Nevis ekonomika, bet sociālie paradumi – kāpēc Latvija ir viena no pašnāvību antitopa līderēm

Nevis ekonomika, bet sociālie paradumi – kāpēc Latvija ir viena no pašnāvību antitopa līderēm
Foto: Shutterstock

Statistika par pašnāvību skaitu Latvijā ir skaudra – gadu no gada mūsu valsts ir viena no antitopa līderēm šajā jomā. Tiesa dažās kaimiņvalstīs, piemēram, Lietuvā, pašnāvību īpatsvars ir vēl augstāks. Eiropā kopumā pašnāvības biežāk veic vīrieši, bet Āfrikas valstīs augstāki pašnāvību rādītāji ir sievietēm, liecina Pasaules Veselības organizācijas (PVO) apkopotie dati.

PVO statistika liecina, ka laikā no 2000. līdz 2016. gadam kopējais pašnāvību īpatsvars Latvijā ir samazinājies. Ja 2000. gadā Latvijā bija 29,7 pašnāvības uz 100 000 iedzīvotāju, tad 2016. gadā – 17,2. Tiesa laikā no 2010. gada pašnāvību skaits nav būtiski mainījies. Pirms deviņiem gadiem Latvijā tika konstatētas 18,8 pašnāvības uz 100 000 iedzīvotāju. Vīriešu pašnāvību īpatsvars 2016. gadā ir bijis ievērojami augstāks – 31 pašnāvība uz 100 000 vīriešu. Sievietēm šis rādītājs ir teju sešas reizes mazāks jeb 5,1.

Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) dati liecina, ka laikā līdz 2007. gadam novērojams straujš pašnāvību skaita kritums, bet pēc tam šis rādītājs manījies salīdzinoši nedaudz. SPKC dati uzrāda nedaudz lielāku pašnāvību skaitu nekā PVO apkopotā informācija. Piemēram, saskaņā ar SPKC datiem Latvijā 2016. gadā veiktas 18,6 pašnāvības uz 100 000 iedzīvotāju. Jāpiebilst, ka laikā no 2010. līdz 2016. gadam ir vērojams neliels pašnāvību skaita pieaugums sievietēm. Vīriešiem pašnāvību skaits šajā laikā samazinās.

Lai saprastu, kāpēc Latvijā ir tik liels pašnāvību skaits un kāpēc vīrieši sev dzīvību atņem biežāk nekā sievietes, "Viņa" uzrunāja ārstu psihoterapeitu Artūru Utinānu.

Internets, ģenētika un palīdzības nepieejamība

Utināns skaidro, ka pašnāvības galvenokārt veic cilvēki, kas cieš no depresijas. Tāpat augstākam pašnāvību riskam ir pakļauti vīrieši, kas cieš no šizofrēnijas. Tas saistīts ar to, ka viņi nespēj sevi realizēt ne finansiāli, ne emocionāli. Visos gadījumos pašnāvību veicina bezpalīdzības, bezspēcības un bezcerības sajūta. To var veicināt ļoti dažādi faktori – gan bioloģiski, gan sociāli.

Jautāts par to, kāpēc noteiktos reģionos un valstīs ir augstāks pašnāvību īpatsvars, bet citos zemāks un kāpēc Latvija atrodas pašnāvību antitopa augšgalā, psihoterapeits norāda, ka šādu statistiku nevar vērtēt viennozīmīgi. Viņš uzsver, ka to nevajadzētu skaidrot ar ekonomiskiem faktoriem, bet gan sociālām praksēm, piemēram, to cik ciešas ir cilvēku saiknes ar viņu bioloģiskajiem radiniekiem. Ir skaidrs, ka dienvidu zemēs tās parasti ir ciešākas nekā ziemeļvalstīs. Eiropas dienvidos ir ierasts uzturēt saiknes ne tikai ar pašiem tuvākajiem ģimenes locekļiem, bet arī attālākiem radiniekiem, kas palīdz veidot spēcīgu sociālā atbalsta tīklu.

Tāpat Utināns norāda, ka būtiska ir arī speciālistu pieejamība. Latvija ir viena no retajām valstīm Eiropā, kur nav pieejama bezmaksas psiholoģiskā palīdzība. Izņēmums gan ir krīzes situācijas, bet arī tad pieejamā atbalsta apmērs dažādos krīžu centros ir ierobežots. Ja cilvēkam nav iespējas pārrunāt savas sajūtas ar tuvinieku vai speciālistu, pašnāvību risks ir augstāks.

Kā vēl vienu pašnāvību risku paaugstinošu faktoru, Utināns izvirza pastiprinātu virtuālo attiecību veidošanu. Psihoterapeits uzsver, ka cilvēkam ir nepieciešams fiziskais kontakts ar citu cilvēku. Tas veicina noteiktu hormonu veidošanos, palīdzot uzturēt labsajūtu un laimi. Turklāt runa nav tikai par seksuālu tuvību vai apskāvieniem. Psihoterapeits skaidro, ka arī, piemēram, masāžas laikā, cilvēka organismā izdalās vielas, kas palīdz vairot laimes sajūtu. Tāpat bērnus pozitīvi ietekmē tas, ja viņiem ļauj dauzīties, imitējot cīnīšanos, protams, ja tā nav agresīva kaušanās. Arī šādas spēles veicina labsajūtu.

