana ir sarežģīta.

Tas nav mirkļa kārdinājums

Plaši izplatīts ir viedoklis, ka farmaceitiskās firmas lobē pašu saražotās vakcīnas un cenšas apklusināt ikvienu, kas nostājas pret potēšanos. Jurijs Perevoščikova iebilst: “Jebkura firma, protams, ir ieinteresēta pārdot savu produkciju. Gluži dabiski, ka uzņēmums informē par šādu produktu, bet tas arī dara pietiekami daudz, lai līdz konkrētajai vakcīnai vispār nonāktu. Process ilgst apmēram desmit gadu, kamēr Eiropas zāļu aģentūrai pierāda jaunā izstrādājuma efektivitāti un drošību. Tas nav tik vienkārši izdarāms – nepieciešami neskaitāmi pētījumi, drošība jāgarantē ar dažādiem sertifikātiem. Jāiegūst atļauja ne tikai konkrētajai vakcīnai, bet arī katrai saražotajai partijai.”

Ja vecāki atsakās bērnu vakcinēt

Divos iepriekšējos gados bērnu vidū bijuši nāves gadījumi, jo pirmajā dzīves gadā vecāki nebija paspējuši vai nevēlējās vakcinēt savus mazuļus. Slimība nevakcinēto var piemeklēt ne tikai bērnībā, bet arī vēlāk, taču tad to norise var būt smagāka.

Pēc vakcinācijas iespējamas šādas reakcijas:

* lokālas (apsārtums, pietūkums vai sāpīgums injekcijas vietā) vai vieglas vispārējas (temperatūras paaugstināšanās, izsitumi, uzbudināmība, nemierīgums, raudāšana, miegainība), kas pāriet dažu diennakšu laikā;

* smagas reakcijas, piemēram, anafilaktiskais šoks, var rasties pirmo 30 minūšu laikā pēc vakcīnas ievadīšanas. Bet tas ir sastopams ļoti reti – aptuveni vienā gadījumā no miljons ievadītām devām.

Noteikti pie ārsta jāvēršas, ja:

* ķermeņa temperatūra ir augstāka par 39 grādiem;

* bērns izskatās nedabiski bāls;

* kļuvis šļaugans, pasīvs un palēnināts;

* neierasti vai ilgstoši raud (trīs stundas un ilgāk);

* dreb, bērnam novēro krampjus;

* atsakās no ēdiena, vemj.

Viedokļi un pieredze

Dace, 26 gadi

Manai meitai ir pieci gadi, un esmu priecīga, ka visas nepieciešamās vakcīnas viņa ir saņēmusi. Esmu no tām mammām, kam būtu bailīgi dzīvot, ja bērns pret kādu smagu slimību nebūtu potēts. Atceros, pirms pāris gadiem viens mazs bērns, kas nebija vakcinēts, nomira. Tolaik biežās slimošanas dēļ meita visas vakcīnas vēl nebija saņēmusi, un es biju uztraukusies par viņas dzīvību. Protams, ar vakcinēšanos mums negāja viegli: bija jāatrod brīdis starp slimošanām – meitai ir alerģija un astma, viņa bieži saaukstējās un gan slimošanas laikā, gan pēc tam lietoja inhalatorus, bet tajā brīdī vakcinēties nedrīkstēja. Meitu 12 gadu vecumā noteikti vakcinēšu arī pret dzemdes kakla vēzi.

Dagnija, 40 gadu

Man ir četri bērni, no kuriem divi ir cietuši no vakcīnām, tāpēc jaunākajai atvasītei neļāvu veikt nevienu poti. Iespējams, šā iemesla dēļ viņš ļoti labi attīstās – rāpot, staigāt un runāt sāka ātrāk nekā vienaudži.

