Baltijas ratiņtenisa čempiones stāsts: Cilvēka spējām nav robežu

Baltijas ratiņtenisa čempiones stāsts: Cilvēka spējām nav robežu
Foto: Anna Jurkovska

Pirms četriem gadiem Natālijas Novikovas dzīve sagriezās kājām gaisā. Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem diagnosticēt muguras sāpju un citu sūdzību cēloņus, jau krietni vēlu viņai tika atklāta mugurkaula diska trūce, ko operēja, bet neveiksmīgi, jo muguras smadzenes jau bija bojātas, un viņa nonāca ratiņkrēslā. Tomēr sieviete ne vien nepadevās un, ieguldot milzu darbu, pašlaik jau spēj pati uzkāpt piektajā stāvā, bet pērn pat kļuva par Baltijas čempioni ratiņtenisā. "Tagad esmu pārliecināta, ka cilvēkam ierobežojumi ir krietni mazāki, nekā viņam pašam šķiet. Viņš domā, ka nevar, bet nav pat pamēģinājis," acīm mirdzot, saka Natālija.

Pirms četriem gadiem

To varbūt varot nosaukt par ārstu nekompetenci vai nelaimīgu apstākļu sakritību, bet Natālija, kas tolaik strādāja par finanšu direktori ražošanas uzņēmumā, trīs gadus ik pa laikam devusies pie ārstiem, lai noskaidrotu, kāpēc viņai sāp mugura un kājās parādās "jocīga sajūta", bet atbildi nav saņēmusi. "Nekā, neviens man nevarēja palīdzēt," atceras sieviete. "Man Kijevā dzīvo radinieki. Kad aizbraucām ciemos, viņi atrada ārstu, kas mani izmeklēja un konsultācijā uzreiz diagnosticēja, kas man kaiš. Piecu minūšu laikā. Biju šokā! Izrādījās, ka tā ir vienkārši diska trūce, bet neveiksmīgā lokalizācijā, jo tā gandrīz pilnībā aizgāja uz epidurālo kanālu un, kad vaina tika atklāta, muguras smadzenes jau bija traumētas, tomēr, paldies Dievam, ne pilnīgi, tāpēc arī tagad man ir saglabātas kustības un notiek atjaunošanās process. Latvijā man pārbaudīja jostas daļas skriemeļus, bet vaina bija nedaudz augstāk – krūšu daļā. Domāju, kā tā var būt, ka Latvijā to nezina! Tagad zinu, ka visi zina, bet tā nu iznāca. Kad ieraudzīju savas "bildes", biju šokā. Nolēmām Kijevā veikt operāciju." Operācija bijusi neveiksmīga un viņa nonākusi ratiņkrēslā. Pēc tam sācies grūtais rehabilitācijas process. Tas bija pirms četriem gadiem. 

Bijuši brīži, kad viņa gribējusi strīdēties, sūdzēties par notikušo, bet tagad esot citādi. "Domāju, ka katrs cilvēks pats ir atbildīgs par sevi un savu veselību. Protams, zinot visu, kas ar mani notika, tagad rīkotos nedaudz citādi, izturētos nopietnāk pret sāpēm. Meklētu vainu cītīgāk. Bet tad, protams, bija daudz kas cits – darbs un bērni," atceras Novikova.

Darbs ar sevi sešas stundas dienā

Natālijas ārste Nacionālajā rehabilitācijas centrā "Vaivari" Anda Nulle nu jau ar apbrīnu atceras sievietes apņēmību un spēku nenolaist rokas tik grūtā situācijā. "Viņai bija saslimšana un pēc tam veikta operācija ārpus Latvijas. Nepilns muguras smadzeņu bojājums, kas nozīmē, ka bija saglabājusies daļēja jušana un kustības. Daudz kas bija jāmācās no jauna - stāvēt, sēdēt, pārsēsties no gultas ratiņkrēslā. Viņa nevienā brīdī negribēja samierināties un palikt ratiņkrēslā, bet viņai bija arī potences," atceras ārste.

"Sākumā Natālijai kopā ar fizioterapeitiem bija vairākas treniņsesijas dienā, katra ilga vairākas stundas. Četras līdz sešas stundas dienā viņa aktīvi strādāja. Pirmreizējiem pacientiem šāda rehabilitācija pie mums ilgst mēnesi vai 45 dienas, pēc tam viņi atgriežas mājās un mēģina paši, kā var ar šīm aktivitātēm patstāvīgi tikt galā. Tad pēc kāda laika viņi atgriežas pie mums, lai uztrenētu kādu jaunu maņu. Natālija bija vienkārši fantastiska. Sākumā viņai nebija viegli tikt klāt, bet tad izdevās panākt atvērtību un uzticēšanos, un tas, ko viņa izdarīja, ir fantastiski."

Saglabāt visas lomas

Tagad pagājuši jau četri gadi. Vai tas ir daudz vai maz, esot grūti pateikt. 

