Ja, godīgi, es vēlējos rakstīt rakstu par kristīgās reliģijas liekulību un patiesajiem mērķiem. Taču, cenšoties atsvaidzināt savas zināšanas par pūļa psiholoģiju, manas domas ievirzījās pavisam citā gultnē. Iemesls – Freida izteiciens par to, ka “kas gan tas par spēku, ja ne eross, kurš apvieno visu visā pasaulē?”. Freids ir un paliek Freids ar savu spēju visu reducēt uz cilvēka seksualitāti, un neko citu es no viņa arī nebiju gaidījis, taču aizdomāties par šo frāzi nācās. Cik gan lielā mērā šī frāze atbilst patreizējai situācijai sabiedrībā?
“Eross” tulkojumā no grieķu valodas nozīmē “mīlestība” un šo terminu Freids skaidro kā ne tikai “dzimumu mīlestību, kuras mērķis ir dzimumu savienošanās”, bet arīdzan kā “no vienas puses: patmīlību, no otras – vecāku un bērnu mīlestību, draudzību un vispār cilvēkmīlestību, kā arī uzticību konkrētām lietām un abstraktām idejām,” tātad būtībā divas dažādas lietas – seksuālās tieksmes un mīlestības tieksmes, vai kā pats Freids izsakās, emocionālās tieksmes.

Agrākos laika periodos pirmā no minētajām mīlestības izpausmēm, t.i., seksuālās tieksmes, tika absolūti noliegta un uzskatīta par nepiedienīgu un sabiedrībai nepieņemamu parādību. Austriešu psihologs Kristians fon Ērenfelss šo parādību apzīmēja kā “ “kulturālo” seksuālo morāli”, t.i., seksuālo dziņu sublimēšanu (transformēšanu) kultūras darbā. Vienkāršāk izsakoties – seksuālās enerģijas novirzīšanu cita veida aktivitātēs. Tieši tamdēļ tik liels uzsvars tika likts uz mīlestības romantisko un, manuprāt, skaistāko izpausmi. Attiecībā uz mūsdienām statistika rāda, ka vismaz 46% puišu pamet meiteni, ja pēc pāris randiņiem nav dabūjuši viņu gultā, 66% puišu uzskata, ka nespēj būt uzticīgi vienai meitenei, 68% puišu nebūtu nekas pret seksu ar pilnīgi nepazīstamu meiteni. Kādēļ gan mūsdienās romantiskā mīlestības izpausme ir noplicināta un aizmirsta? Kādēļ gandrīz vienīgais, uz kā patlaban balstās cilvēciskās attiecības mūsdienu sabiedrībā, ir seksuālās dziņas? Kādēļ cilvēka seksuālās dziņas ļoti lielā mērā prevalē pār mīlestību?

Jau 1893.gadā medicīnas profesors Vilhelms Erbs minēja vienu no būtiskākajiem iemesliem: “Pagurušie nervi meklē atpūtu pastiprinātos kairinājumos, spēcīgi piparotās baudās, lai tādējādi vēl vairāk nogurtu.” Vispārējā straujā sadzīves modernizācija, aktīva līdzdalība politiskajā dzīvē, lielas industriālas, finansiālas krīzes – visi šie faktori ietekmē cilvēku dzīves ritmu, kas liek stresu un uzkrāto negatīvo enerģiju izlādēt citā veidā, šajā gadījumā sublimējot attiecīgo enerģiju seksuālajā enerģijā. Tādējādi nervozajā ikdienas dzīvē sekss kļūst par ļoti nozīmīgu stresa mazināšanas līdzekli, un romantiskajai mīlestībai vienkārši vairs neatliek ne vietas, ne laika. Tāpat šajā sakarā ļoti būtiska lieta straujā sakaru līdzekļu modernizācija, savstarpējo komunicēšanās laiku starp cilvēkiem samazinot līdz minimumam. Ja viduslaikos puisis savai mīļotajai meitenei gribēja ko teikt, esot prom, pagāja aptuveni nedēļa, kamēr viņa vēstule meitenei tika nogādāta, pēc tam vismaz tikpat ilgu laiku viņam nācās gaidīt atbildi. Patlaban e-mailu vai īsziņu nosūtīt un saņemt prasa dažas sekundes, ilgākais – pāris minūtes, tādējādi atraujot romantiskumam tik būtiskas sastāvdaļas, kā noslēpumainība, ilgas, gaidīšana…