Kad vecākais dēls, kuram tagad ir 21 gads, mācījās skolā, medmāsa, neprasot manu atļauju (pēc noteikumiem tas ir obligāti jādara, ja paredzēts potēt bērnu līdz 18 gadu vecumam), viņu potēja pret hepatītu B. To nekādā gadījumā nedrīkstēja darīt, jo viņš tikko bija pārslimojis bronhītu un izgājis antibiotiku kursu. Trīs mēnešus pēc saņemtās vakcīnas dēls pēkšņi saslima – temperatūra nebija pārāk augsta, toties juta ļoti stipras galvassāpes un nelīdzēja pat pretsāpju līdzekļi. Aizsūtīju viņu pie ģimenes ārstes, kura norīkoja analīzes. Pēkšņi daktere zvanīja un teica: skrieniet pie manis, ņemiet norīkojumu un steidzami brauciet uz slimnīcu, jo hemoglobīns ir 7,4 (tajā vecumā norma bija 12–16). Viņam lika dzert dzelzs preparātus, bet tie neko nedeva, jo vainīgas bija helikobaktērijas – dēlam bija bojāta tievās zarnas gļotāda, līdz ar to organisms neuzsūca dzelzi. Pati būdama medmāsa, pusotru gadu visiem teicu, ka problēmas sākās no vakcinācijas, bet neviens tam nepievērsa uzmanību. Pat atradu vakcīnas anotāciju, kurā teikts, ka nekādā gadījumā to nedrīkst ievadīt slimiem cilvēkiem vai uzreiz pēc slimības. Sāku izmisīgi meklēt citus dakterus, jo hemoglobīns joprojām bija katastrofāli zems. Beidzot klīnikas Linezers hematologs apstiprināja, ka problēmu radīja vakcinācija, jo to nedrīkstēja veikt. Visus šos gadus dēls regulāri nodod analīzes, un vienīgā iespēja, kā uzturēt hemoglobīnu tuvu normai, ir intravenozi ievadīt dzelzs preparātus, kas nav no lētajiem, bet kaut kā ir jādzīvo.

Ar to mūsu ģimenē nelaime nebeidzās. Vidējais dēls piedzimstot saņēma visas vakcīnas, jo man savulaik medicīnas skolā mācīja, ka potes ir vajadzīgas, jo slimības, pret kurām vakcinē, ir ļoti nopietnas un nedrīkst riskēt. Pēc vakcīnas pret masalām, epidēmisko parotītu, masaliņām pamanīju, ka dēls pārstāja runāt un atkārtot – bija sajūta, ka viņš it kā ieslēdzies sevī. Visi, arī dakteri, mani mierināja – aizies uz bērnudārzu, un viss būs normāli. Trīs gadu vecumā dēls vēl nerunāja, un bērnudārza audzinātājas atteicās ar tādu bērnu strādāt. Kad kārtējo reizi aizgājām pie logopēda, mums pavēstīja – bērnam ir autisms. Speciālisti, nosakot diagnozi, teica, ka tas nav iedzimts autisms, tāpēc es pieļauju, ka arī šoreiz vainīga bija pote. Dēlam jau septiņi gadi, bet viņš joprojām nerunā.

Inese, 46 gadi

Pirms pārdesmit gadiem medicīnas personāls ar vakcīnām brauca uz darbavietām un potēja visus pēc kārtas. Protams, arī es ļāvu sevi potēt pret difteriju. Ja zinātu, ar ko tas beigsies, nekad nebūtu tādu soli spērusi. Dažas dienas pēc vakcinēšanās vienā acī (tajā pusē, kur rokā tika ievadīta vakcīna) pazuda redze, pēc tam tajā pašā ķermeņa pusē parādījās notirpums un jušanas traucējumi. Acu ārsts aizsūtīja mani pie neirologa, kurš norīkoja tālākus izmeklējumus. Tādējādi pirms 19 gadiem man tika atklāta izkaisītā skleroze. Iespējams, šī slimība manī bija ieperinājusies jau sen, taču to izprovocēja tieši pote. Ja toreiz nebūtu potējusies, varbūt vēl tagad būtu vesela un man nebūtu kustību traucējumu. Vienīgā vakcīna, ko ārsti atļauj veikt, ir pret ērču encefalītu, jo visas pārējās, it īpaši pret difteriju, esot pārāk agresīvas.

Source

36,6 °C

Tags

Veselības ministrija Ērču encefalīts Gripa
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form