Le Monde diplomatique, kam nav nekādas redakcionālas saistības ar laikrakstu Le Monde, ārpus Francijas nav pārāk pazīstams. Savā ziņā – žēl, jo tas ir tipisks Francijas inteliģencei un žurnālistikai, un arī tipisks tāda veida populismam, kam izaicinājumu meta Emanuēla Makrona ievēlēšana, bet kas Francijā vēl joprojām ir dziļi iesakņojies.
Šis raksts tapis tāpēc, ka nesen Le Monde diplo (tā šis mēnešraksts tiek dēvēts Francijā) portālā parādījās kāds "dosjē", kurā "brīvi pieejami" raksti par mani "20 gadu garumā". "Mani" kā Donu Korleoni, oligarhu, mistifikatoru, sātana reinkarnāciju un "nozīmīgu" franču "sistēmas"pārstāvi.
Sīkāk pie tā, kas atrodams šajā grūti saprotamo rakstu krātuvītē, es nepakavēšos; vairumu no tiem es vēl nekad nebiju redzējis.
Tāpat es nemēģināšu atspēkot – vismaz ne šobrīd – šajā groteskajā un nožēlojamajā dosjē atrodamos prātam neaptveramos melus, muļķības un zemiskos apvainojumus, kas Francijā ir izraisījuši zināmu troksni.
Taču es neatteikšos paust savu viedokli par šo mēnešrakstu, kuram savulaik, 1974.–1975. gadā, Portugāles revolūcijas laikā, iesniedzu vienu no saviem pirmajiem rakstiem, bet kurā šodien vairs nav palicis nekā no Le Monde, ja neskaita akcionārus, nekā no diplomātijas, ja neskaita nosaukumu, un nekā cienījama, ja neskaita tā agrīno dibinātāju piemiņu.
Cilvēkiem vajadzētu zināt, piemēram, to, ka Le Monde diplo ir viena no pēdējām vietām Francijā, kur vēl aizvien par autoritāti tiek uzskatīts Tarīks Ramadāns – Musulmaņu brālības ideologs, kurš aiz islāmistu uzbrukumiem Tulūzā un Briselē saskata izlūkdienestu pirkstu.
Rakstā, kas datēts ar 2016. gada 3. aprīli, viens no bijušajiem Le Monde diplo redaktoriem – Alēns Grešs – un arī citi Ramadāna balsi raksturo kā tādu, kura "ir svarīga cilvēkiem trūcīgajos rajonos" un "kurā ieklausās jaunieši". Cilvēkiem vajadzētu zināt, ka bieži vien tiek nekritiski atbalsotas visa veida sazvērestības teorijas. Sarunā ar Le Monde diplomatique draugiem Monpeljē 2010. gada maijā profesore Ani Lakruā-Ri pūlējās izskaistināt fašistisko mītu par slepenās elites sinarhismu. Par antiamerikānisku un anticionistisku grāmatu apskatiem Le Monde diplo ilgu laiku bija atbildīgs holokausta noliedzējs Žans Brikmons. Ar elegantu versiju klajā nācis Frederiks Lordons, kuru var uzskatīt par gados jaunāku marksisma domātāja Alēna Badjū klonu, apgalvojot, ka tieši tikpat absurdi, kā redzēt sazvērestības it visur, ir tās neredzēt un ka patiesi pastāv "dominējošo" sazvērestība ar mērķi padarīt aklus "tos, pār kuriem tie dominē".
Kamēr neizlasīsiet – neticēsiet, cik lišķīga bija atsauksme par Pola-Erika Blanrū 2009. gada grāmatu Sarkozī, Izraēla un ebreji (kurā Blanrū prāto, vai tik Francija nav kļuvusi par "cionistu valsti" un vai bijušo Francijas prezidentu Nikolā Sarkozī nevarētu būt savervējis Mossad); vai arī 2004. gada novembrī publicētais apskats par Alēna Menarkē apkaunojošo darbu Šarona mūris, kurā Izraēlas drošības barjera skaidrota kā atavistisks no Levitu grāmatas izrietošs "ebreju separātisms".
