Laimonis Kops: Diskusija par gaismas pili turpinās  (58)

Pateicos visiem, kas veltīja savu brīvo laiku manam rakstam. Ar ievērojamo komentāru skaitu un telefona zvanu tematisko saturu un piebildēm esmu vienis prāts. Skumji, ka nespējām notikumu "straumes virzienu" kvalitāti iespaidot ne atgriezt.

Komentāru saturs un gandrīz visi telefona zvani bija ar loģisku pamatojumu, kuri savu zināšanu ietvaros izvērtēja problēmas no valsts ekonomiskajām un nacionālajām interesēm. Izlasītie un uzklausītie komentāri palīdzēja atgriezt atmiņā ar minēto rakstu saistītus svarīgus faktus.

Paskaidrojumu sniegšu divās daļās.
1.daļa

Burtiski nocitēšu vienu mana raksta lasītāja komentāru, kam līdzīgi pēc satura ir vairāki, uz ko sniegšu atbildi. "Lai tak Laimonis pierāda, ka var ātri, lēti, kvalitatīvi kaut akustisko koncertzāli uzcelt. Ja var – cepuri nost! Ja nevar, bet māk tikai no pagultes kritizēt – tad tā kritika nav pušplēsta graša vērta!"

Manas aktivitātes Gaismas pils (bibliotēkas) saistībā ar būvniecību var atrast sava laika rakstītajos medijos, televīzijā, manis organizētajā preses konferencē žurnālistu namā Mārstaļu ielā, piketā pie Ministru Padomes ēkas u.c. Tas notika līdz laikam kad saņēmu uz ielas no anonīmas personas brīdinājumu ko uzņēmu nopietni.

Šis objekts radās pēc daudznozaru interešu kopā saplūšanas. Vieni ieguva personīgo slavu un izcēlās kā vienīgie kultūras interešu aizstāvji. Citi kā glorificētu un unikālu arhitektūras pieminekļa aizstāvji un daži uzskatīja par izdevīgu būvobjektu, jo sarežģītāki jo dārgāki, lai pietiktu atbirums un varētu izmatot savas bagātības "uzvārīšanai". Bibliotēkas funkcionālā īpatnības, apgaismojums, gaisa cirkulāciju, grīdas segums atbilstība telpu funkcionālajām prasībām utt. netika izskatītas vai arī to veica nejēgas projekta ekspertīzes stādijā.

Tādā veidā būvniecība notika attālināti no normāliem inženiertehniskiem aprēķiniem. Rezultātā iznāca 268 miljoni vērts piemineklis arhitektam. Piebildīšu, ka tā ir aizņemta nauda (krīzes laikā no SVF u.c.), nevis paša nopelnīta.

Salīdzinājumam: Eifeļu tornis izmaksāja 7,8 miljoni, Sidnejas Operas teātris – 100 miljoni (naudas vērtība nav zināma). Lasītāji min, ka summas nav salīdzināmas ar mūsu valsts kabatu tautas nabadzības apstākļos.

Bibliotēkas projektēšanai tuvoties un iejaukties bija iespējams tikai varas "klubiņa" uzticības pārstāvjiem, kas izauga no partijas Latvijas ceļš. Šī jautājuma risināšanā, kā vēlāk izrādījās, viņi saskatīja tālu ejošus plānus un iespējams atbildi kā sadalīt atbirumu, kas pašam, kas sašam, kas mašai. Šī "mantiņa", kā to atzīmēja komentētāji, mūs turpinās slaukt mūžīgi mūžam daudzu paaudžu laikā.

Jau pasen pavīdēja informācija, ka uzbūvēto monstru vajag arī tiem pašiem digitalizācijas afēristiem (vēl nenotiesātiem), lai labi nopelnītu ar tehnoloģisko iekārtu un interneta aprīkojumu... un tur ir apkopojušies nopietni "spēlētāji" (A.Š).

Līdz šai dienai pie mums varas ierēdņi par saviem parakstiem, kas nes tautai materiālu slogu, atbildību nenes.

