Ervīns Cīrulis: SAB Klāsa pelni  (1)

SAB, kas – gan teorētiski, gan praktiski, gan juridiski – uzņēmās atbildību par šā ieroča tālākajām gaitām, palika sāņus vērotājs. Respektīvi, nedarīja neko. Tikai pēc Ļiscova slepkavības SAB vadība nepakautrējās paziņot, ka tieši viņu darbības (skan gan mazliet ciniski) rezultātā izdevies atklāt Ļiscova slepkavību. Vietā būs piebilst, ka šī slepkavība nav atklāta joprojām, tomēr būtiskāks varētu būt jautājums par to, cik lielā mērā Ļiscova slepkavībā vainojams pats SAB un cik vērts bijis minētais operatīvais eksperiments, ja tāds vispār ir bijis.

Jau iepriekš SAB direktors Lainis Kamaldiņš un kādreizējais Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs un Kamaldiņa partijas biedrs Andrejs Panteļējevs, deklarēja, ka SAB, atgriežot nelegālajā apritē Ļiscova slepkavības ieroci, ir veicis ne sevišķi veiksmīgu, tomēr visnotaļ attaisnojamu operatīvo eksperimentu. Šāda pozīcija, lai arī valdonīgi izteikta, izskatās stipri sadomāta un atstāj neatbildētus vairākus fundamentālus jautājumus. Tajā skaitā vai vispār bija operatīvais eksperiments?

Kas ir operatīvais eksperiments, varam lasīt Operatīvās darbības likuma 15.panta 1.daļā. Un tā paša panta 3.daļā ir pateikts, ka “operatīvais eksperiments, kura mērķis ir fiksēt, kā noziedzīgu vai citādu prettiesisku rīcību izraisošā situācijā rīkojas personas, attiecībā uz kurām tiek veikta operatīvā izstrāde, izdarāms tikai ar prokurora akceptu”. Tātad SAB darbiniekam vajadzēja noformēt eksperimentu (pieņemt lēmumu par eksperimenta izdarīšanu un sastādīt operatīvā eksperimenta plānu), jo nelegāla šaujamieroča nodošana (realizācija) citai personai, ir krimināli sodāma (Krimināllikuma 233.pants). Skaidrs ir arī tas, ka vēl pirms šo darbību izdarīšanas SAB vajadzēja ierosināt operatīvās izstrādes lietu pret personu, kurai ieroci bija paredzēts nodot.

Kas tad īsti ir operatīvais eksperiments un kāda ir tā jēga? Pirmām kārtām, tas ir oficiāli noformēts dokuments, ko akceptē prokuratūra. Tas nepieciešams ne tikai tāpēc, lai papildus pārbaudītu eksperimenta pamatotību un likumību, bet arī tādēļ, lai varētu nošķirt operatīvās darbības subjektu amatpersonu likumīgu rīcību ar sociāli derīgu mērķi, kas tikai ārēji atgādina noziedzīgu darbību, no reāla nozieguma. Ja operatīvais darbinieks šajā gadījumā nav noformējis operatīvo eksperimentu (vērojot no malas, tā arī izskatās), viņš ir izdarījis vismaz KL 233.p. paredzēto noziegumu. Grūti iedomāties prokuroru, kurš akceptētu tādu murgainu operatīvā eksperimenta plāna scenāriju, kurā ar klusinātāju aprīkotu ieroci nodod kriminālajās aprindās zināmam cilvēkam, lai pēc tam, neko nedarot, gaidītu, kuru ar to noslepkavos. SAB vadība uzskatīja, ka Šagžijevs sodāms tikai ar rājienu.

Var, protams, izteikt neizpratni un sašutumu par to, kāpēc nav ierosināta krimināllieta par SAB darbinieka rīcību, ko “sabistam” vislabākajā gadījumā varētu kvalificēt kā nolaidību, tomēr notikumu gaita – Panteļējeva paziņojums, SAB un Ģenerālprokuratūras situāciju nogludinošie lēmumi - liek domāt, ka notikumi ritējuši savu gaitu pēc politiskās konjunktūras likumiem. AT, izskatot par Latgales kontrabandas kūrētāju uzskatītā Raita Kononova krimināllietu, atcēla arī Rīgas apgabaltiesas blakuslēmumu – tajā bija norādīts, ka Šagžijeva darbībās saskatāmas nozieguma pazīmes, tāpēc SAB un Ģenerālprokuratūrai vajadzētu veikt papildus pārbaudi. Arī tas, Temīdasprāt, vairs nebija nepieciešams. Viss tāpat skaidrs.

