Tagad mūsu pamatproblēma ir depopulācija.

Demogrāfiskā prognoze ir šokējoša. Kamēr es nebiju redzējis prognozes grafikus un aptvēris, ko tas nozīmē, man likās, ka svarīgākā Latvijas prioritāte ir izglītība, jo esmu pedagogs. Tomēr tagad jāatzīst, ka ir kaut kas vēl būtiskāks.

Padomju laikā daudzi notiekošo uzskatīja par vienīgo realitāti, ko nevar mainīt, ar ko ir jāsamierinās, pieņemot noteikumus, kurus izvirzīja toreizējā politiski ekonomiskā sistēma.

Arī mūsdienās netrūkst to, kuri domā samierināties ar šo visai reālo un baigo depopulācijas perspektīvu.

Skan aicinājumi: ja reiz tikai puse pāru dzīvo reģistrētā laulībā, tad laulības institūciju varbūt var atmest. Tās vietā lai nāk partnerattiecības un citi ģimenes modeļi.

Ja gandrīz pusi no bērniem zaudējam abortos, tad tā ir sieviešu izvēle, kas jārespektē. Jo jebkura saruna ar sievieti pirms aborta - nolūkā mainīt viņas lēmumu - taču būs emocionāla vardarbība. (Par emocionāli vardarbīgu var uzskatīt pat taisnīgu, bet zemāku atzīmi skolā. Vēl emocionālāka vardarbība ir autobraucēja apturēšana uz ceļa par satiksmes noteikumu pārkāpumu - tā novēršot avāriju! Taču vai to var salīdzināt ar izšķiršanos atņemt savam bērnam dzīvību?) Protams, nelīdzēs sarunas pirms šā soļa, ja nebūs valsts palīdzības grūtniecēm krīzes situācijā.

Ja trūkst darbaspēka - tad iemānīsim to Latvijā no citām - vēl nabadzīgākām zemēm. Tas jau tiek apspriests kuluāros un publiskajā telpā. (It kā padomju laiks nebūtu parādījis, kādas sekas var būt imigrācijai!)

Vai tā nav tautas pašeitanāzijas programma, ko klusējot akceptējam? Un vai tas nelīdzinās tam samiernieciskumam ar situāciju, kāds valdīja Padomju Savienībā stagnācijas laikā?

Toreiz mums pietika spēka pateikt: "NĒ tautas asimilācijai un izzušanai!" Un mēs paveicām gandrīz neiespējamo - izrāvāmies no totalitārās varas.

Arī patlaban esam līdzīgas izvēles priekšā. Būt vai nebūt Latvijas tautai?

Atslēga demogrāfiskās krīzes risinājumam ir mērķtiecīga ģimenes politika kā galvenā prioritāte Latvijā.

Kas ģimeni aizsargā?

Aizsargā Satversmes 110. pants. "Valsts aizsargā un atbalsta laulību - savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības."

Taču Satversmē deklarētais tālāk jāīsteno likumos. Ģimenes tiesību un atbalsta normas ir izkliedētas dažādos likumos. Varbūt pienācis laiks to visu apkopot vienā un papildināt? Tā, kā to dara valstis, kas ir līdzīgā demogrāfiskā krīzē, piemēram, Ungārija.

Kas ģimeni un dzimstību apdraud?

Tradicionālās atbildes ir divas. Vieni saka, ka ekonomiskā krīze, otri - ka vērtību krīze. Ko darīt? Vieni saka: "Palīdzēt var tikai ar ekonomiskiem līdzekļiem! Tad, kad būsim materiāli nodrošinātāki, arī atjaunosies dzimstības pieaugums!" Citi saka: "Jāmaina attieksme pret ģimeni, jāatjauno tās prestižs! Agrāk vēl daudz grūtākos ekonomiskos apstākļos bērni tomēr dzima vairāk!"

