Ivo Verners: Kā ietaupīt uz Izglītības sistēmas rēķina?

Likšu lietā iztēli un ieskicēšu to, kādi, manuprāt, varētu būtu dažādu sabiedrības grupu - izglītojamo, skolotāju, vecāku, direktoru - tipiskākie viedokļi par savu mācību iestādi. Tas arī dos priekšstatu par visu izglītības sistēmu kopumā, - kā es to redzu.

Vecāki, kuriem ir pirmsskolas vecuma bērns: „Iestājāmies bērnudārzu rindā uzreiz, kad saņēmām dzimšanas apliecību, bet garantijas, ka dārziņu dabūsim, nav. Labprāt bērnu audzinātu paši, bet nevaram to atļauties. Jāpelna abiem. Vai varēsim maksāt par privāto bērnudārzu? - Raugoties uz situāciju valstī, kā arī mūsu iespējām - izskatās, ka diemžēl nevarēsim."

Bērns, kurš pēc gada ies 1. klasē: „Gribu uz skolu! Gribu mācīties! Man būs daudz jaunu draugu! Gribu izaugt ātrāk liela!"

Otrās klases skolnieks: „Mamma saka, ka jāmācās, tādēļ arī mācos."

Piektklasnieks: „Garlaicīgi... Kaut ko jau mācos, bet vispār man tā arī nav skaidrs, kādēļ man visu šito māca."

Devītās klases skolnieks: „Sviests kaut kāds! Vēsturi māca tā, ka bildi nevar salikt kopā, ķīmiju - vispār caur .....u! Viss atkarīgs no skolotāja."

Divpadsmitās klases audzēknis: „Kaut kā jau līdz galam noļurināšu. Fizikas mācību vielas sastādītājam gribētu paspiest roku. Viņš ir darījis visu iespējamo, lai tikai cipargalvas te kaut ko varētu saprast. Kur stāšos, kad pabeigšu? - Nav ne jausmas. Tagad jādomā par izdzīvošanu. Šajā pārmaiņu laikā neko nevar saprast. Beigšu studēt, varbūt tāda profesija nemaz vairs neeksistēs!?"

Domājot par vecāku līdzdalību mācību procesā, - viņi pieprasa rezultātus. Vecāki tiek iesaistīti maz un arī paši neiesaistās sava bērna izaugsmē. Labākajā gadījumā par atvases sekmēm viņi uzzina ar SMS palīdzību, ko nodrošina modernās tehnoloģijas, sliktākajā - viņiem šis pakalpojums nav pieejams un piedalīties vecāku sapulcēs arī nav laika. Arī mājās bērna audzināšanai laika tik pat kā neatliek. Vecāki ir pārguruši un audzināšanas darbu viņu vietā veic mīlestību starojošais televizors un „viedais dators".

Par skolotājiem...

Ģimnāziju beidzu 1998.gadā - tātad esmu no tiem, kurš aktīvākos skolas gadus aizvadīja jau atjaunotā Latvijā. Mācījos divās atzītās un augsti novērtētās vispārizglītojošajās mācību iestādēs - līdz 10.klasei vienā, pēc tam - otrā. Līdz ar to, man ir iespēja salīdzināt divu skolu skolotājus. Abās mācību iestādēs bija

1) skolotāji, kuri kopumā savu darbu dara labi, īpaši neiespringst, tomēr viņiem rūp, lai bērni pienācīgi apgūtu viņu mācīto priekšmetu.

2) skolotāji, kuri tikpat labi varētu strādāt arī šampinjonu audzētavā vai fabrikā pie konveijera. Viņi strādā skolā, acīmredzot apstākļu sakritības dēļ, un bērni viņiem rūp itin maz.

3) un trešais skolotāju veids ir - Skolotāji. Tie ir Skolotāji, kuri būtiski maina cilvēku dzīvi. Tie ir Skolotāji, kurus es iedomājos, ja man kāds jautā: „Kas bija tavi labākie Skolotāji?"

Uzskatu, ka man ir veicies gan ar skolotājiem, gan Skolotājiem, jo tikai aptuveni 10% ir bijuši 'ne tie labākie varianti', un otri 10% ir bijuši Skolotāji, kuri vislabākajā nozīmē ir palikuši manā sirdī līdz pat šai dienai. Pārējās četras piektdaļas bija vienkārši labi skolotāji.

Loģika vēsta, ka, jo mazāk slikto piemēru un jo vairāk Skolotāju, ieguvēji ir gan audzēkņi, gan sabiedrība kopumā. Vai Latvijas izglītības politikas plānotāji un īstenotāji ir darījuši un dara visu iespējamo? Vai Latvijas, tā dēvēto, izglītības sistēmu viņi veido tādu, lai izcilo Skolotāju būtu pēc iespējas vairāk? - Uz šiem jautājumiem cienījamais, lasītāj, atbildiet Jūs pats!

