Sjaoli vārds no ķīniešu valodas tiek tulkots kā “rīta pērkons”. Taču nekā draudīga Latvijas Ārvalstu ķīniešu tautiešu asociācijas vadītāja dēla veidolā nav. Viņš samērā raiti runā krieviski, visu laiku smaida un mundri virpina rokās dzintara lūgšanu krelles.
Sjaoli ir 32 gadi, no kuriem 16 viņš pavadījis ārpus Ķīnas robežām. Dzimtenē viņš paspējis vien pabeigt vidusskolu un pastādāt ģimenes biznesā, kas, lielākoties, saistīts ar komerciju. Kopā ar vecākiem viņš pusotru gadu nodzīvojis Rumānijā, pēc tam vēl četrus gadus - Odesā, kur divos gados apguvis krievu valodu tādā līmenī, lai dotos studēt universitātē. Viņa ģimene nodarbojās ar to, ka piegādāja ķīniešu preces Ukrainas tirdzniecības bāzēm.
"Labi tur dzīvojām, vieta bija skaista, jūra - silta," atceras Sjaoli, Tomēr tur bijis pārāk daudz ķīniešu, augusi konkurence, kā arī ar dokumentiem nav bijis tik vienkārši. "Šeit mēs mierīgi strādājam, maksājam nodokļus, neviens nepiesienas. Taču Ukrainā - maksā vai nemaksā, bet vienalga no policijas jābaidās," atzīst "rīta pērkons".
1999.gada beigās viņa ģimene pārcēlusies uz Rīgu. Sākumā īrējuši dzīvokli, tad nopirkuši namiņu Dreiliņos. "Latvijā arī ir skaista jūra. Laiks ir labs. Un ķīniešu agrāk bija ļoti maz. Šeit ir brīvības sajūta, bet Ķīnā, kad ej pa ielu vai ieej veikalā, ir tik šauri, ka ne apgriezties. Es jau no tā esmu atradis - man būtu grūti tur atgriezies..., " atzīmē Sjaoli. Arī ar tirdzniecību nav veicies - tirgus ir mazs. Izlemts nodarboties ar restorānu biznesu. Izremontētas telpas, atvesti četri pavāri. Tomēr šeit tiek gatavots nedaudz cits ēdiens, nekā Ķīnā - tas nav tik ass, kā arī, daudzi nepieciešamie produkti tiek aizvietoti ar līdzīgiem vietējiem produktiem.
Sjaoli tieši restorānā "sastapis savu likteni". Viņa nākamā sieva ir latviete no Ventspils, Ilze, kura pirms 10 gadiem iekārtojusies darbā par oficianti. Tagad tas ir arī viņas ģimenes bizness.
"Protams, mana māte vēlējās, lai es apprecētos ar ķīniešu meiteni no mūsu pilsētas, " atzīmē Sjaoli. Taču, kad māte sapratusi, cik ļoti viņš iemīlējies, tad nav sākusi jauno laimei traucēt. Tagad viņai un Ilzei ir ļoti labas attiecības. Viņas komunicē krieviski, jo šo valodu nedaudz zina Sjaoli māte. Ilzes ģimene arī labi attiekusies pret Sjaoli - viņiem bijis galvenais, lai puisis patiktu viņu meitai.
Internacionālajā ģimenē aug divi bērni, Latvijas pilsoņi ar ķīniešu - latviešu vārdiem: sešgadīgais dēls Alekss Lui - Džan Sja un trīsgadīgā Izabella Veita-Hin Sja.
Valodiskās attiecības starp ģimenes locekļiem ir samērā samezglotas. Četru mēnešu kursos Ilze apguvusi dažas ķīniešu valodas frāzes - viņa nedaudz saprot hieroglifus un runu, taču nerunā. Sjao Li un Ilze paši savā starpā runā krieviski. Ar bērniem Sjaoli sazinās ķīniešu valodā, bet Ilze - latviski. Bērni apmeklē latviešu bērnudārzu. Ķīniešu valodu viņi saprot, bet šajā valodā nerunā. Sjaoli, savukārt, tikai pirms trim nedēļām sāka mācīties latviešu valodu, tāpēc viņš ne līdz galam saprot, par ko runā viņa latviešu bērni...