Demogrāfisko krīzi var pārvarēt tikai KOMPLEKSI! Ir jāņem vērā gan garīgie, gan materiālie faktori. Pirmkārt, jāspēj atjaunot ģimenes (ar vairākiem bērniem) vērtību un katra bērna vērtību sabiedrībā. Tas attiecas uz informatīvo telpu, plašsaziņas līdzekļu saturu un izglītības saturu. Otrkārt, jāīsteno tāda tiesisko normu, finanšu un nodokļu politika, kas palīdzētu vecākiem uzdrošināties laist pasaulē bērnus un viņus izaudzināt, turklāt - par Latvijas patriotiem, nevis par darbaspēku citām valstīm.

Sabiedrība no politiķiem gaida ne tikai parunāšanu par vērtībām, bet konkrētu rezultātu. Nosaukšu tikai vienu, bet būtisku risinājumu: nodokļiem neapliekamā minimuma ieviešanu algā par katru apgādībā esošu bērnu.

Kas valdību traucē izsludināt ģimenes atbalsta politiku par prioritāti numur viens? Vai vismaz - numur divi?

Saka: "Ja tu neesi Nacionālajā attīstības plānā, tad tevis nav vispār." Taču, ja ģimene un dzimstība nekļūs par valsts prioritāti šajā plānā, tad drīzumā nebūs mūs pašu - Latvijas tautas -, un līdz ar to nebūs šāda plāna, tas būs bezjēdzīgs. Jautājums, protams, vai šo plānu nepiemeklēs daudzu iepriekšējo liktenis: formāla apstiprināšana, bez nopietnas apņemšanās īstenot. Tāpēc - līdztekus plānam - loģiski ir radīt likumu, kurā Satversmē deklarētais tiek apstiprināts konkrētās garantijās, atbalsta formās ģimenēm, it sevišķi daudzbērnu ģimenēm.

Izrādās, jaunie vecāki darba tirgū tiek diskriminēti. Tiesībsargs nācis klajā ar šādu paziņojumu. Kā izpaužas Satversmē deklarētais atbalsts, ja jauno māmiņu neņem darbā tikai tāpēc, ka viņai piedzimis bērns?

Varbūt bez sekošanas Māstrihtas kritērijiem un konsolidācijas mēs varētu pasākt vēl kaut ko, kas risinātu Latvijas pamatproblēmu - katastrofālo demogrāfisko perspektīvu?

Vai tas nav inteliģences uzdevums? Līdzīgi kā vēsturiskajā Radošo savienību plēnumā - radīt pagriezienu sabiedrības vērtību orientācijā, iekustināt politisko procesu, lai mēs no krīzēm beidzot tiktu ārā!

Kur slēpjas demogrāfiskās krīzes ideoloģiskie cēloņi?

No padomju kolektīvisma sabiedrības pārejot uz postmoderno patērētājsabiedrību, šķiet, esam pagājuši garām optimālā centra pozīcijai. No grāvja - grāvī! No valsts diktāta un kolektīvisma - nekontrolēta tirgus diktātā un galējā individuālismā.

Taču, samazinot valsts lomu sabiedrībā, tiek panākta nevis neatkarība, bet - tieši otrādi - atkarība, tikai ne vairs no valsts, bet no globālajiem procesiem. Sociologs Zigmunts Baumans raksta: sistēmas problēmas tiek pārliktas no sabiedrības (valsts) uz individuālu cilvēku, kura dzīves veids kļūst par biogrāfisku sistēmas pretrunu risinājumu. [Бауман, 59]

Kā tas iespaido ģimeni?

Konkurences cīņā izdzīvot vieglāk ir vienam. Izklaide arī lētāk sanāk vienam. Ekonomists Lesters Turovs uzskata, ka patērētājkultūras "es" izstūmis investīciju kultūru "mēs". [Thurow, 234] Ģimene, bērni, viņu audzināšana un uzturēšana prasa lielas investīcijas un laiku. Un tas traucē būt mobilam darba tirgū. Konkurētspējīga personība attīstās uz vienotas ģimenes rēķina.

Lai to mainītu, nepieciešama valsts investīciju politika - ģimenēs.

