Foto: DELFI
Sarkandaugavas smirde Rīgas gaisā un golfa laukumā virmoja visu vasaru, bet jasmīni Pārdaugavā uzziedēja nevis jūnijā, bet tikai septembrī. Turklāt vēl Nacionālajā teātrī nevis Dzegužkalna estrādes pakājē. Daļa rīdzinieku un pilsētas viesu bija neizpratnē, kāpēc tāda disproporcija starp divām pilsētas daļām. Vai to ievadīja pilsētas svētki – basketbola mačs un virves vilkšana uz vantenieka? Vai tas tāpēc, ka Pauls un Skujiņš ir no skaistā Iļģuciema, un arī Raigoroskis no "Pārdaugavas". Bet Ļeņins, Napoleons un seši Kenediji joprojām mīt Sarkandaugavā? Tiesa, arī daži pārdaugavieši sēdēja, daži tika sakurināti Daugavas labajā pusē. Atbilde tiek meklēta.

Par aģitāciju jāmaksā

Rīgas mēris Ushak off neko nemeklēja, bet atkal nedaudz sajauca. Tas arī loģiski, jo katru dienu viņam tik daudzi jāsatiek, tik daudz kas jāatklāj, tik daudziem jāpaspiež roka, tik daudz kas jāparaksta. Apreibst galva vēl trakāk kā pusmaratonā. Tāpēc arī uz koku stādīšanu sanāk aiziet smokingā, bet pazīstamo kinorežisoru Končalovski pieņemt treniņbiksēs. Bet no šīs situācijas viņš mēģināja izkļūt ar godu. Paskaidrojot, ka gadījies dzirdēt, ka slavenais režisors uzņemšot filmu un viens no prototipiem būšot kāds pacans no Purčika. Viņš noteikti varētu... Mēris to nebija pateicis līdz galam, kad režisors nopriecājās ne pa jokam. Nekāds kastings vairs nebūs jātaisa. Labāku pacanu grūti iedomāties. Tāds tīrradnis, tik dabisks, ka asaras sariešas! Arī Nils nopriecājās, jo esot jau apnicis visur būt un runāt to, ko Anna uzrakstījusi. Arī savu domu reizēm gribas paust, bet "gods, partija un sirdsapziņa" neļauj! Gaidām pirmizrādi!

Taču Ushak off pacanam kā "karstajam tēlam" bija ļoti īss mūžs. Jau pēc dažām dienām viņu un pat Sashku Borodach vienos vārtos salika Kaban off. Ar grūtās nakts no piektdienas uz pirmdienu nogurumu plecos un smagumu kuņģī viņš otrdien atnāca uz komisijas sēdi Jēkaba ielā. Kā par nelaimi dienas kārtībā bija karstā tēma - skolotājs Rafaļskis un viņa atbilstība amatam. Šoreiz klusēt nedrīkstēja, kaut runāt arī bija grūti. "Ko, jūs šodien mani nepazīst? Es, es, esmu Sashka. Sashka Kaban... Ruki proč no... kak viņu tur sauca. Dombrava. Da ņet. Es esmu darbā. Službā. Vai tad neredzat? Bļ... Vieni pid... te sanākuši un visi pret mums. Ņih... Es jūs visus poimeju, ja pacelsiet roku pret skolotāju. Viņš domā tā, kā visi. Arī es esmu pret! Jau sen slaucīju rokas prezidenta karogā. Nu un! Ko kāds man izdarīja? Un arī tagad varat iepūst! Esmu darbā un viss! A Dombrava ņe prav. Viņš nesaprot ņih.... Es esmu Sashka Bor.. bļ... nu Kaban esmu! Kādam, vēl nav skaidrs?"

Šis ieraksts vēl ātrāk kā CNN ziņas izskrēja pa visu pasauli. Cimdars un "Delna" teicās, ka par katru sekundi jāiekasē, kā par priekšvēlēšanu aģitāciju. Tieši tādu varoni SC vēlētājam, kas arī vienmēr ir vieglākā vai smagākā ķirsī, arī vajag! Tādiem jādod vara ne tikai Rīgā, bet arī valstī un mēs būsim vēl tālāk kā 17.gadā!

