Nebūtu labi vilkt paralēles “jo zemāks pasākuma budžets, jo augstāka kvalitāte”, jo lielākā daļa Latvijas kultūras pasākumu jau tā notiek uz izdzīvošanas robežas. No vienas puses, Van Gogam brālis nedeva ēst – lai labāk gleznotu. No otras puses, šobrīd viņa gleznas balansē uz robežas starp mākslas un biznesa priekšmetiem. Katrā ziņā, ja man mājās pie sienas karātos Van Goga “Sējējs”, es vairāk raizētos par tās drošību nekā meditētu par tās skaistumu.
Kāds tam visam sakars ar Dziesmu svētkiem? Tāds, ka, manuprāt, vēl joprojām šis pasākums ir saturīga un skaista tradīcija, nevis šovs vai izrādīšanās. Tas balstās uz entuziasma, uz kopības sajūtas, uz dziedātprieka. DELFI aptaujā uz jautājumu par to, kurš apmeklēs Dziesmu svētkus, 32 % atbildēja, ka paši tajos piedalās. No pirmajiem Dziesmu svētkiem, ko apmeklēju (maza meitene, kas skraida starp krēslu rindām un visnotaļ nopietni cenšas dungot līdzi LPSR himnu), visspilgtāk atceros sajūtu, ka cilvēku skaits uz estrādes šķiet vienāds ar cilvēku skaitu publikā. Un tā arī ir Dziesmu svētku lielākā vērtība – iespēja būt kopā un piedalīties, tik reti sastopamā sajūta, ka Tauta ir nevis masa vai pūlis, bet saliedēts, organizēts, dzīvs un pozitīvs spēks.
Mūzika pati par sevi ir ārkārtīgi spēcīga enerģija, kas ietekmē praktiski katra cilvēka dzīvi (ja ne dzīves uztveri, tad garastāvokli noteikti). Dziesmu svētkos tā ir pareizināta ar dziedātāju skaitu, kāpināta ar kopības sajūtu, autentiskumu un vienreizīgumu, kā rezultātā šie svētki dod milzīgu pozitīvu lādiņu turpmākajiem pāris gadiem.
Un šis nav tas gadījums, kad Van Gogu būtu jāmērdē badā. Jo mēs dziedam arī tad, ja esam paēduši. Pat tad.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
