Tas secināts Augstākās tiesas (AT) veiktajā pētījumā par tiesu prakses apkopojumu lietās par rasu, nacionālā un etniskā naida izraisīšanu, kas veikts sadarbībā ar juridisko zinātņu doktoru Artūru Kupču. Pētījumā norādīts, ka, piemērojot Krimināllikuma 78.pantu attiecībā uz naida runas izpaušanu, ir jāņem vērā arī Satversmes 100.pantā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā ietvertās tiesības uz vārda brīvību.
Neesot būtiski, kādā izteiksmes formā šie aicinājumi ir ietverti, jo konvencijas 10.pants bez verbālas informācijas aptver arī māksliniecisku izteiksmi, piemēram, karikatūras, gleznas, plakātus, komerciālas dabas informāciju un pat vieglo mūziku un reklāmu.
Latvijas tiesu prakse apliecina, ka vārda brīvība ir viens no elementiem, ko ņem vērā tiesas, lemjot par Krimināllikuma 78.panta noziedzīgā nodarījuma sastāvu. Tādēļ, piemērojot pantu, ir nepieciešams izvērtēt, vai apstrīdētie izteikumi un to konteksts veido noziedzīgā nodarījuma sastāvu, vai netiks nesamērīgi ierobežotas tiesības uz vārda brīvību.
Savukārt izskaidrojums ierobežojošajai attieksmei pret naida runu saistāms ar to, ka šie izteikumi apdraud vērtības, kas daudzās sabiedrībās tiek uzskatītas par tikpat nozīmīgām kā tiesības uz vārda brīvību, piemēram, tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi un cilvēcisku cieņu.
Rasu naidu kurinošas runas vēsturiski ir veidojušas pamatu gan etniskajām "tīrīšanām", gan kariem un genocīdam. Tādēļ ir nepieciešama valsts iejaukšanās, nepieļaujot sabiedrībā rasu naidu kurinošas runas izplatību.
Vairākās Rīgas apgabaltiesas izskatītajās lietās, kur šis noziedzīgais nodarījums izpaudās, uzrakstot plašsaziņas līdzekļos vai ievietojot internetā etnisko naidu un nesaticību izraisošus komentārus, apsūdzētie norādīja, ka tas ir bijis tikai viņu viedoklis. Tiesa plašāk šo argumentu nebija vērtējusi. Tomēr AT Senāts vairākkārt lietās par goda un cieņas aizskaršanu norādījis, kā arī no Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakses izriet, ka arī viedoklis nedrīkst būt nesamērīgi aizskarošs.
Neskatoties uz vārda brīvības fundamentālo lomu demokrātiskas sabiedrības pastāvēšanā, Satversme tiesa ir atzinusi, ka šīs tiesības nav absolūtas un var tikt ierobežotas. Šis ierobežojuma juridiskais pamatojums izriet ne tikai no Satversmes 116.panta, bet arī no Satversmes 89.panta, kurš paredz, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.
Kā leģitīms mērķis naida runas ierobežojumam var būt gan Satversmes 116.pantā ietvertā "citu cilvēku tiesību", gan "demokrātiskās valsts iekārtas", gan "sabiedrības drošības" aizsardzība.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
