Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Solvita Strāķe portālam "Delfi" neslēpj pārsteigumu, ka ziemas periodā vēzis ir tik "dzīvelīgs". Ziemas periodā vēži parasti uzturoties dziļākos ūdens slāņos un alās, kā arī ir mazāk aktīvi.

"Latvijā Orconectes limosus ir svešzemju suga. Sastopama Daugavas lejtecē un Lielupes baseinā. Daugavas upes grīvā tos noķer samērā regulāri," teic Strāķe. Salīdzinājumā ar vietējām sugām, svītrainais vēzis labāk pārcieš tādus apstākļus, kā piesārņojums, mazāks skābekļa daudzums ūdenī. Tiesa, līdz šim par dzeloņvaigu vēzi Latvijā pētījumi nav veikti.

Latvijas vietējām vēžu sugām dzeloņvaigu vēzis bīstams galvenokārt pārnēsāta vēžu mēra dēļ, norāda profesors Augusts Gunārs Ārens, kādreizējais biedrības "Latvijas vēžu un zivju audzētāju asociācija" vadītājs. Latvijas vietējās sugas no mēra aiziet bojā, savukārt Amerikas svītrainais vēzis pret to ir imūns. Tā izplatību Latvijā veicinot arī vēzim raksturīgās sīkās oliņas, kas nodrošinot salīdzinoši ātru vairošanos.

Latvijā svītrainais vēzis, visticamāk, ieceļojis no Lietuvas, kur tas nokļuvis caur Poliju. Patlaban ieceļotājs vēzis lielā skaitā manīts Lielupes baseinā, kā arī Buļļupē. Tāpēc tā atrašanās Vakarbuļļu pludmalē nav nekas neparasts, pauž Ārens. "Par vēžiem izplatīts mīts, ka tie ziemas laikā guļ. Pārsvarā gan mazāk aktīvas ir mātītes, jo rūpējas par atvasēm. Savukārt tēviņi var būt dzīvelīgi," skaidro Ārens. Speciālists norāda, ka arī ziemas periodā vēži uzņem barību, lai kompensētu no temperatūras atkarīgo svara zudumu.

"Atkarībā no temperatūras, kustības vēzim var kļūt lēnākas, taču saglabājas," bilst speciālists. Pašlaik, kad ūdens temperatūra ir virs nulles, vēzim dzīvot ūdens padziļinājumos un alās nav nepieciešamības.

Interneta sugu enciklopēdijā "Latvijasdaba.lv" teikts, ka svītrainais vēzis ir apmēram piecus līdz 11 centimetrus garš. Lieluma ziņā mazākais vēzis Latvijā. Tā dzīves ilgums ir trīs četri gadi.