Runājot par bērniem un rotaļām, Utināns arī atzīst – dažādas spēles, kurās bērni ir kontaktā viens ar otru, veicina arī piederības sajūtas veidošanos. Arī tas ir būtisks faktors cilvēka labsajūtas nodrošināšanai. Ja cilvēks ir vīlies savā dzīvē, nejūtas piederīgs ne vienai grupai, palielinās ne tikai pašnāvību risks, bet arī iespējamība, ka viņš pievienosies kādai sektai vai ekstrēmi noskaņotai organizācijai, kas palīdzēs gūt piederības, jēgas un piepildījuma sajūtu.

Tāpat nedrīkst aizmirst, ka atšķiras arī cilvēku bioloģija. Daļai nosliece uz depresiju, nespēju sajust laimi, kā arī augstāks risks veikt pašnāvību var būt saistīts arī ar ģenētiskiem faktoriem.

Zaudēta mīlestība – augstāks risks jaunībā un vecumdienās

Viena no riska grupām, runājot par vecumu, ir jaunieši vecumā no 15 līdz 24 gadiem. Utināns skaidro, ka šajā vecumā cilvēks var ļoti spēcīgi reaģēt uz atraidījumu romantiskās attiecībās vai šķiršanos. Nespējot tikt galā ar savām sajūtām, jaunietis var izlemt spert izšķirošu soli. Speciālists norāda, ka zēni veikt pašnāvību šādā situācijā izvēlas biežāk nekā meitenes. Lielākam pašnāvību riskam ir pakļauti arī cilvēki, kas vecumdienās zaudē savu dzīves partneri. Šādā situācijā cilvēkam var zust dzīves jēga un vēlme turpināt savu eksistenci.

Utināns norāda, ka cilvēki pašnāvības bieži mēdz veikt, jo viņiem šķiet, ka viņi nonākuši bezizejā un viņu iespējas uz laimi ir izsmeltas. Realitātē gan nereti tā ir tikai bezcerības ilūzija. Izņēmums varētu būt tikai gadījumos, kad cilvēks ir smagi slims, cieš milzu sāpes un viņam nav cerību uz atlabšanu. Var gadīties, ka šādās reizēs vēlmi atņemt sev dzīvību nevar mazināt arī terapija un profesionāļu palīdzība.

Impulsivitāte un sociālā palīdzības tīkla trūkums – lielāki riski vīriešiem

Jautāts par to, kāpēc vīrieši biežāk izdara pašnāvības nekā sievietes, Utināns skaidro, ka arī to ietekmē gan bioloģiski, gan sociāli faktori. Piemēram, vīrieši ir impulsīvāki. Tāpat būtiski ir arī dažādi vēsturiski faktori. Speciālists skaidro, ka senāk vīrieši, kas nejutās sevi realizējuši, devās karā, kur bieži zaudēja dzīvību. Ja viņi izdzīvoja, viņi kļuva par varoņiem, kas nozīmēja cieņu un apbrīnu, kā arī lielākas iespējas piesaistīt sev vēlamu partneri.

Būtiski ir arī tas, ka sievietēm ir pieņemts brīvāk runāt par savām emocijām, kā arī viņām bieži ir labāk attīstīta spēja veidot attiecības. Tas nozīmē, ka sievietēm ir plašāks sociālā atbalsta tīkls, viņas retāk jūtas tik vienas un nepieņemtas. Tāpat krīzes situācijā viņām ir vairāk personu, pie kā vērsties. Nereti arī gadās, ka sievietes pēc attiecību izjukšanas turpina uzturēt kontaktus ar bijušā partnera draugiem, piemēram, apsveicot dzimšanas dienās un citos svētkos. Tajā pašā laikā vīrieši mēdz pazaudēt saikni ar cilvēkiem, kas pirms attiecību uzsākšanas bija viņu, nevis partneres tuvākie draugi.

Runājot par kustībām, kas veicina dzimumu līdztiesību un iestājas pret stingri definētām dzimumu lomām, Utināns atzīst, ka noteiktos gadījumos tās nes pozitīvus ieguvumus arī vīriešiem. Viens no tiem ir centieni mazināt stigmu runāt par savām emocijām un paust savas jūtas. Psihoterapeits norāda, ka pēdējo gadu laikā ir palielinājies to vīriešu skaits, kas izvēlas risināt savas problēmas ar speciālista palīdzību. Lai arī joprojām netrūkst cilvēku, kas iestājas pret psihoterapiju, kopumā tendence ir pozitīva.

Source info

DELFI Viņa


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl


Pregnancy widget logo Pregnancy widget logo
Aprēķināt
Norādi pēdējo mēnešreižu
pirmo dienu
Kļūda!
Lūdzu, norādiet korektu
datumu pagātnē.
Viņa.lv iesaka