"Kad runāju ar veseliem cilvēkiem, četri gadi viņiem šķiet ilgs laiks, bet tiem, kas sēž ratos desmit, divdesmit un trīsdesmit gadus, tas šķiet tikai sākums. Pēc operācijas bija šoks. Nekad neticēju, ka palikšu šādā stāvoklī. Nesaproti, kas ar tevi notiek. Šķiet, ka nevari darīt neko, viss sāp, nevari kustēties. Man laimējās, kad aizbraucu uz Vaivariem, kur ārste teica: "Ir jāsaglabā visas lomas, kas tev bija līdz šim." Esmu pateicīga par šiem vārdiem. Sāku domāt, kādas lomas man bija – māte, sieva, māsa, draudzene, kolēģe. Sāku pakāpeniski to visu mēģināt atgūt. Visu vajadzēja iemācīties darīt no jauna – sēdēt, mazgāties, tīrīt zobus. Uztaisīt bērnam frizūru! To ir grūti saprast, bet ķermenis atradās tādā kā nekontrolējamā stāvokli un 10 minūtes, kamēr meitai veidoju frizūru pirms skolas, bija tāda slodze, ka vajadzēja pēc tam atpūsties. Tomēr, ja nedarīsi, tad nekas nebūs un nekad netiksi uz priekšu. Nebija vienkārši, bet man izdevās viss, ko gribēju. Starp dakteriem un fizioterapeitiem ir vienkārši unikāli cilvēki, kas nežēlo savu laiku un spēku, lai palīdzētu. Man veicies ar sastaptajiem cilvēkiem rehabilitācijā, jo, ja pats izrādi iniciatīvu, daudzi cenšas palīdzēt. Bet, ja pats negribi, pat visgudrākie fizioterapeiti un ārsti neko nelīdzēs," uzskata Natālija.

Atrast aizraušanos

Ļoti palīdzējis gan vīrs, gan jau pieaugušais dēls un arī desmitgadīgā meitiņa. Tomēr galvenais esot ļaut visu darīt pašam. "Ģimene un draugi centās darīt pat vairāk, nekā vajadzēja. Man bija cīņa, īpaši ar vīru, jo, kad gribēju jau daudz ko darīt pati, viņš centās palīdzēt. Vajag ļaut darīt!"
Natālijai negribējies sēdēt dīkā, tādēļ meklējusi iespējas sevi nodarbināt un atrast kādu aizraušanos – mēģinājusi zīmēt uz stikla, veidojusi dekupāžu uz traukiem un soliņiem, mājās bijusi pat vesela darbnīca. Kopā ar meitu sākusi veidot pušķus un nelielas skulptūras no šokolādes konfektēm. "Nedaudz uzlaboju arī savu angļu valodu un sāku mācīties franču valodu. Tas bija mans sapnis jau no bērnības. Francijas institūts speciāli man un vēl vienai sievietei organizē kursus. Man ļoti patīk, domāju, ka būs grūtāk."

Baltijas ratiņtenisa čempiones stāsts: Cilvēka spējām nav robežu
Foto: Privātais arhīvs

Visu dzīvi sieviete regulāri pašas priekam nodarbojusies arī ar sportu, spēlējusi tenisu ar bērniem un vīru, lai izkustētos. Tomēr operācija tam bija pārvilkusi svītru. Pirms gada "Vaivaros" izlasījusi sludinājumu par to, ka notiks ratiņtenisa nodarbība. Nolēmusi aiziet paskatīties. 

"Aizgāju uz paraugdemonstrējumiem pie Terēzes (trenere Terēza Stenclava – A.B.). Man bija interesanti. Sākumā bija grūti, jo nebija piemērota ratiņkrēsla. Tas, ar ko brauc pa ielu, ir izturīgs, bet nav pietiekami kustīgs," atceras Natālija Novikova. Jau maijā bijušas pirmās sacensības, kur trenere ieteikusi piedalīties. "Teicu, ka gribu gan, bet viņai būs kauns," atceras sportiste. Trenere tomēr mudinājusi iet un piedalīties. "Teikt, ka tas bija grūti, ir nepateikt neko. Krēsla nebija, spēlēt īsti nepratu, bet spēles ilga trīs stundas. Man izdevās vienu uzvarēt, un biju tik lepna!" No treneres puses parādīt uzvaras garšu bijis ļoti gudrs solis. Pēc tam sekojusi piedalīšanās dažāda līmeņa sacensībās Baltijā un Krievijā. "Ļoti noderīgi bija redzēt, kā citi spēlē un pārvietojas. Arī no tā var daudz ko iemācīties. Tas man palīdz ne tikai spēlēt, bet arī dzīvot un attīstīties." 

Nu jau Natālija ir Latvijas ratiņtenisa izlasē un pērn kļuvusi arī par Baltijas čempioni, sieviešu konkurencē pat izdevies iegūt vietu pasaules rangā – viņa ir 125. Vīriešiem gan konkurence esot lielāka. Arī šim gadam sportā viņai ir lieli plāni – piemēram, piedalīties pasaules čempionātā Turcijā, kā arī iekļūt labāko tenisistu simtniekā. 