Kā Jums šķiet, kādas domas par izglītības sistēmu ir, piemēram, nelielas provinces skolas direktoram - nemaz neaplūkojot mazo skolu likvidēšanas jautājumu vai sarežģīto pēdējā gada ekonomikas situāciju valstī kopumā? Direktors ir (bija, būs - tad jau redzēs, kā vēl viss beigsies ar teritoriālo reformu) atkarīgs no pagastveča iespējām, viņa veselā saprāta daudzuma un labvēlības. Viņš ir arī tas, kam uz saviem pleciem jānes atbildība par akreditācijām, un kuram jābūt gatavam uz kontrolējošo iestāžu gādīgajiem aizrādījumiem. Direktors ir tas, kurš lielākoties veido skolas dzīvi un gaisotni, un kuram, neskatoties ne uz ko, katra gada 1.septembrī ir jāspēj nokomplektēt pilna skolotāju saime.

Varētu turpināt par studentiem, augstskolu pasniedzējiem, rektoriem un zinātnē strādājošajiem un visbeidzot sportistiem, kuri arī ir atkarīgi no Izglītības un zinātnes ministrijas, bet neko ļoti labu uzrakstīt vis nevarētu...

Ko līdz šim ir domājuši mūsu premjeri?! Vai nav tā, ka izskolot un izaudzināt pēc iespējas krietnākus un visādā ziņā visai sabiedrībai vērtīgākus cilvēkus vajadzētu būt Valsts interesēs? Kā interesēs tas būtu, ja ne valsts? Varbūt izskolot un izaudzināt gudrus, domāt un lemt spējīgus cilvēkus nemaz nav vajadzīgs?

Latvija ir skaista zeme, par to šaubu nav. Latvijai ir meži, daži nepārdoti lauki, vēl ir arī dzelzceļa sliedes un ostas...

Milzīgie Latvijas aizņēmumi starptautiskajās finanšu institūcijās man lika aizdomāties - ko par tādas valsts kā Latvijas, savulaik arī Argentīnas, izglītības sistēmu varētu domāt, piemēram, Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) vadītāji, vai ASV Federālo Rezervju bankas īpašnieki? Šī banka, kā zināms, ir privāta institūcija, un tās ietekme globālajās ekonomikas norisēs nenoliedzami ir bijusi ļoti liela jau daudzus gadu desmitus. Vai arī - lielo starptautisko korporāciju, piemēram,   filmu un mediju biznesu īpašnieki, kuri ir izpletušies pa visu pasauli. Vai viņiem interesē mūsu valsts iedzīvotāju attīstība?

Labi, ka esam neatkarīgi gan no SVF, gan arī citu vispasaules vareno ietekmes, kas ne vienmēr ir tā labvēlīgākā tautām un parastajiem iedzīvotājiem...

Rakstā paustais nav gluži tikai manas iztēles augļi, bet gan neskaitāmu sarunu ar skolotājiem, direktoriem, izglītības pārvalžu darbiniekiem - rezultāts. Secinājumi ir veidojušies, pētot ar izglītības sistēmu saistītos Valsts kontroles ziņojumus, lasot masu medijos pieejamās publikācijas, apkopojot akcijas rezultātus, ko organizēju sadarbībā ar laikrakstu „Izglītība un Kultūra", lai noskaidrotu izglītības sistēmā strādājošo domas (priekšlikumi iesniegti izglītības un zinātnes ministrei Tatjanai Koķei, kā arī saņemta ilgi gaidītā ministres atbilde), interesējoties par pasaules progresīvākajām mācību metodēm, kā arī apmeklējot un pašam uzstājoties ar pedagoģiju saistītās konferencēs.

Šī raksta mērķis ir rosināt lasītāju uz pārdomām par to, kas vispār ir Izglītības sistēma, kāda ir šīs sistēmas jēga, un kādēļ tā ir izveidota un kam galu galā tā kalpo?

Atbildot uz virsrakstā uzdoto provokatīvo jautājumu - ar ietaupīšanu, stutējot pussabrukušu ēku, vajadzētu būt piesardzīgiem, jo risks, ka ēka var sabrukt pavisam, ir visnotaļ liels. Būtiski ietaupīt varēsim, ceļot jaunu ēku, kura būs atbilstoša 21.gadsimtam - straujo pārmaiņu laikmetam. Līdzšinējā un pašreizējā valsts politika attiecībā uz izmaiņām izglītības sistēmā, manuprāt, ir laikam neatbilstoša un bieži vien - tuvredzīga. Par to visu arvien konkrētāk - nākamajos rakstos...

Noslēdzot..

Ja teiksiet, ka Latvijas izglītības sistēma „ir galīgi garām", tad aicinu padomāt, vai „galīgi garām" neesam mēs paši - sabiedrība kopumā, jo mēs taču esam tie, kuri veido izglītības sistēmu (ar mūsu izvirzīto visgudrāko tautas pārstāvju rokām), savukārt izglītības sistēma gatavo jaunpienācējus brašajām pilsoniskās sabiedrības rindām.

Pienākuši grūti laiki un arī Skolotāji ir nospiesti uz ceļiem, tomēr cerību vieš tas, ka Gaismas nesēji - Skolotāji mostas, un jau 29.aprīlī pulcēsies Latvijas Skolotāju kongresā (www.SkolotajuKongress.lv ), lai izvērtētu, kas tad īsti ir nogājis greizi, kādēļ, labu gribot, pagaidām tik labi nesokas - mums daudziem un sabiedrībai kopumā.