Individuālisma korektīvs, pēc sociologa Amitaija Etcioni domām, ir sabiedriskais labums un sabiedriskais tikums, ko viņš saista ar sociāliem enkuriem jeb orientieriem. [Etzioni, 28] A. Etcioni uzsver vidusceļu starp galēju individuālismu un sociālo konservatīvismu. Tas nozīmē brīvprātīgu sevis pašierobežošanu ar galvenajām cilvēciskajām vērtībām. To skaitā ir ģimene!

Taču postmodernajā sabiedrībā stabilas vērtību sistēmas nav populāras. Ja ar "postmoderno" sapratīsim īpašu dzīves izjūtu, noskaņojumu un stereotipu kompleksu, tad to vieno neticība tradīcijām ("lielajiem naratīviem"), kopīgām vērtībām. Līdztekus konstruktīvām, radošām izpausmēm šajā dzīves izjūtā ir arī tendences, kas netieši apdraud ģimenes vērtību, jo no postmodernā viedokļa jebko var aizņemties, samaisīt, izsmiet, izjaukt. Modē ir nenoteiktība, fragmentācija, ironija, spēle, dekanonizācija, dekonstrukcija, dziļuma un patības trūkums. [Kūle, 433-436]

Dekonstruēt var ģimeni (līdz seksa partneriem). Sabiedrību var defragmentēt (līdz nelielām subkultūru grupām). Dekonstruēt var arī cilvēku (līdz vientuļam, no ģimenes, tautas un dabas atsvešinātam, konkurences cīņā un pakaļdzīšanās drudzī pēc mirkļa baudas nogurdinātam patērētājam, kuram šķiet, ka viņš pats brīvi veido savu nozīmju lauku; īstenībā būdams sīka un paklausīga detaļa postindustriālajā ekonomikā).

Postmodernie intelektuāļi aicina atmaskot, dekonstruēt tradīcijas. Pati par sevi agrāko vērtību kritiska pārvērtēšana nebūtu nekas nosodāms. Taču praksē parādās mēģinājumi izjaukt JEBKURAS vērtību struktūras. Mērķis: neierobežota brīvība. Rakstnieks Ļevs Tolstojs brīdināja: brīvību var iegūt, nevis meklējot brīvību, bet gan meklējot patiesību. Brīvība ir nevis mērķis, bet sekas. Turpretī postmodernists Ričards Rortijs aicina uz arvien plašāku Brīvības realizāciju, nevis kustību jau iepriekš eksistējošas Patiesības virzienā. [Rortijs, 17] Noliedzot jebkuru pretenziju, ka viens vārdu krājums realitāti atspoguļotu precīzāk nekā cits. [Rortijs, 94] Runa ir par brīvību kā nejaušības atzīšanu, kur valoda ir tikpat nejauša kā vecāki vai vēsturiskais laikmets. [Rortijs, 66] Cilvēku Rortijs apzīmē kā patību, ko veido nejaušību savijums, un nevis patību, kas būtu vismaz potenciāli sakārtojama īpašību sistēma. [Rortijs, 52]

Tā ir riskanta paradigma. Dekonstruējot sabiedrību, tradīciju un ģimeni, pats cilvēks izrādās tikai nejaušību spēle. No citiem atrauts, izolējies atoms bez kodola - patības.

Vērtību maiņa - valodā

Klasisko vērtību nomaiņa izpaužas arī mūsdienu sabiedrības leksikā. Valoda dod rīkus, ar kuriem mēs domājam. Manipulācijas ar apziņu parasti sākas valodā. (Tāds ir secinājums, pētot padomju un nacisma ideoloģiju, tā laika propagandas retoriku.)

Pakāpeniski dažus līdz šim nozīmīgus vārdus aizstāj citi.

Laulība vai partnerattiecības?

Laulības vietā pamazām tiek ieviests nenoteiktais jēdziens "partnerattiecības", turklāt nešķirojot, vai runa ir par nereģistrētu laulību, nejaušām gadījuma attiecībām vai homoseksuālām attiecībām. Jebkuru citu attiecību pielīdzināšana laulības institūcijai būtībā padara to lieku, nenozīmīgu.  