Otrs būtiskākais iemesls ir praktiski neierobežota informācijas brīvība. Viss, par ko nedrīkstēja runāt, tieši šīs apspiestības dēļ nāk klajā ar divkārt lielāku intensitāti, kas patlaban jau ir pārvērtusies gandrīz vai par seksuālo dziņu kultu – mūsdienu literatūrā ir sekss, filmās ir sekss, mūzikā ir sekss, internetā ir sekss… galu galā pat tirgus kioskos un pārtikas veikalos ir sekss. Seksuālo dziņu izkopšana, popularizēšana un slavēšana vairs neliekas nekas īpašs – tā ir kļuvusi par tikpat ikdienišķu lietu kā iešana uz darbu un kārtējā maltīte, kas, attiecīgi, noved pie sabiedrības vērtību sistēmas deformētas interpretācijas. Kā zināms, personības veidošanās procesā liela nozīme ir ne tikai indivīda mikrovidei (ģimene, mācību grupa u.t.t.), bet arīdzan mezovidei (skola, darbavieta, masu mediji) un makrovidei (sabiedrība kopumā politiskā, ekonomikas, kultūras u.c. jomās), tādējādi jau agrīnā bērnībā netieši, taču neatgriezeniski tiek ieaudzināta indivīdā šī deformētā sabiedrības vērtību sistēma. Diemžēl rietumu pasaulei ir izteikta tendence cīnīties tikai ar sekām, nevis to cēloņiem (kā tas ļoti uzskatāmi parādās ASV attieksmē pret nesen notikušajiem terorisma aktiem), tamdēļ sabiedrība cenšas apspiest indivīdā caur attiecīgo vērtību sistēmu radušās perversās seksuālās dziņas tā vietā, lai ierobežotu patlaban gandrīz nekontrolējamo informācijas plūsmu. Tiesa, minēto seksuālo dziņu apspiešanas mēģinājumi, pēc Freida domām, spēj rezultēties galvenokārt “aizstājparādībās, kas veido to, ko mēs aprakstām kā nervozitāti vai, precīzāk, kā psihoneirozes”. Nervozitāte, protams, cilvēkā rada negatīvo enerģiju un, lai no tās atbrīvotos, kā jau minēju augstāk, šī enerģija tiek transformēta seksuālajā enerģijā, tādējādi veidojot maģisko apli, kurā romantiskajai mīlestības izpausmei nebūt neatliek vietas.

Abi šie būtiskākie faktori kalpo par iemesliem manis augstākminētajiem statistikas datiem. Tiecoties pēc dzīves apstākļu uzlabošanas, tehnoloģiju nepārtrauktas modernizēšanas, demokrātijas informācijas un uzskatu brīvības jomā, sabiedrība ir visai tiešā veidā radījusi šo “seksuālo dziņu kultu” un nospiedusi malā skaisto, romantisko mīlestību, kas mūsdienās kalpo galvenokārt kā aizsegs reālajiem nodomiem cilvēciskajās attiecībās. Paradoksāli būtībā ir tas, ka cilvēks no dzīvnieka atšķiras ar faktu, ka cilvēka seksuālās dziņas ir pastāvīgas, nevis periodiskas, kā tas ir dzīvnieku pasaulē, taču šo pašu dziņu apmierināšana cilvēku ir novedusi atpakaļ līdz dzīvnieciskajam līmenim. Un emocijas paliek fonā…

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit