Ja reiz pats lielākais dzīves mērķis ir nauda (un nauda ir vara), tad labs ir viss, kas to nes, jeb spēkā ir makjavelliskā atziņa, ka mērķis attaisno līdzekļus.
Naudas dēļ var aizmirst arī par savu Latviju, var aizmirst par tām vērtībām, kuras esam plivinājuši kā tādus karogus. Nesēdēt pie viena galda ar diktatora draugiem un padotajiem, ir naivo ideālistu iedomas, kam maz sakara ar reālajām šīs zemes vērtībām, jo vienīgais dzīvošanas mērs ir nauda.
Ja vienīgā vērtība šajā pasaulē ir naudai, tad, protams, jebkādas sankcijas vai atteikšanās sadarboties ar Putina Krieviju, ir pasaules gals. Un, protams, nav iespējams nerīkot Jūrmalā "Jauno vilni" (kurš, starp citu, ik pa laikam ir ņirdzis par Latviju).
Tiesa gan, lielākās un skaļākās bažas par to, ka cilvēki kaut ko nenopelnīs, ir tiem, kas santīmus un eirocentus maizītei neskaitīja un neskaita, bet rūpes "par tautu" ir neatņemama šo cilvēku retorikas daļa.
Droši vien arī tie "kompromisu meklētāji" un kolaboracionisti, kas savulaik domāja, ka ar Hitleru un Staļinu sadarboties ir jauki un pragmatiski, bija pārliecināti, ka rīkojas visgudrāk un beigu beigās būs lielie ieguvēji. Taču izrādījās, ka vienīgais tas lielais ieguvums bija Otrais pasaules karš.
Nezinu, uz kādu ieguvumu cer Jūrmalas mērs un viņa "zaļo zemnieku savienība", bet laikam jau ir par daudz prasīts, lai Kalpaka pieminekļa "glābējs", "Ventspils saule un gods" un viņu domubiedri nedomātu varas un naudas kategorijās.
Cerība vienīgi uz Ārlietu ministriju, kas varētu atteikt vīzas vismaz tām Krievijas zvaigznēm, kas publiski paudušas atbalstu visam, ko dara viņu vadonis Putins. Jo no naudas un varas cietuma, kas mājo daudzu mūsu politiķu galvās, atsvabināt vairs nevar neviens un nekas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
