Hārvardas Džons uzskata mūsu zemi par īstu Leiputriju – "ko jūs, tīri pieklājīgs šampanietis par vienu dolāru!" Un jau otro mēnesi no vietas dzīvo vienā vienīgā žvingulī.

- O, Latvija! – viņš sapņaini dūdo. – Varens kakts!

Ieva boksterē no Francijas atsūtīto grāmatu "Ļeņins un priekamājas". Urķīgie rietumu žurnālisti ir apstaigājuši visus bordeļus, kur nācās atpūsties proletariāta vadonim. Sameklētas un nointervētas pat pensionētās prostitūtas, kuras itin labi atceras dzīvelīgo plikpaurīti. Nabaga biedre Krupska!

Taču, vispārīgi ņemot, mēs ar Ievu jūtamies smagi vīlušies Ļeņinonkulī: ieleņu nostāsti liecina, ka šī dižvīra libido bijis itin triviāls.

Pavisam cita lieta – Staļins un viņa dienderi. Piemēram, ūsainis bijis kaislīgs pornogrāfijas – un diezgan īpatnējas pornogrāfijas! – kolekcionārs: pa visu Eiropu padomju diplomāti medījuši, teiksim, Godfrīda Sibēna gravīras, kas diezgan naturālistiski ataino turku zvērības Bulgārijā.

Arī Ježovu un Beriju nekādā gadījumā nevar nosaukt par garlaicīgām pelēcībām. Pirmais bija sadohomoseksuālists un pat mēģināja ārstēt savu "kaiti" Vācijā – tiesa, nesekmīgi. Par otra sieviešu jaktīm, šķiet, informēts ikviens.

Un visbeidzot, Staļinam bijusi koprofēmija – nepārvarama tieksme lietot ārkārtīgi rupjus un nepieklājīgus teicienus ar nolūku samulsināt daiļā dzimuma pārstāves.

Nē, sakiet, ko gribat, Voldemāronkuli biedram Džugašvili nevar ne blakus likt!

Arī Hitlers nesmādēja pornomākslu. Gluži otrādi, ziedoja tās attīstībai arī savu artavu, krustmeitu uzgleznojot tik neķītrās pozās, ka tika pakļauts šantāžai. Piedauzīgie zīmējumi līdz kara beigām glabājās Ādolfa personiskajā seifā, bet par šantāžista likteni ziņu nav...

Evijas atzīšanās: "Vakaros bieži vien eju pie dīķīša parka vidū un, sēžot tā malā, prātoju par to, ka īsta saskarsme starp cilvēkiem iespējama tikai fiziskā vai garīgā plāksnē, ber dvēselisks kontakts vienmēr ir ilūzija, jo tieši dvēsele ir mūsu savdabības, savpatnības, īpatnības sfēra. Cilvēciskās būtnes tīri matafīziski ir šķirtas cita no citas. Tātad ir jābūt apzināti vientuļam.

Es arī cenšos, tomēr dažkārt vientulība kļūst gandrīz neizturama. Sevišķi smaga ir, tā teikt, teorētiskā vientulība, kas netiek iztraucēta pat manās vīzijās vai sapņos.

Aizvakar pēkšņi pamodos vēlu naktī – kā no grūdiena. Piecēlos no gultas un plika caur aizkariem vai veselu stundu ar skaudību vēroju spilgti apgaismotos logus ielas pretējā pusē. Virsū mācās skumjas – milzīgas, visaptverošas. Varēja apģērbties un kaut kur aizkāpt, vēl ir palikuši kaut kādi pusiziruši kontakti, kaut kādi relikta telefonnumuri blociņā. Tomēr es pārāk skaidri apzinājos, ka jebkurš mēģinājums kontaktēties ar cilvēkiem nozīmē tikai neizbēgamās milzīgās Vientulības gļēvulīgu novilcināšanu. Vientulības, kas ikvienu gaida ceļa galā.

Vai nav labāk pašam saīsināt šo ceļu, šo bezjēdzīgo gaidīšanu?
Es līdz pusei izliecos pa logu un ilgi lūkojos melnajā asfalta paklājā, kas vīdēja lejā. Lidojums līdz tam aizņemtu ne vairāk par dažām sekundēm...

Neērtā poza un dzirnakmenīgi smagās domas mani nogurdināja. Aizcirtu logu, atgriezos gultā un iekritu miegā gluži kā bezdibenīgā akā. Atlikušo nakts daļu nogulēju bez sapņiem.
Tātad šoreiz vēl nebiju gatava izšķirīgam solim."

Tika nolasīts arī kaut kas dzejoļveidīgs:

"Neļaut pilsētai
Saduļķot sevi:
Pa trauksmainām ielām iet kā pa lauku ceļiem.
Stāvēt pilsētas laukumā kā savas istabas vidū.
Kafejnīcā palikt cilvēkam,
Kurš meža ezera krastā sapņo."

Jauns, talantīgs un jauks skuķis, kas savos padsmitcikturviņaiir gados nav īsti pārliecināts, ka dzīvot ir vērts. Nav pārliecināts par pašu galveno, vai ne?

Starp citu, statistika liecina, ka aiz brīvas gribas aizgājušo skaits vairakkārt pārsniedz no svešas rokas bojā gājušo skaitu. Tas nozīmē, ka cilvēks pats sev ir bīstamāks par slepkavu! Taču psiholoģiskās palīdzības dienestiem atvēlēta niecīga daļa no līdzekļiem, kas tiek policijai.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!