Vēzis ir smaga slimība un, jau uzzinot par šādu diagnozi, cilvēks piedzīvo smagu psiholoģisku triecienu, ko būtu nepieciešams apspriest ar psihologu, nemaz nerunājot par ārstēšanas laiku un dzīvi pēc tā vai arī situāciju, kad nepieciešama paliatīvā aprūpe. Latvijā šobrīd kvalitatīva rehabilitācija un paliatīvā aprūpe praktiski nav iespējama – tā Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas organizētajā diskusijā "Rehabilitācijas un paliatīvās aprūpes iespējas vēža pacientiem Latvijā" norādīja nozares eksperti.
Diemžēl pašlaik vēža pacienti Latvijā ļoti retos gadījumos var saņemt rehabilitāciju, bet sociālipsiholoģisku palīdzību tikai ar pacientu organizācijas "Dzīvības koks" starpniecību saziedoto līdzekļu iespēju robežās, jo valsts šādu palīdzību neapmaksā.
Attiecībā uz paliatīvo aprūpi, Rīgas 1. slimnīcas Īslaicīgās sociālās aprūpes nodaļas vadītāja Rita Rindža uzsvēra, ka šobrīd tikai nosacīti ir iespējams runāt par paliatīvās aprūpes sistēmu valstī, jo tā pašlaik normālā līmenī pieejama vien bērniem, bet pieaugušajiem nav pietiekami pieejama. Palīdzības saņemšana ir ilgstoši jāgaida, izteikti trūkst nepieciešamo speciālistu, kā arī valsts līdzfinansējums ir ierobežots. "Paliatīvās aprūpes palīdzība pacientiem ir nepieciešama tad, kad tā ir nepieciešama, nevis pierakstoties rindā un pēc vairākiem mēnešiem saņemot dažu dienu aprūpi, kas bijusi nepieciešama ātrāk un ir vajadzīga regulāri arī turpmāk."
Viņa arī uzsvēra, ka izglītības sistēma Latvijā nesagatavo speciālistus, kas varētu strādāt paliatīvajā aprūpē. Izrādās, kopš rezidentūras programmas izveides šajā nozarē, neviens jaunais speciālists tajā nav pieteicies.
Lai būtu iespējams izveidot sakārtotu un pacientiem piemērotu paliatīvās aprūpes un onkorehabilitācijas sistēmu, būtiski ir nepieciešams papildu valsts finansiālais atbalsts, kuru šobrīd onkoloģijas ārstniecībā iesaistītie speciālisti neizjūt.
Rehabilitācija un paliatīvā aprūpe ir obligāts ārstēšanās turpinājums
Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas vadītāja asoc. prof. Gunta Purkalne diskusijas sākumā uzsvēra, ka pēc aktīvās ārstēšanas pabeigšanas pacientam ir jābūt pieejamai kvalitatīvai un pareizi piemeklētai rehabilitācijai vai paliatīvajai aprūpei. Protams, ne visiem pacientiem tas ir nepieciešams, bet pētījumi rādot, ka psihosociāla rehabilitācija pēc vēža ārstēšanas nepieciešama vairāk nekā 40% vēža slimnieku.
Pēc Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas domām, iesaistītajiem speciālistiem ir jāstrādā ciešā sadarbībā ne tikai vēža ārstēšanas laikā, bet arī rehabilitācijas un paliatīvās aprūpes procesos. "Mēs uzskatām, ka Latvijā ir jāveido vienota sistēma, kā organizēt pacienta tālāko rehabilitāciju un paliatīvās aprūpes procesus. Ģimenes ārsts ir vienīgais speciālists, kas redz kopainu par pacienta veselības stāvokli un sadarbībā ar onkologu un citiem speciālistiem var izvēlēties atbilstošāko rehabilitāciju vai paliatīvo aprūpi pacientam," uzsver Purkalne.
Rehabilitācija ir individuāls un būtisks atlabšanas process
Arī Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Fizikālās medicīnas un rehabilitācijas centra vadītāja Inese Kokare norādīja, ka svarīgi ir, lai pacients ne tikai izdzīvotu, bet pēc slimības varētu arī atsākt pēc iespējas pilnvērtīgi dzīvot. Tādēļ nepietiek izārstēt vēzi un "palaist slimnieku mājās".