Kaut vai tikai tāpēc, lai pasmietos, ir jāizlasa raksts, kuru 2016. gada septembrī kāds bijušais direktors publicējis kādā saistītā mājaslapā. Lišķīgais raksts bija veltīts kādam Donaldam Trampam, kurā autors saskatīja tūkstošiem tikumu tāpēc, ka viņš ir šķietami naidīgs "sistēmai" un, ļoti iespējams, atteiksies no Rietumu "liberālās orientācijas", kā arī paudis vēlmi uzbrukt "mediju varai", "ekonomiskajai globalizācijai" un "Volstrītas uzpūtībai" (un šeit nav nosaukta i ne puse iemeslu).
Un vienkārši tāpēc, lai viss būtu skaidrs, es pieminēšu arī to, kā 40 gadus pēc tam, kad pilnībā nāca gaismā Kastro tirānija, šie meistarīgie "anti-imperiālisti" loloja Kubieša smieklīgo protežē Ugo Čavesu. Venecuēlas jauniešus paverdzina grotesks režīms, viņi izmisuši raugās nākotnē un ir izsalkuši. Ko dara Le Monde diplo? Gadiem ilgi ekstāzē ģībis par Čavesa militārajiem tērpiem, turpina pielūgt viņa zombijveidīgo pēcteci Nikolasu Maduro, kurš ir pat vēl cietsirdīgāks un vēl ultrakonservatīvāks.
Protams, Francijā un arī citur pasaulē ir vēl citi Le Monde diplo līdzinieki: tumši magnēti, kas pievelk laikmeta vissliktākās idejas. Taču tie parasti atrodas tālu labajā pusē, savukārt Le Monde diplo uzstājīgi ieņem radikālu pozīciju pie kreisajiem, kuri ir kāda vēsturiska pagrieziena punkta meklējumos, lai varētu atbrīvot cilvēci no pagātnes elkiem un rēgiem.
Daži no mums ļoti labi atceras, cik saistošs bija šis projekts. Tomēr Le Monde diplo banālā dosjē veidotāji vairs nekādā ziņā neatbilst šī projekta idejai. Viņi ir bezpalīdzīgi un maldos iegrimuši alternatīvās žurnālistikas praktizētāji, kuru priekšstats par uzdrīkstēšanos aprobežojas ar neatkarīga autora vajāšanu. Kādudien šiem pašieceltajiem komisāriem patiesi vajadzētu atrast laiku, lai pateiktos man par to niknumu, ko viņos iedvešu un kas šķiet kļuvis par viņu pēdējo saikni ar realitāti.
Taču viss nav tik vienkārši, jo viņu drudžainais stulbums nenozīmē, ka viņi nav bīstami. Es turpinātu izturēties pret viņiem ar nicinājumu, kā esmu to darījis jau 20 gadus, ja nebūtu pārliecināts, ka šeit jau tiek pārkāpta sarkanā – vai pat sarkanbrūnā –līnija.
Ja politiskā spektra galējības satiksies, tad tas notiks tieši tādās vietās kā Le Monde diplo. Ja uzpūtīgie akadēmiķi, kuri peldas nolieguma un rūgtuma jūrā, ņemot par piemēru kādu no tiem bēdīgi slavenajiem politiskajiem krustojumiem, ko pagājušais gadsimts mums sagādāja plašā klāstā, apvienosies ar galēji labējā populisma plēsoņām, radot hibrīdu, Le Monde diplomatique būs kalpojis kā laboratorija.
Es rakstu to tagad, jo var gadīties, ka līdz tam brīdim nebūs ilgi jāgaida.
Autortiesības Project Syndicate, 2017
www.project-syndicate.org
Bernārs Anrī Levī ir viens no kustības Nouveaux Philosophes (Jaunie filozofi) dibinātājiem. Viņš sarakstījis tādus darbus kā Left in Dark Times: A Stand Against the New Barbarism un American Vertigo: Traveling Americain the Footsteps of Tocqueville, bet visjaunākais ir The Genius of Judaism.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
