Foto: Shutterstock
Atmiņas traucējumi un prāta spēju samazināšanās – tās ir lietas, kas biedē daudzus cilvēkus, domājot par novecošanu. Vai tas ir neizbēgami, un kā rīkoties, lai pēc iespējas ilgāk nosargātu savu prātu? Lai rastu atbildes uz šiem jautājumiem, uz sarunu aicinājām Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas neirologu Andreju Kostiku. Tās laikā koncentrējāmies uz jautājumu par cilvēka atmiņu un līdz galam neizprasto un biedējošo Alcheimera slimību.

Speciālists stāsta, ka Latvijā prāta spēju zudums, kļūstot vecākam, bieži tiek uzskatīts par neizbēgamu, tāpēc cilvēki nevēršas pēc palīdzības pie speciālistiem. Lai arī Alcheimera slimība nav ārstējama, tās attīstību ir iespējams palēnināt, tāpat pastāv arī līdzekļi slimības risku mazināšanai un pacientu dzīves kvalitātes uzlabošanai.

Kostiks norāda, ka cilvēka prāts ir sadalīts vairākās daļās. "Mēs tos saucam par dažādiem domēniem, un katrs domēns par kaut ko atbild. Viens domēns ir atmiņa, viens domēns ir valoda, un viens domēns ir sociālā uzvedība," dažas no jomām uzskaita speciālists. Tāpat atsevišķi tiek iedalīta empātija, plānošana, telpiskā domāšana un citi domēni.

Viņš skaidro, ka arī atmiņu iedala vairākās daļās, piemēram, īslaicīgā vai ilglaicīgā atmiņa. Atmiņa dzīves laikā var mainīties, un viena no slimībām, kas būtiski ietekmē cilvēka spēju atcerēties, ir Alcheimera slimība. Tai ir raksturīgs atmiņas zudums, kas var būt arī ilglaicīgs, kā arī izmaiņas citos domēnos.

Neatkarīgi no tā, kādas prāta spējas ir ietekmējusi slimība vai trauma, ārsta uzdevums ir meklēt risinājumus, lai uzlabotu pacienta stāvokli. Par problēmām parasti liecina tas, ka cilvēks sāk saskarties ar grūtībām vai tiek piedzīvots kritiens no iepriekšējā funkcionēšanas līmeņa: "Darbība, ko mēs pirms pieciem gadiem veicām labi, tagad izraisa papildu problēmas."

Cilvēki atmiņas un prāta spēju zudumu uztver ar nolemtības sajūtu

Foto: Shutterstock
"Visproblemātiskākais Latvijas sabiedrībā ir tas, ka liekas – tas ir neizbēgami, problēma nav risināma," situāciju Latvijā skaidro Kostiks. Cilvēki nereti uzskata, ka tas, vai cilvēks saslims ar Alcheimera slimību, un tas, cik strauja būs tās attīstība, ir atkarīgs tikai no veiksmes. "Ja nepaveicas, tad viss – ko tu tur cīnīsies?" viņš raksturo bieži sastopamo attieksmi pret šo slimību.

"Un šāds novērtējums, ka nav jau vērts cīnīties, arī noved līdz tam, ka mēs Latvijā, lai arī mums ir Alcheimera slimnieki, neizprotam, kur viņi ir un kas ar viņiem notiek," teic neirologs. Salīdzinot situāciju Latvijā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem, var secināt, ka liela daļa cilvēku, kas slimo ar Alcheimera slimību, nav nonākusi ārstu redzeslokā. Slimību profilakses un kontroles centra apkopotā informācija liecina, ka Latvijā Alcheimera slimība ir atklāta apmēram trīs procentiem iedzīvotāju. Kostiks norāda, ka realitātē tā varētu skart piecus līdz astoņus procentus iedzīvotāju.

Ņemot vērā, ka slimība ir ilgstoša un smaga, pacients rada papildu slogu savai ģimenei un tuviniekiem. Tas varētu būt mazāks, ja cilvēks saņemtu speciālista palīdzību un tuvinieki zinātu, kā rīkoties. "Jā, mēs šobrīd nevaram izārstēt. Arī cilvēki negrib piedalīties pētījumos, un mums jau arī neviens pašlaik nepiedāvā nevienu pētījumu," teic ārsts. Viņš gan norāda, ka cilvēka dzīves kvalitāti ir iespējams uzlabot, kā arī ir medikamenti, kas var palēnināt slimības progresu.