Daži no bibliotēkas afēras vai būvniecības varas priekšstāvjiem kārtējo reizi redzami vēlēšanu aģitācijas izlaidumos. Bez morāles pārmetumiem viņi nostājušies tautas priekšā ar sagatavotiem jauniem solījumiem. Trūkst tikai potenciālā varas pārstāve, nosacīti, tautas tērpā ietērptā un ar Kremļa smaržām iesmaržojusies I. Sudraba.

Pārliecināts, ka inženieri, ēkas ekspluatācijas laikā sastapsies ar daudzām problēmām un daudzām aplamībām un pieņēmumus, kam nav nekāda saistība ar iedomāto Gaismas pili (bibliotēku). Jau šodien redzams, ka pasaulē un Latvijā attīstās pilnīgi savādāk bibliotēkas informācijas apmaiņas shēma...

Bibliotēkas esmu izsēdējis un uzrakstījis, strādājot reālajā būvniecībā, piecas grāmatas. Tāpēc bibliotēkas dzīvi izprotu ne tikai no nostāstiem vien.

Kāds provincē dzīvojošs arhitekts, redzot bibliotēkas būvniecības darbu pabeigtā stāvoklī izteicās vienkārši: "Man šī ēka nepatīk, kas atgādina pavirši uzbūvētu malkas šķūnīti un vēl par tādu naudu! Biju Gaismas pilī un apjuku no plašuma, tukšums pārsegts ar nosacītu tukšumu. Faktiski nekādu krāsu akcentu, nekādu gaismas efektu, iekštelpu lielais tukšums grimst pustumsā, varēja taču izmantot augšējo gaismu vai sānu gaismu, vai ko citādi - lai nebūtu faraonu kapu iespaids. Pustumsa bija saulainas dienas vasaras vidū. Cik daudz gaismas būs rudenī un ziemā? Drūmi baisa māja, ko pārspēj tikai jaunais vides dienesta monstrs, kas atstāj, tā tuvumā vien esot, vēl baisāku kopiespaidu..." Gaismas pils ēkās izveidei nepiemīt individualitātes, jo piramīdas jau ir Ēģiptē.

Nobraucot no Daugavas tilta kreisajā pusē tika nojaukta kapitāla daudzstāvu dzīvojamo māja ar apm. 3000 kv. metru dzīvojamo platība, kas būvniecības izmaksās nav ietverta. Ēka bija arhitektūras pieminekļu sarakstā. Ar nojaukto arhitektūras pieminekli un pretējā pusē esošo ēku veidojās kopējs, sabalansēts un saskaņots ansamblis. Attaisnot klasiskās mājas nojaukšanu, varētu tikai radot vietā tiešām kādu šedevru.

Kultūras Ministrijas eksperts Jānis Dripe teica: "Mēs varam būt pamanāmi tikai ar lieliem darbiem...". To nevar noliegt, bet vai tikai ar lielām, arhitektoniskiem veidoliem Rīgā tiksim pamanīti arī Apē, Aucē, Aizputē..., kur dzīvo mūsu tautas nacionālo un etnisko bagātību glabātāji un sargātāji?!

Lai nenotiktu tas, kas notika, 90 gadu sākumā noorganizēju preses konferencē par bibliotēkas būvniecības materiālu mērķtiecīgu izmantošanu. No speciālistiem ieguvu atbalstu. Atbalsts man deva iedvesmu un devos pie Vides aizsardzības ministra Iesalnieka kunga, lai akceptētu materiālu racionālu pielietošanu. Ministrs uztvēra pozitīvi manus priekšlikumus un solījās nedēļas laikā mūsu sarunu pārrunāt ar Ministru prezidentu V. Birkava kungu.

Pēc nedēļas mūsu saruna bija īsa, jo V.Birkavs esot brīdinājis, "ja viņš (Iesalnieka kungs) vēl ar līdzīgiem jautājumiem griezīsies, tad var (burtiski neatceros) zaudēt savu amatu". Tanī laikā pie manis uz ielas pienāca kāds svešinieks, un starp citu, it kā apvaicājās, vai es nebaidos iejaukties varas darījumos. To uzņēmu nopietni. Tas notika laika posmā, kad mira tas, kuram vajadzēja, tad kad vajadzēja un tur kur vajadzēja, jo uz kārts tika likti miljoni. Par notikumu ziņoju Valsts kontroles priekšniekam Černaja kungam. Nekādas atbildes nesaņēmu.