Protams, mēs nevaram izlikties, ka problēmu nav: daudzi nereģistrē savas attiecības laulībā. Taču vai tāpēc, ka daudzi ne vienmēr ievēro satiksmes noteikumus, tos vajadzētu atcelt pavisam? Taču - NĒ! Jādara pretējais! Līdzīgi ar laulību. Šī institūcija jāstiprina, nevis jāvājina!

Bieži nereģistrētā kopdzīvē cieš bērni. Cieš arī sieviete, kuru pamet vīrietis. Noticot masu kultūras stereotipiem, viņš cer arvien jaunās seksuālās attiecībās noķert laimi (lai gan nereti gadās noķert ko citu). Atbildība par ģimeni jāuzņemas tieši mums - vīriešiem. Taču fonu bezatbildībai rada masu kultūra, kas producē vieglā dzīves stila varoņtēlu. Skatījums uz vīrieti tikai kā uz spermas donoru pazemo vīrieša cieņu un degradē viņa lomu sabiedrībā. Deformēta ir arī izpratne par laulību. To uztver nevis kā dzīves normu, bet kā formalitāti. Ko darīt?

Pirmkārt, laulība jāpadara prestižāka sabiedrībā un izdevīgāka - arī ar nodokļu atlaidēm, garantētiem kredītiem jaunlaulātajiem! Otrkārt, jārada īpaša atbalsta sistēma bērniem, kas dzimuši nereģistrētās attiecībās, un vientuļajām mātēm.

Mīlestība un/vai sekss?

Mīlestības vietā mūsdienās vairāk runā par seksu. Pēc iespējas agrāk! Nav svarīgi, ar ko, ka tik būtu droša kontracepcija. Medijos, dažu nevalstisko organizāciju propagandā un izklaides žurnālos jaunieši tiek netieši un tieši mudināti uz agrīnākiem dzimumsakariem. Protams, nevaram izlikties, ka seksa vispār nav (kā Padomju Savienībā), bet tas vēl nenozīmē pretējo galējību, ka ārpus seksa nav nekā cita. Vajadzīgs mērķtiecīgs izglītojošs darbs par atbildīgu vīrieša un sievietes attiecību jēgu, turklāt steidzami, plašsaziņas līdzekļos un skolās.

Attīstība vai pārmaiņas?

Attīstības, progresa jēdzienu aizstājušas "pārmaiņas", jo sabiedrība pazaudējusi kopējās vērtības un mērķi. Pārmaiņas patiešām notiek un arvien straujāk. Tomēr, visām pārmaiņām summējoties, mēs vai nu attīstāmies, vai regresējam kā sabiedrība. Un tas parādās statistikā. Demogrāfijā statistika pārmaiņu virzienu parāda viennozīmīgi:  izmirstam. Tātad nepieciešama dzimstības veicināšanas politika. Īpaši otrā un trešā bērna politika, kas ir arī dažu Saeimā pārstāvēto partiju programmās. Diemžēl pusgada laikā, kopš darbojas jaunā Saeima, nekas no tā nav īstenots.

Radīšana vai patērēšana?

Par radošumu un radīšanu (tostarp bērnu radīšanu) svarīgāka kļuvusi patērēšana. Cilvēki vairs neprot dzīvot bez lietām, ļoti pārdzīvo to pirkšanu un pārdošanu, daudz mazāku nozīmi pievēršot garīgajai dzīvei. Tiek uzskatīts, ka es esmu tas, kas man pieder. Taču tas nesniedz gaidīto apmierinājumu - seko vilšanās, depresija, pašnāvības. Vēl nesen Latvija bija ceturtajā vietā Eiropā pašnāvību skaita ziņā.

Patstāvība vai pašpietiekamība?

Agrāk par vēlamu atzītā īpašība - patstāvība  - transformējusies pašpietiekamībā. Taču cilvēks nevar būt pašpietiekams. Viņš attīstās tikai sabiedrībā, ģimenē, kultūrā. Maugļa fenomens nav iespējams. Ja sociālajā vidē, kurā aug jaunietis, ģimene kļūst arvien maznozīmīgāks faktors, tad tās vietu ieņem citas struktūras: klubu subkultūra, interneta vide vai ielas vide, nereti - kriminālā vide.