Rehabilitācija šādos gadījumos ir individuāla, vērsta uz to, lai atjaunotu gan ar veselību saistītas funkcijas, gan dzīves kvalitāti un psiholoģiski stabilu stāvokli. Bieži pacientiem un arī slimību pārcietušajiem esot problēmas komunicēt, jo šķiet, ka visi redz tikai slimību, tāpat rodas nesaprašanās ar partneri. Stradiņa slimnīcā veiktajā pacientu aptaujā secināts, ka 100% sievietēm pēc krūts vēža pārciešanas ir samazināta fiziskā aktivitāte, tāpat lielākajai daļai turpinās fiziskas sāpes, psihosomatiskas problēmas un traucēta pleca locītavas darbība. Visos šajos gadījumos var palīdzēt rehabilitācija, uzsver Kokare.
Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības "Dzīvības koks" valdes priekšsēdētāja Gunita Berķe norādīja, ka psihoemocionālais atbalsts vēža pacientiem ir svarīgs jau no diagnozes noteikšanas brīža. Vairāk nekā 40% pacientu paši nespēj tiks galā ar vēža radīto psihoemocionālo traumu, tāpēc psihosociālā rehabilitācija ir primāra nepieciešamība, lai vēža pacienti spētu atgriezties normālā sociālā un ekonomiskā dzīvē. Pašlaik biedrība par ziedojumos saņemtiem līdzekļiem veido sociālās rehabilitācijas centru "Spēka avots". Vairāk par to lasiet šeit.
Diemžēl esošās situācijas analīze Latvijā liecina, ka vēža pacientiem praktiski nav pieejami Eiropas valstu klīnisko vadlīniju rekomendācijām atbilstoši rehabilitācijas pakalpojumi. Kā uzsvēra Inese Kokare, tad galvenie iemesli tam ir valsts finansējuma trūkums, speciālistu trūkums, kā arī ārstu zināšanu un tālākizglītības iespēju trūkums.
"Ir jāapzinās, ka eiropeiskas un, jo vairāk, sociāli atbildīgas valsts pazīme ir nenogurstoša savas veselības aprūpes politikas un izmaksu iespēju stratēģijas nepārtraukta salāgošana ar patstāvīgi pieaugošām savu pilsoņu veselības vajadzībām, it īpaši hronisko, invalidizēto un paliatīvo pacientu aprūpē. Raugoties no šāda aspekta, Latvijā nav pieņemama situācija, kurā smagi slimnieki paliek vieni patstāvīgi pieaugošo vajadzību un veselības aprūpes pakalpojumu izmaksu priekšā, padarot šos pakalpojumus par nepietiekami efektīviem vai vispār nepieejamiem," uzsvēra Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas valdes loceklis Pauls Princis.
Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktors Ēriks Miķītis skaidroja, ka medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumus pēc fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsta vai rehabilitologa nosūtījuma pacients var saņemt ambulatorā ārstniecības iestādē, tai skaitā dienas stacionārā, stacionārā ārstniecības iestādē un mājās. Onkoloģiskie pacienti netiek izdalīti īpašā kārtībā, tāpēc rehabilitācijas pakalpojumus saņem vispārējā kārtībā. Attiecībā uz paliatīvo aprūpi, onkoloģiskiem pacientiem no veselības aprūpes valsts budžeta tā tiek apmaksāta gan primārās palīdzības līmenī, gan ambulatori paliatīvās aprūpes kabinetos. Miķītis uzsvēra, ka paliatīvās aprūpes un rehabilitācijas nodrošināšana nav vienkārši risināms jautājums, un sistēmas sakārtošanā būtu nepieciešams papildu finansējums, taču diemžēl darbs ir jāplāno ar to naudas daudzumu, kas šobrīd ir piešķirts veselības aprūpei.
Apkopojot diskusijā izskanējušos viedokļus, Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas vadītāja asoc. prof. Gunta Purkalne diskusijas noslēgumā uzsvēra, ka ir svarīgi apzināties, ka vēža pacientu rehabilitācijas un paliatīvās aprūpes procesu plānošanā un īstenošanā ir nepieciešama daudzprofilu ārstu piedalīšanās, un ir jāstrādā pie efektīvas multidisciplināras sistēmas izveides, kura arī tiktu atbalstīta finansiāli no valsts puses.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