Sjaoli šo situāciju uztver budistiem raksturīgā mierā un nemainīgi platu smaidu. Viņš ir pārliecināts, ka kādreiz iemācīsies valodu un nokārtos eksāmenu, lai iegūtu pastāvīgās uzturēšanās atļauju, bet pēc tam kāpēc lai nepretendētu arī uz Latvijas pilsonību...? "Ķīnā es neesmu bijis sen. Mana nākotne ir šeit. Ar sievu un bērniem. Jā, krīzes laikā mums šeit bija ļoti grūti. Tik tikko spējām samaksāt komunālos maksājumus, taču mājas īpašnieks nāca pretim un pazemināja īres maksu. Tagad ir kļuvis vieglāk. Domāju, ka šeit būs labi..., "atzīmē Sjaoli.
Viņa ģimene dzīvo saskaņā ar eiropeiešu tradīcijām. Svētkus svin gan vienus, gan otrus. "Īpaši man patīk Līgo, kad daudzi mūsējie izbrauc ārpus Rīgas, iededz ugunskuru un dzied. Un dziedāt mums, tāpat kā latviešiem, ļoti patīk. Mums ir savs karaoke - visu laiku to ieslēdzam un dziedam. Mūsu mājās ir dažādi ēdieni. Mana mamma gatavo ķīniešu, bet sieva - vietējo ēdienu. Man ļoti patīk viņas gatavotā kartupeļu un vistas zupa, tomātu salāti ar krējumu, šašliki, siļķe...". Jautājums par attieksmi pret pelēkajiem zirņiem un maizes zupu gan Sjaoli liek nedaudz samulst - par tādu ēdienu eksistenci viņš nav zinājis. "Toties man ļoti patīk jūsu "Lido" - tur vienmēr ēdu garīšgos latviešu rīsus ar gaļu. Plovu!", paziņo Sjaoli.
"Kad parādījās likums par uzturēšanās atļaujām pret investīcijām nekustamajā īpašumā, šurp atbrauca liels skaits mūsējo. Viņi šeit nopirka dzīvokļus un mājas. Nāk pie mums uz restorānu paēst un pakonsultēties. Es priecājos, ka viņi brauc - viņi ir mūsu klienti, " apgalvo Sjaoli.
Pēc viņam zināmās informācijas, tikai puse nekustamā īpašuma pircēju patiešām dzīvo Latvijā. Daudziem Ķīnā ir savs bizness un darbs, bet šurp viņi brauc ne īpaši bieži, taču sapņo par to, ka pensijas vecumā apmetīsies šeit uz dzīvi pavisam. Ķīniešu pensija pēc Eiropas standartiem nepavisam nav liela, taču Ķīnas iedzīvotāji tradicionāli atliek daļu nopelnītā vecumdienām.
Sjaoli atzīstas, ka viņam nekas nebūtu iebilstams, ja Latvijā izveidotos kaut kas līdzīgs vietējai Čainataunai: "Es ceru uz to. Mums patīk dzīvot blakus. Taču mēs draudzējamies arī ar vietējiem - krieviem un latviešiem. 13 gados, kas nodzīvoti Latvijā, es ne reizi neesmu saskāries ar sliktu attieksmi. Ir bijuši pāris nepatīkami izteikumi no jauniešu puses - lamājušies par nez ko, taču mēs tos iereibušo kliedzienus neņemam galvā. Kopumā šeit tauta ir ļoti mierīga un draudzīga".
Sjaoli ne īpaši interesējas par politiku. Tam viņam nav laika - pārāk daudz darba. Taču, protams, viņš ir dzirdējis, ka uzturēšanās atļauju programmu vēlas ierobežot. "Man tas ir ļoti nepatīkami. Vai tad valstij nevajag, lai mēs šurp vestu naudu nodokļiem? No Latvijas, kā es esmu dzirdējis, aizbraukuši daudzi jaunieši. Lūk, un arī mums ir arvien grūtāk atrast darbiniekus. Bet, ja ekonomikā sāksies kāpums, tad arī jaunieši atgriezīsies. Un mums no tā būs tikai labāk - tie ir mūsu klienti," saka Sjaoli.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