Pienākumi un/vai tiesības?

Daudzi sūkstās, ka pienākumus gandrīz pilnībā aizēnojušas tiesības. Tā ir dilemma starp brīvību un drošību. Mūsdienu brīvības cena ir drošības zudums - apgalvo sociologs Z. Baumans. [Бауман, 70] Rietumu cilvēkiem postmodernajā situācijā, pēc Česlava Miloša domām, neviens secinājums nav obligāts. Brīvība viņiem kļūst par nastu. Var būt tā, bet var būt citādi. Un tas rada pastāvīgu diskomforta sajūtu. [Milošs, 69]

Taču drošības zudums ir vienotības trūkuma sekas. Kas visciešāk vieno sabiedrību?

Paradoksāli, bet sociologs Emils Dirkhems pierādīja, ka sabiedrību visciešāk vieno visdziļākie aizliegumi jeb tabu, kas ir pamats kultūrai. Tostarp seksuālie tabu. Mēs, šķiet, jau esam sabiedrība "bez tabu", kurai turklāt pietiek ar "100 gramiem kultūras" Jebkuri tabu ik uz soļa tiek pārkāpti - publiskajā vidē atkailinot visu, ko vien var atsegt, cilvēka intimitāti pārdodot reklāmas un izklaides tirgū.

Pienākumi ir tie, kas ierobežo mūsu brīvību - pašu drošības, miera un veselība labā. Arī pienākumi pret ģimeni. Indiešu politiķis Mahatma Gandijs teicis: Īstais tiesību avots ir pienākumos. Ja mēs katrs izpildīsim savus pienākumus, tad tiesības būs acīm redzamas. Taču, ja pievērsīsim uzmanību tikai savām tiesībām, pametot novārtā pienākumus, tās pagaisīs kā maldugunis - jo neatlaidīgāk pēc tām dzenamies, jo vairāk tās attālinās. Atbildīga brīvības izmantošana ir vidū starp visatļautību un totalitāru kontroli. Tai raksturīgs pienākumu un tiesību līdzsvars.

Patiesība vai relatīvisms

Centienu pēc patiesības vietā ienācis relatīvisms. "Katram sava patiesība" - no šā teiciena netieši izriet, ka mums visiem kopīgas patiesības nav un nevar būt. Taču tas, ka nevienam nav monopola uz absolūto patiesību, vēl nenozīmē, ka patiesības nav vispār vai ka mēs nevarētu vismaz vienoties par kopīgiem mērķiem - attīstībai.

Ja patiesībai neticam, tad atliek vien ievērot toleranci jeb iecietību paciešot citus, lai viņi nevērstos pret mums pašiem. Jo kā patiesībā ir pareizi - mēs vairs nezinām, nav kritēriju, pēc kā vērtēt citus un sevi. Bet cik ilgi var paciest kādu, ja nav piedošanas? Latviešu valodā ir cits vārds, kas ir labāks nekā iecietība. Šis vārds ir saticība! Gribētos, lai tā valdītu ģimenēs un valstī. Jo klasiskā izpratnē ģimene ir prototips valstij. Ja nav priekšstatu par stabilu ģimeni un atbilstošas attiecību pieredzes, tad nebūs arī izpratnes par valsti, patriotisma. Tā vietā gadījuma sakari - lūkojoties vienīgi, ko varētu no valsts paņemt, kā valsti izmantot vai apkrāpt, un tad - stāties jaunās partnerattiecībās - jau ar citu valsti (emigrējot). Līdzīgi, kā tas ir postmoderni brīvajos dzimumsakaros.

Ģimene un/vai mājsaimniecība?

Visbeidzot ģimenes vietā mēdz runāt par mājsaimniecībām. Protams, tas ir leģitīms termins ekonomikā. Taču tas nevar aizstāt ģimeni. Ģimeni raksturo radniecība un attiecības. Mājsaimniecību - tikai kopīgs īpašums un budžets.