"Tagad dzīvoju piektajā stāvā. Man ir dzīvoklis, par kādu vienmēr esmu sapņojusi un varu tur pati uzkāpt. Sākumā bija ļoti grūti. Vīrs ar dēlu vienkārši ņēma krēslu un uznesa mani katru reizi, kad tas bija vajadzīgs. Tagad es to vairs nevienam neļauju, pat pēc treniņa, kad esmu nogurusi, vienmēr kāpju pati. Diemžēl patstāvīgi vēl pārvietoties nevaru, bet ar kruķiem vai rāmīti gan." Bet viņa nedomā apstāties pie sasniegtā.

Ratiņteniss Latvijā attīstās

Arī vienīgā ratiņtenisa trenere Terēze Stenclava atceras, kā Natālija sākumā ieradusies uz treniņu diezgan noslēgusies, bet ar lielu apņēmību un vēlāk atvērusies, kas ļāvis sasniegt labus rezultātus. Šie sasniegumi palīdzot popularizēt ratiņtenisu, jo, lai arī Latvijā netrūkst cilvēku ratiņkrēslos, daudzi nezinot par šo iespēju, tāpat trūkstot halles, kur ar to nodarboties, tāpēc priekšā esot liels darbs un arī pašai vēl daudz kas jāiemācās, atzīst trenere.

"Pirms tam trenēju klasisko tenisu, bet par ratiņtenisu nezināju neko. Žaneta Vasaraudze pienāca pie manis un teica, ka gribot spēlēt tenisu. Man ir tā, ja man kāds prasa palīdzēt, es palīdzēšu. Kopā aizbraucām uz Lietuvu, kur bija seminārs un tenisa federācijas pārstāvis, kas trenē pasaules līmeņa ratiņtenisistus. Biju šokā, ka viņi ir tādi paši sportisti, tikai citādi pārvietojas. Tas bija pirms trim gadiem, un tagad esmu pilnībā "iekšā" un pārņemta ar to visu brīvo un nebrīvo laiku," stāsta Terēze Stenclava. Sākumā meklējusi informāciju internetā un pēc tam stāstījusi par to treniņos. "Bet bija cilvēki, kas jautāja, kā es zini, ka tā ir. Tad sēdos pati ratos un stundu pirms katra treniņa mācījos un mēģināju, kā to var izdarīt. Pēc gada man viens sportists, jautāja: "Vai tad to var?" un es teicu: "Lūdzu, skaties!" Varējām uzspēlēt," atceras Terēze. 

Pašlaik lielāko daļu treniņu izmaksu sedzot Latvijas Paralimpiska komiteja – tā ir maksa par laukumu īri. Tenisa savienība pērn apmaksājusi dalību divos turnīros. Savienībā izveidota arī ratiņtenisa komisija, un Terēze ievēlēta par tās priekšsēdētāju. "Paldies Natālijai, ka ieguva titulu, jo līdz šim mūs varbūt neuztvēra nopietni, bet, kad ir rezultāti, mūs pamana. Jūrmalas dome lūdza, lai noorganizēju invalīdu dienai veltītu pasākumu, kas saistīts ar ratiņtenisu. Saņēmu Tenisa savienības balvu, un šodien man pienāca klāt cilvēks, kas teica, ka gribot mūs atbalstīt, tā, ka esam pamanīti. Finansējumu ļoti vajag, lai organizētu nometnes un piedalītos turnīros, jo pašlaik spēlējam tikai savā starpā un attīstība ir lēnāka."

Abas sievietes stāsta par lieliem plāniem, kā piesaistīt sportam bērnus ratiņtenisam un attīstīt šo sportu. Tāpat Terēze plāno iesaistīt profesionālos sportistus kā trenerus ratiņtenisā, jo pašlaik viņa ir vienīgā trenere Latvijā, kas māca šo sportu. Tomēr citur Eiropā tas ir jau ļoti attīstīts sporta veids.

"Iedvesmojoši ir skatītes uz šiem sportistiem, kā viņi savā fiziskajā stāvoklī spēj izvirzīt tik augstus mērķus un sasniegt rezultātus, ko nevar pat veselie. Ir trīs ratiņtenisa grupas – vīrieši, sievietes un kvadi (Quad) – cilvēki, kam traucēta ne tikai kāju, bet arī roku darbība. Un kā viņi spēlē! Rakete ir piestiprināta pie rokas, ar otru roku viņi pārvietojas, reizēm elektriskajos ratos – apbrīnojami! Un tā ir īsta spēle. Kur ir cilvēka robeža?" retoriski jautā Natālija. "Gribu savu pieredzi – gan ekonomista, gan organizatorisko – nodot citiem. Dalīties pieredzē par to, kā rīkoties šādā situācijā, kā tālāk dzīvot un dzīvi organizēt citādi. Varbūt piedalīties rehabilitācijas procesā, vai varbūt caur sportu. Tagad meklējam atbalstītājus un arī dalībniekus, lai attīstītu ratiņtenisu."

Source info

rutks.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl