Āris Jansons: Putina nostalģija vairs nemulsinās britu premjeri  (27)

Tie, kas vērīgāk seko pasaules notikumiem, zina, ka Stērdžena nupat paziņojusi par nodomu panākt atkārtotu tautas nobalsošanu par Skotijas izstāšanos no Lielbritānijas. Savam paudumam, ka viņa prasīs reģionālā parlamenta - holirūda - apstiprinājumu atkārtota referenduma rīkošanai, pirmā ministre pievienoja "odziņu"- piebildi, ka skotu viedoklis ir jānoskaidro vēl pirms Lielbritānija būs beigusi sarunas par aiziešanu no Eiropas Savienības.

Daudziem latviešiem zināmais Eiropas Reformu centra ārpolitiskais direktors Jans Bonds, kurš uz Latviju komandēta vēstnieka postenī par Elizabetes II Rīgas vizītes panākumu savulaik saņēma Karalisko Viktorijas ordeni, tikko konstatējis, kāda ir šā brīža Britu salu ainava: Stērdžena manevrē, lai liktu Mejai aizvainot iespējami vairāk skotu, bet Meja cenšas manevrēt, lai aizvainoto skaits būtu iespējami mazāks.

Cik būs iespējami aizvainojamo? Pērn tikai 38 procenti Skotijas balsotāju pievienojās tiem, kas Lielbritānijas referendumā atbalstīja Apvienotās Karalistes aiziešanu no Eiropas Savienības. Izrādījās, ka 62 procenti skotu ir noskaņoti uz palikšanu lielajā eiropiešu ģimenē. Ja jau Londonai viss vienalga, ko viņi domā, atliek kļūt neatkarīgiem un lemt savu likteni pašiem. It kā jau pavisam vienkārši.

Stērdženas iecere panākt sekmīgu referendumu pavalstī pirms Lielbritānija oficiāli izstājas no Eiropas Savienības viņas izpratnē acīmredzot nozīmētu, ka Skotija paliek lielajā ES ģimenē, jo neietu projām no tās. Taču nekas nebūs vienkārši kaut vai tāpēc, ka neatkarīga Skotija automātiski nevarēs būt ES dalībniece. Brisele atgādina 2012.gada intervijā formulēto tā laika Eiropas Komisijas prezidenta Žozē Manuela Barozu nostāju, ka no tiesiskā viedokļa jebkurai jaunai neatkarīgai valstij ir jārīko sarunas par iestāšanos ES. Tā saukto Barozu doktrīnu neviens nav atcēlis, un punkts. Tas pats attiecas arī uz dalību NATO, un to Sky News apstiprinājis NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs.

Avīze "The Scotsman" vērš uzmanību uz aptaujām, kas rāda, ka pašlaik Skotijas neatkarības ideju atbalsta rekordliels iedzīvotāju skaits. Daļa skotu ir gatava iet uz neatkarību kaut vai pastalās - proti, dzīvot neatkarīgā Skotijā pat bez tās iesaistīšanās politizētajā ES un NATO.

Stērdžena sliecas izmantot Mejas vadītās konservatīvās partijas vēsturisko nepopularitāti Skotijā un akcentē, ka britu valdība var uzkurināt nacionālismu, ja sabiedrībai sāks šķist uzkrītoši premjeres centieni liegt skotiem tiesības noteikt savu nākotni. Meja faktiski neiebilst, ka Skotija varētu rīkot atkārtotu referendumu, taču pasvītro, ka tagad apspriest un plānot to nav īstais brīdis.

Skotijas pirmās ministres mīnusu skaitā ir atbilžu trūkums, saduroties ar virkni akūti svarīgu jautājumu - piemēram, par neatkarīgās Skotijas robežām (atvērtas vai slēgtas) un valūtu (mārciņa vai eiro). Britu valdības veto mārciņas izmantošanai Skotijā valūtas ūnijā ar Lielbritāniju palīdzēja mazināt neatkarības tieksmi 2014.gada septembra referendumā. Toreiz par palikšanu Apvienotajā Karalistē izteicās 55 procenti, pret 45 procenti.

Sarunās ar ES Skotijas valdība nonāktu grūtībās politiski jūtīgajā zvejniecības tematā. Skotijas rūpniecības grupas ir apsveikušas "breksitu" kā izdevīgu iespēju izrauties no savienības kopīgās zvejniecības politikas tīkliem. Svarīgs ir jautājums par Klaidā bāzētās Trident kodolzemūdeņu sistēmas nākotni un Lielbritānijas gaisa spēku bāzēm Skotijā. Nezināmie lielumi un šobrīd neatbildamie jautājumi var atvēsināt skotu balsotāju separātisma noskaņojumu.

Sekot notikumu tālākai attīstībai mūs vedina kaut vai fakts, ka arī Skotijā dzīvo un strādā latvieši. Iekšpolitiskie grūdieni šajā Britu salu daļā atbalsojas viscaur Eiropā, kur gruzd nepiepildīti valstiskās patstāvības noskaņojumi, - lai cik samērīgi vai neapdomīgi tie nebūtu.

Vienotās Eiropas ģimene ir nodarbināta ar nacionālistiem un populistiem, un savām separātistu kustībām, tamdēļ Skotijas emocijas tai šobrīd šķiet liekas un nelaikā. Skotijas precedents patiešām sāktu šķiebt lielu savienības pamatakmeni.

Pat pēc neatkarības iegūšanas no Lielbritānijas, Skotijai iesaistoties parasti gadiem ilgstošās sarunās par iestāšanos savienībā, vēl ir jārēķinās arī ar to, ka dalības vēlmei kāds vienkārši varētu izlikt veto. Par iespējamāko veto uzlicēju līdz šim uzskatīta Spānija, kuras vadību savās mājās nodarbina kataloniešu separātisms. Uz atdalīšanos noskaņotā Katalonijas reģionālā administrācija sola sarīkot neatkarības referendumu jau septembrī.

Madridei atliek biedēt, ka neatkarīgo Kataloniju uz visiem laikiem izslēgs no Eiropas Savienības. Bet attiecībā uz Skotiju oficiālās Madrides tonis kļuvis maigāks kopš britu balsojuma par "breksitu". Spānija uzskata, ka, aplūkojot Skotijas tematu, nav jāvelk paralēles ar Katalonijas situāciju, jo tā ir atšķirīga. Diplomāti liek noprast, ka Madride tomēr varētu neizmantot veto tiesības.

Skotijas pirmā ministre saka, ka referendums tiks veikts tikai pēc tam, kad kļūs zināmi "breksita" noteikumi. Stērdžena lēš, ka nolīgums par to tiks noslēgts nākamā gada beigās, un pēc tam notiks referendums par Skotijas aiziešanu - jau "caur Lielbritānijas izstāšanās sarunu prizmu". Ja Skotijas līderes prasībām Londona dos nemitīgu pretsparu, viņas pārstāvētā neatkarības kampaņa var iegūt aizvien lielāku sabiedrības atbalstu.

Savukārt Krievijas prezidents, sastopot britu premjeri, nu daudz drošāk varēs izmest frāzi: tagad taču jūs sākat apzināties, ko pārdzīvojām mēs, kad sāka brukt PSRS...