Cilvēki ļoti bieži uzskata, ka prāta spēju zudums ir saistīts ar vecumu un ka šādās situācijās nav iespējams palīdzēt, lai arī patiesībā atmiņas zudumu, laika izjūtas neesamību un citus traucējumus izraisa slimība.

Slimības riskus var mazināt, koriģējot dzīvesveidu

Foto: Shutterstock
Taujāts par to, vai prāta spēju pasliktināšanās, cilvēkam novecojot, ir neizbēgama, Kostiks atteic: "Atbilde īstenībā ir diezgan drausmīga – mēs to līdz galam nezinām." Viņš norāda, ka cilvēka atmiņu un tās pasliktināšanos vecumdienās ietekmē dažādi faktori. Viens no tiem ir iedzimtība – cilvēkam var būt vairāki gēni, kas noteiktos apstākļos varētu izraisīt Alcheimera slimību. Tomēr jāņem arī vērā, ka netrūkst cilvēku ar Alcheimera slimību, kam tā nav bijusi iedzimta.

Speciālists skaidro, ka Alcheimera slimība ir saistīta ar atmirušo šūnu olbaltumvielu uzkrāšanos smadzenēs. "Kad šūna atmirst, kaut kādu daļu no tās evakuē organisms, bet kaut kāda šūnas daļa paliek. Mēs nezinām, kura daļa paliks, bet kura ne." Pašlaik ir zināms, ka cilvēkiem, kam ir iedzimts risks saslimt ar Alcheimera slimību, šūnu paliekas var sākt uzkrāties agrāk.

"Diemžēl savu iedzimtību mēs nevaram ietekmēt," teic ārsts, "mēs vienīgi varam mēģināt mazināt risku gēniem izpausties, jo gēni izpaužas kaut kādos noteiktos apstākļos." Ieteikumi, kā mazināt riskus, ir vispārīgi, piemēram, ir jābūt samazinātam stresa līmenim. Cilvēkam ir nepieciešama drošības sajūta par nākotni. Speciālists nosauc arī citus veidus, kā samazināt Alcheimera slimības risku: "Jāēd veselīgi, jācenšas samazināt ogļhidrātu patēriņu." Kostiks paskaidro, ka pilnīgi izslēgt ogļhidrātus no uztura nevar un tas nav vajadzīgs, bet nepieciešams samazināt vienkāršo ogļhidrātu patēriņu.

Vēl viens ļoti būtisks aspekts, par ko mūsdienās bieži aizmirstam, – cilvēkam vajag arī miegu. Viņš nevar strādāt nepārtraukti. Septiņas vai astoņas stundas ir jābūt kvalitatīvam miegam.
Andrejs Kostiks, neirologs
Slimības risku mazināšanai cilvēkam nepieciešamas arī fiziskās aktivitātes, turklāt ir jāveic dažāda veida vingrinājumi – gan spēka, gan izturības. Kostiks uzsver, ka, runājot par fiziskajām aktivitātēm un uzturu, nepieciešams atcerēties, ka cilvēka veselībai ir vajadzīga dažādība un sabalansētība.

"Vēl viens ļoti būtisks aspekts, par ko mūsdienās bieži aizmirstam, – cilvēkam vajag arī miegu. Viņš nevar strādāt nepārtraukti. Septiņas vai astoņas stundas ir jābūt kvalitatīvam miegam," uzsver neirologs. Smadzenēm ir nepieciešama atpūta, un miegs to var sniegt. Mūsdienās gan daudziem ir sarežģīti atrast pietiekami daudz laika miegam, jo rodas sajūta, ka nepieciešams strādāt arvien vairāk un vairāk.

Ir arī daudz faktoru, kas veicina prāta spēju samazināšanos un atmiņas pasliktināšanos, bet ko speciālisti vēl nav līdz galam izpētījuši.

Jaunas zināšanas – labākais profilakses līdzeklis

Foto: Shutterstock
"Vislabākais un visizteiktākais faktors, ja runā par Alcheimera slimību, ir augstākā izglītība. Ir jābūt izglītotam – pēc iespējas vairākās jomās," iesaka neirologs. Viņš gan noteic, ka cilvēkam patiešām ir jāiedziļinās apgūstamajā tēmā – ja viņš vēlas, lai mācīšanās attīstītu smadzenes un mazinātu risku nākotnē saslimt ar Alcheimera slimību. "Vienmēr jācenšas apgūt kaut ko jaunu."

