Skanot Eiropas himnai, debesīs mirgojot zeltainām salūta dzirkstīm, apskāvušies stāv pilnīgi sveši cilvēki. Kopā ar daudziem simtiem citu cilvēku arī es todien, 2004. gada 1. maijā, uz Oderas tilta starp Austrumvācijas Frankfurti un Rietumpolijas Slubici svinēju šo īpašo Eiropas brīdi, kad beidzot Austrumi un Rietumi bija vienoti Eiropas Savienībā. Aptuveni 75 miljoni cilvēku Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Maltā, Polijā, Slovēnijā, Slovākijā, Čehijā, Ungārijā un Kiprā šajā naktī kļuva par daļu no ES ģimenes. Vēlāk viņiem pievienojās arī mūsu kaimiņi no Bulgārijas, Rumānijas un Horvātijas.
Toreiz lielie svētki varēja notikt, pateicoties kandidātvalstu – no Baltijas jūras līdz Vidusjūrai – iedzīvotāju drosmīgajai atbildībai un tālredzībai. Viņi ar sirdi un dvēseli izgāja cauri ilgajam un sarežģītajam reformu un salāgošanas procesam.
Man kā Vācijas ārlietu ministrei 1. maijs ir atgādinājums par to, ka katrai paaudzei ir veicami savi uzdevumi. Mūsu vecāku un vecvecāku paaudzes pēc Otrā pasaules kara saprata, ka izlīgums ir Eiropas miera kopienas pamats. Mēs, vācieši, nekad nedrīkstam aizmirst, ka tieši mēs, kas bijām nesuši karu un iznīcību pār tik daudziem cilvēkiem, tādējādi drīkstējām atrast ceļu, kas ved uz mieru un draudzību. Iepriekšējās paaudzes bija tās, kuras radīja Eiropas Savienību kā brīvības telpu - lai dzīvotu, strādātu un saimniekotu - no Atlantijas okeāna līdz Krievijas robežai.
Lielās paplašināšanās paaudzei vajadzēja būt pietiekami drosmīgai, lai neļautos pretvēja un populisma lozungu maldiem. Kā, piemēram, Vācijā, kur laikā, kad pastāvēja augsts bezdarba līmenis, visi tika baidīti ar "poļu santehniķi". Tomēr politikas uzdevums ir, kā savulaik teica bijušais Vācijas prezidents Valters Šēls: "rīkoties pareizi un panākt, ka tas gūst popularitāti." Nevis, ļaujoties dažādu noskaņojumu uzplūdiem, vienkārši peldēt pa straumi. Ja sociālie tīkli būtu eksistējuši jau toreiz, vēl nevar zināt, kāds būtu bijis šo debašu iznākums. Bet no naida, populisma un šaubu sēšanas nav iespējams izaudzēt ko cerīgu.
Mūsu paaudzes uzdevums tagad ir aizstāvēt un stiprināt Eiropu kā miera un brīvības projektu, lai cik neizmērojami daudz spēka tas arī prasītu. Jo Putina pilna apmēra iebrukums Ukrainā mums parāda visbrutālākajā veidā, ka mūsu miers, mūsu brīvība un mūsu labklājība Eiropā nav pašsaprotama. Arī patlaban, lai aizsargātu mūsu Eiropu, mums, tāpat kā iepriekšējām paaudzēm mūsu vienotās Eiropas izveides gaitā, kā vadmotīvs ir nepieciešama drosmīga atbildība un tālredzība.
Kā Eiropas Savienība mēs kopā ar saviem draugiem un sabiedrotajiem aizstāvam savas vērtības un drošību. Nelokāmi esot Ukrainas pusē. Tik ilgi, cik nepieciešams. Atbalstot valsti, kura vairāk nekā divus gadus nes vislielākos upurus brīvas un demokrātiskas nākotnes vārdā un nu jau arī pati lieliem soļiem virzās pa ceļu, kas ved uz iestāšanos ES.
Vēlākais kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā mēs zinām, ka mūsu ES paplašināšanās mūsdienās ir arī ģeopolitiska nepieciešamība. Politiskās un ģeogrāfiskās "pelēkās zonas" Balkānos vai arī ES austrumos ir ārkārtīgi bīstamas. Mēs šādas pelēkās zonas nevaram atļauties, jo Putinam tās ir kā ielūgums uz iejaukšanos un destabilizāciju.
Eiropas Savienība simbolizē brīvību, demokrātiju un tiesiskumu. Tieši tāpat kā pirms 20 gadiem arī šodien atkal miljoniem eiropiešu saskata iespēju un solījumu kļūt par ES pilsoņiem. Un mēs nevaram atļauties vēl vienu reizi, kad kā Rietumbalkānu valstīs vesela paaudze pavada laiku ES uzgaidāmajā telpā. Mēs nedrīkstam palaist vējā iespējas padarīt mūsu Eiropas Savienību lielāku un spēcīgāku, un līdz ar to arī drošāku. Mūsu brīvības un miera savienība ir atvērta jaunām dalībvalstīm.
Tomēr, lai jaunu dalībvalstu uzņemšana būtu veiksmīga, mums ir jānodrošina ES iekšējā un ārējā rīcībspēja. Lai tas tā būtu, mēs konsekventi turpināsim attīstīt savu ES. Kaut arī, kā katrā lielā ģimenē, mēs atkal un atkal nikni strīdamies par to, "kādā veidā" tas būtu darāms vislabāk. Īpaši vērtīga šajā kontekstā ir to valstu pieredze, kuras iestājušās, sākot ar 2004. gadu, veiksmīgi pārvarēdamas ilgo transformācijas procesu.
Lai mūsu brīvības savienībai izdotos izpildīt šo paaudžu uzdevumu, mums to ir nepieciešams reformēt. Manā skatījumā tas nozīmē arī veto piemērošanas iespēju samazināšanu Padomē. Arī vairāk nekā 35 dalībvalstu savienībai perspektīvā ir jāsaglabā rīcībspēja. Tas nozīmē biežāk pieņemt lēmumus ar lielu balsu vairākumu, nevis vienbalsīgi. Pat ja tas nozīmētu, ka arī Vācija – kā jebkura cita dalībvalsts – balsojumā varētu ciest sakāvi. Mums kopīgiem spēkiem izlēmīgi ir jāīsteno gan paplašināšanās, gan reformas.
Parādīt drosmīgu atbildību mūsdienās nozīmē, ka mēs tagad sagatavojam savu Eiropas Savienību vēl šajā gadu desmitā jaunu dalībvalstu uzņemšanai. Lai atkal pienāktu brīdis, kad cilvēki var apskauties, Eiropas himnas skaņu pārņemti un vienoti mūsu augošajā Eiropas ģimenē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
