Ja mēs pajautātu cilvēkam uz ielas, kas ir demokrātija, kontekstā, kas pa lielam ir mainījies kopš 1990.gada, viņš mums noteikti atbildētu, nu – vēlēšanas. Brīvas, godīgas, vienlīdzīgas, aizklātas, tiešas. Bet vēlēšanas. Un tālāk? Kopš neatkarības atjaunošanas, šķiet, ar katru politiski zīmīgo notikumu iemācāmies ko jaunu – ka demokrātija – tā nav tikai balsošana vēlēšanās. Ko mēs esam iemācījušies?

Pirmkārt, esam iemācījušies, ka tā ir arī pilsoniskā sabiedrība, kura spēj pastāvēt par savām interesēm, tās pozicionēt un aktīvi izmanto visas tai demokrātijas ietvaros piešķirtās tiesības. Tās ir dažādas biedrības, apvienības un organizācijas, kas cīnās ne tikai par savām, bet reizēm arī mūsu visu kopīgajām interesēm. Bet, otrkārt, un tas, šķiet, ir būtiskākais, demokrātija ir arī aktīva politiskā līdzdalība ārpus pilsoniskās sabiedrības robežām. Ar to saprotot visu iespējamo likuma ietvaros atļauto līdzdalību: gan partiju veidošanu tiklīdz cilvēkiem parādās jaunas idejas, gan tiešu komunicēšanu ar amatpersonām likuma izmaiņu panākšanai, balsošanu "manabalss.lv" un iniciatīvu atbalstīšanu, gan arī piketus un protestēšanu pret amatpersonām, kas savas funkcijas pilda vāji vai nepilda vispār un dažādas citas aktīvās politiskās līdzdalības formas.

Nesenais Progresīvās partijas organizētais tautas pikets pret ģenerālprokuroru un "Jaunās konservatīvās partijas" organizētā tautas sapulce pie prezidenta pils ir izcili piemēri tam, kā demokrātijai vajadzētu funkcionēt ideālajā variantā – cilvēki aktīvi iesaistās politiskajā procesā, ar mērķi panākt tā kvalitatīvu uzlabošanos. Atliek vien apsveikt šīs aktivitātes un novēlēt tām nenoplakt – gan šādi konvencionāli piketi, gan citas aktīvās demokrātijas izpausmes atdzīvina demokrātiju un politisko procesu, ļauj cilvēkiem nebūt pasīviem un ietekmēt lietas, gala rezultātā uzlabojot pašas demokrātijas funkcionēšanu.

Tomēr kā ir ar tiesu sistēmu Latvijā, kuras vājā funkcionēšana ir viens no šo piketu un sabiedrības aktivitātes iemesliem. Jāatzīst – ir diezgan bēdīgi. Pēc pēdējām 2015. un 2016. gadā veiktajām SKDS aptaujām tiesas Latvijā ir vienas no institūcijām, kurām Latvijas iedzīvotāji neuzticas visvairāk. Mazāk par tiesām Latvijā uzticas vēl tikai Saeimai un Ministru kabinetam. Turklāt, atbilstoši šīm aptaujām, vērojama tendence tiesu sistēmas vērtējumam vēl pasliktināties. Šim faktam vien vajadzētu zvanīt trauksmes zvanus gan Tieslietu ministrijā, gan valdībā, gan likt visiem tiesu sistēmas darbībā iesaistītajiem uzdot sev jautājumus – kas ir tas, ko mēs darām nepareizi? Kas ir tas, ko mēs nedarām, bet mums vajadzētu darīt? Kas ir jāmaina, lai visa sabiedrība sāktu tiesu sistēmai uzticēties?

Un atbilde nav tālu jāmeklē, ""Rīdzenes" sarunas", oligarhu lieta un kriminālprocesa izbeigšana šajā lietā ir izcils piemērs, ka šī sistēma nefunkcionē. Jebkurā normālā Rietumvalstu demokrātijā pēc šādu sarunu publicēšanas un tiesu sistēmas vājās darbības izgaismošanas, valsts ģenerālprokurors jau būtu atkāpies. Kas notiek Latvijā – ģenerālprokurors joprojām ir amatā. Attīstītās Rietumvalstīs notiktu arī visas sistēmas pārvērtēšana ar domu, kā tas nākas, ka šādas lietas mēs nevaram novest līdz galam, kā tas nākas, ka mums šajā jomā nav notiesājošu spriedumu? Un tiktu būtiski stiprināta KNAB darbība, ne tikai operatīvā izmeklēšana, bet arī kopumā; uzlabota visu izmeklējošo iestāžu sadarbība ar prokuratūra un, nepieciešamības gadījumā, arī izvērtēti esošie likumi, lai tie strādātu ne tikai uz papīra, bet arī tiesu sistēmas ietvaros. Vai Latvijā šīs lietas notiek? Vai Latvijā šobrīd notiek aktīvs darbs Tieslietu ministrijā pie šīs sistēmas pārveidošanas, vai notiek būtiska KNAB stiprināšana un citas augstāk uzskaitītās lietas. Diemžēl, nē.

