Es vienmēr esmu sapņojusi kļūt par ārstu. Vēl bērnībā es skatījos, kā mamma izraksta saviem slimniekiem medikamentus, un vienmēr ļoti interesējos, ko tad ārstē šīs zāles. Kļuvu vecāka, pabeidzu skolu, iestājos augstskolā un beidzot šogad jūnijā ieguvu ārsta grādu.
Specialitātei, kas mani interesēja, šogad ir atvēlētas tikai trīs vietas. Jau iepriekš es zināju, ka būs ļoti grūti, tāpēc parakstīju līgumu ar reģionālu slimnīcu par to, ka slimnīca nodrošinās man darba vietu, maksās stipendiju, kā arī slimnīcas valde apsolīja rezidentūru apmaksāt nepieciešamības gadījumā, ja es netikšu budžetā.
Es, nezaudējot cerības tikt tur, kur es vēlos, par valsts budžeta līdzekļiem, piedalījos visādās zinātniskajās konferencēs, es uzstājos Nīderlandē, Vācijā, Polijā, arī Rīgā. Visus braucienus un dzīvošanu ārvalstīs maksāju no savas kabatas, paralēli centos iegūt labākas atzīmes, kā arī paralēli piestrādāju neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā.
Dokumentus rezidentūrai iesniedzu abās universitātēs ar domu, ka tomēr tikšu, jo man ir līgums ar slimnīcu. Rīgas Stradiņa universitātē ne viena vārda pretendentu atlases kritērijos nebija teikts par to, ka prioritāte būs tiem, kam ir līgums ar pašvaldību, kā arī intervijā par to nepajautāja.
Latvijas Universitātē paprasīja par nākotnes plāniem un arī kritērijos līgums it kā deva priekšroku, bet, neskatoties uz līgumu, es paliku otrā aiz svītras. Es tūliņ sazinājos ar reģionālas slimnīcas valdi, ar lūgumu rezidentūru man apmaksāt, bet dabūju atbildi, ka slimnīca to nevar man nodrošināt, kaut gan šīs specialitātes ārstu viņiem ļoti vajag.
Pašlaik esmu izmisumā. Es neesmu vajadzīga šai valstij. 15 000 eiro rezidentūrai man nav, vecākiem arī, bet es ļoti vēlos mācīties un iegūt specialitāti. Ar katru gadu arvien vairāk un vairāk jauno ārstu, bet pamatspecialitāšu skaits rezidentūrā nemainās - paliek ap 150. Man ļoti gribas uzzināt atbildes uz jautājumiem, kur pazuda nauda - 1,7 miljoni eiro, kas bija doti, un galvenais - kam tā nauda bija dota. Pašvaldībām? Universitātēm? Kāpēc veselības ministrs neatrisināja šo problēmu? Uz dotu momentu es strādāju neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā kā ārste - stažiere, bet, paskaitīju un sapratu, ka "makdonaldā" strādāt izdevīgāk.
Daudzi mani kolēģi nesniedza dokumentus rezidentūrā vispār, bet plāno mācīties svešvalodu un doties projām tur, kur viņi būs novērtēti, jo viņi ir tā vērti, jo viņi ir ārsti, nevis pārdevēji. Tagad esmu arī ārste un es no visas sirds vēlos ārstēt Latvijas iedzīvotājus, nevis vāciešus vai kādus citus, bet citu variantu man nav.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
