Neprognozējamais audzējs, kas veidojas no asins šūnām

Asins audzējs – leikēmija. Speciālistes skaidrojums par biedējošo slimību
Foto: Shutterstock

Kā leikēmija atšķiras no citām vēža formām?

Saukt leikēmiju par asins vēzi nebūtu korekti, jo saskaņā ar definīciju vēzis ir ļaundabīgs audzējs, kas attīstās no epitēlijaudiem, bet leikēmija veidojas no asins šūnām.

Parasti, runājot par audzējiem, tos nosacīti iedala hematoloģiskos un "solīdos" jeb homogēnos audzējos.

Leikēmija jeb leikoze ir viens no hematoloģiskiem audzējiem. Tas nozīmē, ka šī audzēja pamatā ir ļaundabīgas asins šūnas. Ja hematoloģisks audzējs veidojas kaulu smadzenēs, kas ir cilvēka asins šūnu "fabrika", to sauc par leikēmiju, bet, ja tas attīstās limfmezglos vai citos limfoīdajos orgānos, to parasti sauc par limfomu.

Leikēmija parasti skar asiņu baltos ķermenīšus jeb leikocītus. Balstoties uz tā, kuri leikocīti ir izmainīti un iesaistīti leikēmijas attīstībā, var izdalīt limfoīdu leikēmiju un mieloīdu leikēmiju. Limfoīdo biežāk sastop bērniem, mieloīdo – pieaugušajiem. Ir akūta un hroniska leikēmija. Akūtas leikēmijas gadījumā izmainītie leikocīti ir nenobrieduši (blastu šūnas jeb blasti), kas ne tikai nespēj veikt savas normālās funkcijas, bet arī ļoti ātri vairojas, tādēļ raksturīga strauja slimības progresija. Savukārt hroniskas leikēmijas gadījumā, izmainītās šūnas ir nobriedušas un vairāk līdzīgas "normālajām", tādēļ parasti spēj veikt savas funkcijas un arī vairojas lēnāk.

Līdzīgi kā citi audzēji, arī leikēmija attīstās no vienas izmainītas ļaundabīgas šūnas, kas tālāk dalās un vairojas, tādējādi veidojot audzēja masu. Atšķirībā no "solīdajiem" audzējiem leikēmija nav lokalizēta, bet skar visas kaulu smadzenes un nereti audzēja šūnas lielā skaitā cirkulē arī pacienta asinsritē, tādēļ, piemēram, to nevar ārstēt ķirurģiski, obligāti nepieciešama sistēmiska ārstēšana – ķīmijterapija.

Leikēmiju ļoti bieži uzskata par vienu no bīstamākajām audzēju formām. Vai tā patiešām arī ir?

Kā jau minēts, šķir akūtu un hronisku leikēmiju. Hroniska leikēmija, kas norit lēnāk un progresē gausāk, retos gadījumos var ilgstoši nedot simptomus. Šādā gadījumā arī ārstēšana var būt, ka uzreiz nav nepieciešama, piemēram, hroniskas limfoleikozes gadījumā visā pasaulē pielieto nogaidošu taktiku ("watch and wait"), ja pacientam nav traucējošu simptomu, palielinātas liesas vai limfmezglu. Līdz ar to arī prognoze šiem pacientiem ir pat labāka nekā lielākajai daļai onkoloģisko pacientu.

Savukārt akūta leikēmija ir neprognozējama slimība, kas var attīstīties ļoti strauji, pat dienu laikā, kā arī it kā stabila pacienta stāvoklis var strauji pasliktināties.

Piecu gadu dzīvildze akūtas limfoīdas leikēmijas gadījumā ir apmēram 70 procenti, akūtas mieloīdas leikēmijas gadījumā – ap 25 procentiem. (Avots: American Society of Clinical Oncology)

Kādas ir galvenās problēmas, ārstējot leikēmiju?

Šobrīd Latvijā ir pieejamas un tiek kompensētas tādas zāles, lai pilnībā nodrošinātu akūtu leikēmiju sākotnējo ārstēšanu. Tādēļ šos pacientus varam iesākt ārstēt tāpat, kā to dara visā pasaulē, saskaņā ar starptautiskām rekomendācijām. Tai skaitā tiek veikta alogēna asins cilmes šūnu transplantācija.

Problēmas sākas, ja pacienta slimība neatbild uz sākotnējo ārstēšanu un jāmeklē citi, jaunāki, efektīvāki un dārgāki medikamenti, ne visi ir valsts kompensēti.

Gadījumi, kad akūtu leikozi atklāj novēloti, ir reti, jo pacienta stāvoklis parasti strauji pasliktinās un pie ārsta vēršas savlaicīgi. Ir, protams, arī izņēmuma gadījumi.

Tags

audzēja Leikēmija Vēzis

Comment Form