Līdz ar to sēde arī beidzās un par Rafaļski visi bija aizmirsuši. Vajadzēs sēdēt vēlreiz.

Ģēniji mums līdzās

Nupat vienā no pasaules zinātnes sirdīm Hārvarda tika pasniegtas Šnobeļa prēmijas. Mēs atkal palikām tukšā. Tomēr arī šoreiz pēc tās tiecās Latvijas zinātnieki, kurus sponsorēja "cēlējspēks". Tāpēc arī pētījums ir "par tēmu". Latvijas Cietvielu laboratorijas pētnieki ar Dr.Cumlaku priekšgalā mēģināja rast korelāciju starp Nacionālās bibliotēkas krāna cēlējspēku un krāna operatora Viļa krāna cietību atkarībā no mēness fāzēm, vēja virziena un saules aktivitātes. Tika konstatēts, ka krāna vislabākais darba ražīgums ir augošā mēnesī, D-DA vējā ar ātrumu 7,26 m/sek, no 12. līdz 19.jūnijam laikā no 4:30 līdz 9:47 un no 16:42 līdz 22:01. Kad ir izvilkta sakne no perihēlija un afēlija summas. Šoreiz mūsējos par mikrona tiesu apsteidza tie holandieši, kas bija izpētījuši, ka Eifeļa tornis izskatās mazāks, ja uz to skatās galvu noliecot pa kreisi un izskaidrojuši, kāpēc tas tā ir. To ņēma vērā arī Ķīlis un jau šajā mācību gadā no budžeta izsvītroja planšetdatorus, bet iesvītroja devītajām klasēm ģeometrijā obligātu ekskursiju uz Elizejas laukiem. Pirmo biļeti pie Eifeļa torņa saņēma "Skonto" Ierāvis. Pie reizes viņam jāizpēta, kāpēc vienā gadījumā vieni un tie paši ir holandieši, citā - nīderlandieši.

Toties tagad visiem ir skaidrs - ja ir nauda, mūsu zinātne ir konkurētspējīga pat cīņā par visprestižākajām balvām. Ja naudas nav - "finita la comedia". Kā teica Žagars. Trīs reizes drīkst minēt, kurš. Noteikti ne tas, kurš uz narām sēž (par Nārām jau var sākt diskusiju).

Uz visa šī fona cīņa par varu Latvijas sportā tāds nieks viens bija. Beigās Kols dabūja kolu, bet uzvarēja Rubļevskis. Ko var padarīt, ja līdz šim neviens vēl šim amatam nav rekomendējis Latu, Latiņu, Latānu vai Latinski. Vai Baksu. Kamēr nav, tikmēr Rubļevskim konkurentu nav. Un galu galā, kāda nozīme, kas ir LOK priekšgalā, ja visus rubļu un latu ceļus  tāpat izlemj pie Usmas ezera, kad pie cienījama pensionāra kautrīgi uzraut golfu atbrauc Puzes hūte. Tur tiek apspriesta naudas sadale un lielo būvju projekti. Visi gan pamatā tiek slieti gaisā vienā vietā - Ventspilī.