Tas, kas notiek ir tikai ģenerālprokurora taisnošanās, ""Rīdzenes" sarunās" kriminālpārkāpumus izdarījušo Aivara Lemberga un citu mēģinājumi pārmest sarunu nopludināšanu, nespējot atbildēt par saviem pārkāpumiem pēc būtības kā īstiem vīriem pieklātos, kā arī ierosinājums izveidot parlamentārās izmeklēšanas komisiju. Šeit jāatzīmē ne tikai tas, ka neviena līdz šim izveidotā parlamentārās izmeklēšanas komisija dažādos jautājumos nav būtiski pavirzījusi lietas uz priekšu, bet jāatzīmē arī tas, ka par šīs komisijas vadītāju, iespējams, tiks iecelts Zaļo un zemnieku savienības, partijas, kura ir tieši saistīta ar ""Rīdzenes" sarunām", pārstāvis, kas rada lielas šaubas par šīs izmeklēšanas komisijas iespējamo darbības efektivitāti.

Pēc šī uzskaitījuma, kurā redzama šī atšķirība starp lietām, ko vajadzētu darīt un, kas notiktu Rietumu demokrātijās un lietām, kas tiek darītas Latvijā, kļūst skaidrs, kāpēc sabiedrība neuzticas tiesu sistēmai valstī. Un kļūst skaidrs, kāpēc tieši tiesu sistēmas neefektivitāte un neatbilstība normāliem tiesiskas valsts principiem ir viens no iemesliem, kāpēc mūsu, Latvijas demokrātija, vairāk līdzinās kādai Kaukāza valsts tiesu sistēmai, kur visu var nopirkt un sarunāt nevis funkcionējošai Rietumvalstu demokrātijai. Funkcionējošā demokrātijā tādas Lemberga advokātu atklātas vēstules, kā šī, kurās tiek pausts, ka tiesu sistēmā viss ir kārtībā, nebūtu jālasa. Bet nav jāskatās tikai uz Rietumu demokrātijām ar mazāku korupcijas līmeni sabiedrībā – labs piemērs, kā šādas lietas risināt ir Brazīlija, kurā šobrīd pēc līdzīga scenārija kā Latvijā arī tika noklausītas valsts amatpersonas un uzņēmēji saistībā ar iespējamiem koruptīviem iepirkumiem. To darīja maza izmeklētāju grupa operācijas "Lava Jato" ietvaros, līdzīgi kā tas notika ar KNAB mūsu Latvijā.

Vienlaikus, atšķirībā no Latvijas, Brazīlijā šajā lietā šobrīd ir jau 157 notiesājoši spriedumi un būtiska daļa no tiem tieši pret esošajiem un bijušajiem augsta līmeņa politiķiem un uzņēmējiem. Savukārt Latvijā notiesājoša sprieduma nav neviena un pati lieta ir izbeigta.

Raksta nobeigumā izsaku ne tikai cerību, bet arī pārliecību par divām lietām. Pirmā – ir daudzas iezīmes, kas liecina, ka pēdējos mēnešos piedzīvotā Latvijas cilvēku aktivitāte un vēlme iesaistīties politiskajos procesos saglabāsies. Un tieši sabiedrības iesaiste politiskajos procesos un atbildības un konkrētas rīcības pieprasīšana no valsts amatpersonām ir tieši tas, kas mūsu demokrātijai ir vajadzīgs. Otra lieta – Latvijas tiesu sistēmā ir arī daudz cilvēku, kas apzinās esošās problēmas un vēlas to uzlabot. Un šobrīd ir skaidrs, ka ar laiku tiks darītas nepieciešamās lietas, lai pašas tiesu sistēmas funkcionēšana tiktu sakārtota. Jautājums tikai – kad tas notiks un tikai no mums pašiem ir atkarīgs, lai tas notiktu ātrāk.