"Smadzenes vienmēr strādā, tās ir aktīvas, tās patērē daudz enerģijas un mēģina attīstīties," mācību nozīmi slimības profilaksē skaidro Kostiks. Viņš gan norāda, ka situācijās, kad cilvēks mēģina kaut ko jaunu apgūt, bet tas neizdodas, piemēram, lasot grāmatu, neizdodas uztvert pilnīgi neko no aprakstītā, nav vērts sevi mēģināt piespiest. Tas var būt skaidrojams ar pārslodzi un nepieciešamību atpūsties.

Runājot par to, vai pastāv kādas profesijas, kuru pārstāvji ir pakļauti mazākam Alcheimera slimības riskam, ārsts norāda, ka daudzi it kā intelektuāli izaicinoši darbi nebūt nav tik attīstoši, kā varētu domāt. Viņš uzsver, ka, lai notiktu smadzeņu attīstība, ir jāpaplašina zināšanu robežas un jāapgūst jaunas lietas. Noderīga var būt ne tikai izglītība, bet arī hobiji un kursi, kas nav saistīti ar ikdienas darbu.

"Jābūt daudzveidībai," uzsver Kostiks. Viņš norāda, ka varētu sacīt – zinātniekiem ir mazāks risks ciest no Alcheimera slimības, jo viņi nepārtraukti cenšas apgūt un atklāt jaunas lietas. Tomēr nevar uzskatīt, ka zinātniekus šī slimība neskar.

Pirmās problēmas pazīmes: joki par traucējumiem, atkārtošanās un neparasta uzvedība

Runājot par Alcheimera slimības pazīmēm, Kostiks aicina vērst uzmanību tam, ka atmiņas traucējumi un izklaidība vai neuzmanība nav viens un tas pats. "Mēs sadalām savu uzmanību pēc tā, kas ir svarīgs un kas nav svarīgs, kas ir steidzams un kas nav steidzams, un šādā četrstūrī mēs varam darboties – steidzams, svarīgs, nesteidzams, nesvarīgs." Uzmanība attiecīgi tiek koncentrēta uz steidzamo un svarīgo.

Ar šādu uzmanības sadalīšanu skaidrojamas epizodes, kad cilvēks, piemēram, nevar atrast tālruni vai kādu citu priekšmetu, kas atrodas rokās vai kabatā. "Uzmanība un atmiņa strādā kopā. To, ko mēs neredzam, mēs arī nevaram atcerēties." Tas, kas vienam vai otram cilvēkam šķiet svarīgi, var atšķirties. Turklāt tas nav nekas neparasts, ka cilvēki mūsdienu steidzīgajā ritmā, strādājot vairākās darbavietās, zaudē uzmanību un līdz ar to nespēj iegaumēt un atcerēties noteiktas lietas. "Labi, ja viņam ir pietiekami daudz uzmanības, lai pamanītu sarkano luksofora signālu," norāda speciālists.

Jābūt arī uzmanīgiem, jo cilvēkiem ir tendence dzīt jokus par to, ka viņiem kaut kas nav sanācis. Tas arī brīžiem jāuztver kritiski,vai šis tiešām ir joks.
Andrejs Kostiks, neirologs
Ir divi veidi, kā cilvēki var pamanīt atmiņas traucējumus un Alcheimera slimību. Pirmkārt, ja viens un tas pats gadījums atkārtojas vairākas reizes. Pamanot šādu situāciju, jāvēršas pie speciālista, kas tad palīdzēs saprast, vai tas liecina par nopietnākām veselības problēmām vai tikai par uzmanības trūkumu. "Šajā gadījumā tas nav ģimenes ārsts. Ir jābūt speciālistam, kas var par to runāt," piebilst Kostiks, paskaidrojot, ka arī Latvijā tagad darbojas atmiņas kabineti, kas specializējas šajos jautājumos. Ja cilvēkā satraukumu būs radījušas uzmanības kļūdas, tad palīdzēt var arī tādi vienkārši līdzekļi kā atpūta un vairāk miega. Reizēm palīdzēt var arī vitamīni.

Tāpat problēmu var pamanīt cilvēks no malas. "Radinieki parasti mēģina tomēr uzmanīt savus tuviniekus." Nereti gan līdzcilvēki problēmu pamana novēloti, jo uzmanība tiek pievērsta lielākiem notikumiem, piemēram, ja cilvēks ieliek traukus veļas mazgājamā mašīnā, lai tos nomazgātu.