Bīstamākais ir tas, ka rodas akceptēts precedents, kas pieļauj citu operatīvās darbības subjektu amatpersonām izdarīt noziedzīgas darbības un izskaidrot tās ar tikai savā galvā eksistējošiem operatīviem eksperimentiem un to plāniem (pieļaujot, ka Šagžijevs rīkojās vienīgi pēc savas iniciatīvas). Tādā gadījumā tas varētu būt stimulējošs piemērs vēl kādam “operam”, kuram arī var ienākt prātā realizēt (izplatīt) noziedzniekiem iepriekš atšautas, ar klusinātājiem aprīkotas pistoles un pēc tam gaidīt, cik un kurus cilvēkus ar tiem noslepkavos. Un pēc tam dižoties, ka, lūk, pateicoties mums, ir izdevies atklāt slepkavības, ne ar pušplēstu vārdu nepieminot, ka pateicoties arī mums, šīs slepkavības vispār ir notikušas.

Pieminēšanas vērts ir Kamaldiņa daudzinātais profesionālais risks. Jāatzīmē, ka profesionālo risku nevar atzīt par attaisnojamu, ja tas saistīts ar vairāku personu dzīvības apdraudējumu (tā vismaz deklarē likums, kā arī nosaka veselais saprāts). Līdz ar to šajā gadījumā, kad noslepkavotas divas personas un viena ievainota, risks nav attaisnojams un nevar būt par pamatu atbrīvošanai no kriminālatbildības.

Profesionālais risks var būt attaisnojams tikai tad, ja tam ir “sociāli derīgs mērķis”. Kas ir sasniegts? Divi līķi un viens ievainotais. Divas neatklātas slepkavību lietas, kas, visticamāk, tā arī paliks “tumšas”. Tām vainagojums – SAB vadības deklarētais, ka tikai pateicoties mums… Ko sabiedrība “derīgu” ir ieguvusi?

Risks un bezdarbība ne tuvu nav sinonīmi. Ja arī SAB pārstāvjiem tāds uzdevums kā potenciālā slepkavības ieroča gaitu fiksēšana no profesionālā viedokļa bija par smagu, tad specdienests varēja to vismaz izņemt no nelegālās aprites. Varbūt, ka būtu par kādu slepkavību mazāk. Ja Kononovs par nelegālu šaujamieroča glabāšanu laikus atrastos cietumā, viņu pirmām kārtām interesētu, kā no turienes izkļūt, nevis, kā nogalināt Ļiscovu.

Te nu galīgi neiederas AT tiesneses Ludmilas Poļakovas ciniskie prātojumi par to, ka “tā ir tikai nejaušība, ka tieši ar šo ieroci tika izdarītas divas slepkavības. Diez vai SAB darbinieks varēja ko tādu iedomāties. Ja nebūtu šī, būtu cita pistole, ar ko būtu nogalināti šie cilvēki”. Nez kādas atziņas izteiktu AT tiesnese, ja ar šo pašu ieroci, atvainojiet, tiktu noslepkavoti divi AT tiesneši un viens ievainots…

Tas, ka tika izdarītas slepkavības, nav vis nejaušība, bet gan likumsakarība. Vai SAB nepieļāva, ka kriminālās aprindas ieroci ar klusinātāju aprīko tikai tāpēc, lai izdarītu slepkavību? Kur meklējams attaisnota profesionālā riska obligātais priekšnoteikums – profesionālisms? Lai risks būtu profesionāls, tam jābalstās uz operatīvā darbinieka profesijā iegūto pieredzi, kas ļautu paredzēt iecerētās darbības sekmīgu rezultātu. Ja vien šī “eksperimenta” mērķis nav apskatīties, ko nošaus, uz jebkuru pozitīvu rezultātu cerēt būtu naivi.

Kam būtu nepieciešami šādas kvalitātes operatīvie eksperimenti un profesionālie riski? Domājams, vismazāk tie nepieciešami Ļiscova atraitnei un viņas bērniem.

Izmantotie resursi:
A.Kavalieris. Operatīvās darbības likuma komentāri
U.Krastiņš. Krimināllikuma komentāri