Ģimenē apspriedām notikušo un turpmāk tikai noraudzījos kā pie varas esošie veidoja savas afērām. Savā ikdienas darbā, kad nodarbojos ar būvju tehnisko apsekošanu, tad novēroju daudzus aizdomīgus darījumus.

2. daļa

Astoņdesmitajos gados mani pieaicināja veikt "kolhoznieku" nama torņa apdares plātnīšu tehnisko stāvokli. Redzētais no torņa augstuma man deva iedvesmu deviņdesmito gadu sākumā, laikā kad sākās jaunās bibliotēkas apspriešana izteikt savu priekšlikumu par to būvniecību.

Uzskatu torni kā svešķermenis Rīgas panorāmā. Tāpēc izteicu ideju nojaukt Komunistiskās ēras rēgu (torni) 3-4 pakāpienus no augšas, rekonstruējot ēku kopumā, iespējams to pārbūvēt un pielāgot bibliotēkas vajadzībām. Torņa pamatni izmantot par pamatu uz kuras iespējams uzbūvēt īsto Gaismas pili ar skatu uz visām debess pusēm. Tur telpas būtu izgaismotas visas dienas garumā ar dienas gaismu. Uz esošām sienām pēc pamatnes nestspējas iespējams, kaut vai uzbūvēt desmit stāvu virsbūvi. Izbūvētā virsbūve nakts laikā radītu efektīvu gaismas plūsmu pilsētā, kura būtu saskatāma visās pilsētas nomalēs.
Piedāvātais priekšlikums:

"Kolhoznieku" nams pēc pašreizējām mediju ziņām nodota Ekspluatācijā it kā 1955.gadā. Iespējams pēc partijas dokumetiem. Būvniecību vadīja no Maskavas atsūtītais būvniecības speciālists ar skaļu rīkli - Gļancs. Runāja, ka viņam neesot bijusi nekāda celtniecības izglītība. 1958. gadā vēl turpināja būvniecības darbus, jo tanī gadā arī es savu roku tur pieliku. Apmēram 1965. gadā turpināja iekārtot skatītāju zāli un tai piegulošās telpas. Vienīgais akustikas meistars Latvijā, kuram laimējās izdzīvot tirānijas gados bija arhitekts Sīlis. Arhitekts turpināja piestrādāt, lai izveidotu zāli ar labām akustikas īpašībām.

Ar minimāliem izdevumiem iegūtu esošu infrastruktūras pielāgošanu bibliotēkas vajadzībām;

Ēkas apkārtnē ir daudz brīvas zemes kur varēja uzbūvēt gan virszemes, gan apakšzemes garāžas. Brīvajam laukumam ir zems grunts ūdens līmenis.

Galvenās fasādes spārnus ir iespējams paaugstināt, tur uzbūvējot vairākus stāvus, jo šai būvei pamatu konstrukcija būvēta pēc Latvijas apstākļos nepieredzētas metodes.

Puškina ielas pretējā pusē atrodas jaunas čekas vajadzībām uzbūvētās garāžu un administratīvo ēku komplekss, kam arī veicu tehnisko izpēti. Minētais komplekss bija iespējams pievienot perspektīvās bibliotēkas vajadzībām.

Galvenais, ka vienlaicīgi iegūstam ietilpīgu koncerta zāli, pēc kā ilgojās buldozeristes un buldozeristi utt. Līdz ar to nav nepieciešams veikt jaunas koncertzāles būvniecību un plašas teritorijas mašīnu stāvvietām.

Ja neskaita piegulošās teritorijas apbūvi, ēku rekonstruēt tā lai to pielāgotu bibliotēkai (iespējams to ne tikai nosacīti varētu nosaukt par gaismas pili), nodokļu maksātājiem izmaksātu 4-5 reizes lētāk nekā krastmalā uzbūvētais monstrs, kur pēc gada nestāvēs rindā lasītāji kā "zombētie" pie Ļeņina pieminekļa.