Uzmanības trūkumu no atmiņas traucējumiem var atšķirt, vairākkārt apmeklējot speciālistu. Tad, ja atmiņas traucējumu pazīmes ir nepārprotamas, parasti slimība jau ir progresējusi. Kostiks norāda, ka ir jāpievērš uzmanība tam, ka cilvēka uzvedībā sāk pazust kāda darbība, – lieta, ko cilvēks ir varējis paveikt bez pūlēm, prasa ilgāku laiku, vai arī to nav iespējams paveikt vispār. Neirologs arī stāsta, ka par traucējumiem var liecināt arī tas, ja cilvēks, kas visu mūžu pratis gatavot noteiktu ēdienu, pēkšņi to gatavo citādi, regulāri aizmirstot pievienot kādu sastāvdaļu. Tāpat svarīgi, vai cilvēks spēj pamanīt un novērst savu kļūdu.

"Jābūt arī uzmanīgiem, jo cilvēkiem ir tendence dzīt jokus par to, ka viņiem kaut kas nav sanācis. Tas arī brīžiem jāuztver kritiski," teic ārsts, "vai šis tiešām ir joks." Ja šāda veida joki atkārtojas, tiem jāpievērš uzmanība. Jokus cilvēki mēdz izmantot, lai noslēptu uzmanības trūkumu vai atmiņas traucējumus. Uzmanība jāpievērš arī rakstura un valodas izmaiņām. "Valoda kļūst blāvāka," skaidro ārsts. Tāpat cilvēks var sākt vispārināt un neatbildēt konkrēti uz jautājumiem.

Slimības gaitas aizkavēšana un sadzīvošana ar to

Foto: Shutterstock
Kostiks stāsta, ka nesen ir veikti pētījumi par to, kā iespējams no organisma izvadīt šūnu paliekas, kas veicina Alcheimera slimības veidošanos. Tas varētu palīdzēt kavēt slimības attīstību: "Ne izārstēt, bet attālināt." Tiesa, pašlaik šādas metodes vēl nav pieejamas, bet tas nebūt nenozīmē, ka neko nav iespējams darīt, lai palēninātu slimības attīstību un uzlabotu pacienta dzīves kvalitāti.

"Mēs mēģinām slimību atklāt pēc iespējas agrāk, kamēr vēl spējas ir saglabātas," stāsta Kostiks. Tad cilvēkam tiek piedāvāta medikamentu terapija, kas palīdz saglabāt un uzturēt prāta spējas. Tiesa, medikamentu slimības ārstēšanai nav daudz, turklāt tos nekompensē valsts. "Mēs esam vienīgā valsts Eiropā, kas nevienu medikamentu šīm slimībām nekompensē," teic neirologs.

Tāpat tiek kontrolēta slimības gaita. Ārsti palīdz ne tikai uzlabot cilvēka dzīves kvalitāti, bet arī mazināt slimības radīto sociālo slodzi. "Mēs mēģinām cilvēku noturēt vislabākajā funkcionēšanas stāvoklī pēc iespējas ilgāk," skaidro ārsts. "Pašlaik Latvijā visi slimnieki ir uz piederīgo pleciem."

Kostiks skaidro, ka pat gadījumos, kad Alcheimera slimības progresu nav iespējams palēnināt, diagnozes uzzināšana var sniegt mierinājumu gan pacientam, gan viņa tuviniekiem, jo dod iespēju saprast notiekošo un atbilstoši rīkoties, lai atvieglotu visu iesaistīto personu ikdienu. "Viņš var saplānot savu laiku, viņš var saplānot savas darbības, viņš var saplānot savu dzīvi," par to, ko cilvēks var darīt pēc diagnozes noteikšanas, saka ārsts. Tāpat cilvēkam var izveidot atgādinājumus un iekārtot dzīvi atbilstoši viņa vajadzībām, piederīgie var sagatavot kartīti, kurā izskaidrots, kas ar cilvēku notiek un kur vērsties gadījumos, ja viņš apmaldās un pazūd. Kartīti var nēsāt krūšu kabatā vai uzkārt kaklā, lai līdzcilvēki nepieciešamības gadījumā var sniegt palīdzību un sazināties ar piederīgajiem.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!