Daži iepriekšminētie jēdzieni var papildināt senākos, bet ne aizstāt (piemēram, tiesības papildina pienākumus). Taču citi minētie jēdzieni kā vērtību nozīmes nesēji ir nesavietojami. Jāizvēlas vai nu viens, vai otrs (piemēram, vai nu jāpieņem ideja par to, ka patiesība ir, lai gan to ne vienmēr ir viegli atklāt, vai arī uzskats, ka patiesības nav, viss ir relatīvs).

Ģimenes vērtība nav atraujama no vērtību kompleksa - mīlestība, laulība, pienākumi, saticība, piedošana, radošums, ko, postmoderni spēlējoties, varam pazaudēt. Varētu vēl minēt līdzcietību, cieņu pret dzīvību, gatavību uzupurēties. Ir arī labi piemēri televīzijā, kur raidījumos tiek izcelti varoņi, kas glābuši citus - riskējot pat ar savu dzīvību vai veselību. Ir ģimeņu sadziedāšanās. Ir labdarības akcijas. Tas ir virziens, kurā - ar valsts pasūtījuma prasībām - jāvirza plašsaziņas līdzekļi!

Peldēt pa straumi vai pret straumi?

Mēs, protams, varam postmoderni nodarboties katrs ar savas nozīmju pasaules radīšanu, ieraujoties savā individuālajā čaulā, bet faktiski kļūstot par ekonomisko "burbuļu" un starptautisko finanšu krīžu upuriem. Katrs individuāli mēs, iespējams, kaut kā izdzīvosim - varbūt pat relatīvā komfortā. Arī mūsu bērni, aizbraucot un kaut kā iekārtojoties ārzemēs, izdzīvos un asimilēsies, bet tauta, visticamāk, iznīks.

Varam peldēt pa straumi - tā ir ērtāk. Bet vai labāk? Sena gudrība saka: "Beigta zivs peld pa straumi, dzīva - pret straumi." 

Jāvirzās - PRET STRAUMI! Nevis jāsamierinās ar demogrāfijas tendencēm, bet jāmēģina tās mainīt.

Risinājumi

* Izveidot precīzi definētu valsts pasūtījumu sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem ģimenes vērtību popularizēšanā.

* Izglītībā izveidot "dzīves mācību" vai "ģimenes mācību", kurā būtu arī ētikas, saskarsmes kultūras, veselīga dzīvesveida un citu dzīves prasmju apguve. Šo vērtībizglītojošo dimensiju iestrādāt visu mācību priekšmetu saturā.

* Īstenot ekonomiskā atbalsta politiku ģimenēm - piemēram, ar nodokļiem neapliekamais minimums algā par katru nākamo bērnu vai iedzīvotāju ienākuma nodokļa atlaides. To visu iespējams formulēt un apvienojumā ar jau esošām normām, kas ir "izkaisītas" dažādos likumos, iestrādāt vienā: Ģimenes aizsardzības un atbalsta likumā.

Nedrīkst nokavēt to momentu, kad demogrāfiskie procesi kļūs neatgriezeniski! Atbildība mums ir ne tikai nākamo, bet arī iepriekšējo paaudžu priekša. Par Latviju, par mums - daudzi varoņi pagātnē ir atdevuši savas dzīvības. Būsim viņu cienīgi mantinieki. Atjaunosim pamatvērtības!

Referāts nolasīts 17.04.12. Saeimā konferencē "Par ģimenes vērtību aizsardzību un atbalstu"

Literatūra

  1. Etzioni, A. The New Golden Rule. Community and Morality in a Democratic Society. - New York: Basic Book, a Division of Harper Collins Publishers, 1996.
  2. Kūle, M., Kūlis, R. Filosofija. - Rīga: Zvaigzne ABC, 1998.
  3. Milošs, Č. Sagūstītais prāts. - Rīga: Zvaigzne ABC, 1998.
  4. Rortijs, R. Nejaušība, ironija un solidaritāte. - Rīga: Pētergailis, 1999.
  5. Thurow, L., C. The Future of Capitalism. How Today's Economic Forces Shape Tomorrow' s World. - London: Nicolas Brealey Publishing, 1996.
  6. Бауман, З. Индивидуализированное общество. - Москва: Логос, 2002.