Rokas aug no pareizās vietas

Īsts pārdzīvojums gadījās mūsu prezidenta komandai, kas lidoja uz Ņujorku. Uz ANO. Pa ceļam bija saplānojuši runas rakstīt, tās iemācīties daiļi un pareizi nolasīt, lai atkal nesajauktu Turciju ar Turkmenistānu, un šejienes Džordžiju ar turienes Džordžiju. Vēl vajadzēja arī zolīti uzraut un konīti ieraut, bet nekas nesanāca, jo visa komanda pārvērtās par neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādei līdzīgu. Kā jau tādās reizēs mēdz būt, visu izjauca viens mediķis, kas bija barā. To uzzinājusi, kāda 78 gadus jauna Uzbekistānas pilsone sākumā lika Daudzem izmērīt asins spiedienu, tad arī krūšu izmēru. Kad viņš atteicās, sekoja smaga nemaņa un izrādījās, ka uzbekietei sākas straujas dzemdības, kuras nepieņemt Daudze nevarēja. Savukārt, kāds Ulanbatoras pilsonis bija cerējis lidojumā ieraudzīt Egli un, šo nesastapis, jutās tik vīlies, ka sākās aizcietējuma lēkme. Tāpēc citai padomniecei Vimbai turpat salonā nācās taisīt klizmu. Un viņa to izdarīja pēc labākajiem etiķetes paraugiem! Tad nāca kārta Krapānei. Kāds Aizkaukāza pilsonim līdzīgs pilsonis teicās aiz teļņaškas esot aizbāzis trotila saini un draudēja to likt lietā. Glābiņš esot viņa (rādīja uz nupat minēto prezidenta padomnieci). Bet viņai, lūk, tā ot duši viņam vajagot veikt mākslīgo elpināšanu "po principu no mutes mutē". Nebija jau Alens Delons vai Ivars Kalniņš, bet prezidenta un pasaules glābšanas vārdā ne to vien izdarīsi! Tā 2 stundas un 34 minūtes... "Ot duši do dushi". Un tad jau klāt arī bija Ņujorka. Laiks aizskrēja in a flash, ka pat kārtis no somiņas izņemt nepaspēja. Arī runu nepamēģināja. Tagad nu visa tauta to ar nepacietību gaidīs. Sak, kas nu būs... Būs labi. Ka jums saku!

Kāpjot arī no lidmašīnas, prezidents pateicās savai komandai un izteica pārliecību, ka šādā sastāvā var braukt pat uz Maskavu. Ja vajadzēs, izmērīs pulsu Žirinovskim, krūtis Semenovičai, uztaisīs klizmu Ļeņinam un mākslīgo elpināšanu Putinam. Vai otrādi.

Kurš ir čiekurs?

Latvijas Radio Krumholcs saviem spēlmaņiem uzdeva pārsteidzošu jautājumu - Kurš ir ietekmīgākais klans Latvijā? Gudrie visziņi domāja, domāja, domāja: Kenediju, Bušu vai Keringtonu mums nav. Viens saka: Šķēle&Pētersoni? Nē! Otrs: Lembergi? Arī Nē! Trešais: Rēdlihi, kas savijušies ar Liepiņiem. Arī Nē! Un arī Dukuri Nē! Neviens tā arī netrāpīja. Un visi bija pārsteigti, uzzinot, ka tie ir Viņķeļkulaginvidiņi. Viens jau bijis ministrs, tagad ir Rīgas domnieks, otrs - šobrīd ministre, trešais bijis Saeimas deputāts, ceturtais un piektie tagad EP deputāti un visādi citādi palīgi, bet drīz būšot otrādi! Un katrs no klana saistīts vēl ar kādu FSB, KGB, DP, OMG, DDT vai ložu "Kreiču kalps". Riktīgs astoņkājis, kas jau esot pieķēries pie rudās astes un Ushak off šlipsītes. Ne velti gada nepatīkamāko ziņu Latvijas vēlētāju lielākajai masai - pensionāriem - uz paplātes pasniedza nevis viņu apstāve Labklājības ministre, bet gan to uzticēja teikt premjeram. Viņš ezīša naivumā skaidri un gaiši pateica: "Nebūs jums lielākas pensijas. To indeksācija nenotiks! Budžetā tam naudas nav! Punkts." Skaidrs visiem, jo nāk vēlēšanas. Viņu pašu varbūt ieliks amatā Briselē un Latvijas vēlētājiem padomu neprasīs. Toties pārējiem tepat vien būs jādzīvo. Kas zina, arī par Rīgas mēra krēslu jāpacīnās, tāpēc papīriem jābūt tīriem.

To uzzinot, pāri pļavai atkal skanēja Freža dzidrā balss "...ne lācis spalvainais, bet čiekurs egles dēls!"

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!