Seržanim tik drupeit tics. Zors pasakuors rūzeišu kryumā i kircinej. Nav jau šmuki taidi kryumi kopūs, kai mežā vysleidza, tok sovs aizsorgs nu jūs ir. Ka jau veļ zīd, to pavysam nikaidys vainis. Majā itī rūzeišu kryumi tik breineigi smuordej, ka taišni soldons. Kai garom īsi, až juoapsastuoj. Piečuok, ka puorzīd, to palīkt tik taids rikteigs suseklis, nikaida šmukuma tī nav, tik ka zaļš stuov.
Babce klymbuoja pa kopu stidzeņu, davylkdama steivū kuoju i rūkā nasdama zylu emāleitu kaneņu. Suska, korstumā izkuoruse garu mēli i astis gryndzynu nūlaiduse iz leju, vylkuos nu pakalis. Babce attaisēja okys vuoku, nūklaudzēja vīn, i īsavēre vydā. Suska atsasāda iz zemis aizasmylkstādama i aplaide ar mēli sausū dagunu. Gryuts.
Oka kai izkoltuse pavysam sausa, tai i stuovēja. Kur tev itaidā smiļktī kaida iudiņa lase turēsīs. Spaņs kircinēja pi trešuo kubula, sasaškībs suonim, a lejā naredzēja ni lasis, tik malnu podu. Vys jau puiši zam kopusvātku beja runuojuši, ka oka juoparūk dzļuoka, tik kū tī bļuzneituoji – voi ta jī kū darēs, voi ta tī kaidi racieji. Otkon juomoksoj voi krutka juodūd. Dūmuot, ka pošim nivīna tivinīka te nagulātu, ka vosor poši iudiņa nanastu nu sātys. Vīnys dīnys saiminīki – ar mēli jau gudri pasakuļt. Sasūlēja nazyn kū, niu jau raks, niu jau byus, tok propula ar vysu rakšonu. Kab jūs suņs aplaistu ar škeistu syudu! Babce nūsašpļuove iz zemis i aizcierta vuoku, Suska až sasatryuka.
Piec piedejuo vieja zori sakrytuši pa vysu zemi, Babcei tik pi laseišonys. Veļ aizvakar jei vysu beja spraunai nūgruobuse, vysys lapenis salasiejuse, pat zuoleitis izraviejuse. Piec ituos nakts vieja vyss dorbs kačam zam astis. Rikteiga nalaime tī kūki. Koč zuodžej i nūst! Cytim kai cytim, cytim kai cylvākim, a Babcis saimei bārzs taišni pa vydu dūbeitem. Rasnys kai blučs, īaudzs kai par apsmīkli. Kai viejs papyuš, tai vysa zeme žogorūs. Da i rudiņ – cyti nūkaš i mīrs, a Babcei cauru rudini da pošu soltumu juoleikoj, cikom vysys lapenis salosa.
Ryžajai Ontuzei kūrmuļs iz grabneicys izdziņs lelu vogu, byus juoatnas seiva i juopalej olā. Lai spruodziņs paūž lobuma, lai zyna kai raktīs svieteitā zemē! Dakosuse zemis taipat ar rūku, Babce nūsastuoja i vērēs. Dūbe malna kai nūspruoguse, ni tī puču, ni syunys. Byutu koč kaidu vosorys puču ībakstiejuši, lai nastuov ļaudim par apsmīkli. Voi aplaiduši, lai kops mīreigi nūaug ar syunu. Nā, saboksta nazkaids importa loksts, ni jī aug, ni kuo. Radinīki atsaroduši.
Ka Ontuze dzeiva beja, varēja nūspruogt kai suņs ceļa molā, nivīnam navajadzēja. Kai zam zemis, tai i maņtinīki atsaroda. Pīminekli baileigu pastatēja kai par apsmīkli. Taidu blyudzgu, ka Ontuzei pošai byutu da pusauguma. Jei jau i beja izkoltuse i sasaruovuse kai sakuorņs, tok vysleidza. Maņtinīki. Mežu izpuordeve, naudys sarause. Ni prast vaira nasalīk. Lai tī Ontuzis dūbi koč ar zemi nūleidzynoj. Niu stuov kai apsmīklys. Ni kūpta, ni nakūpta.
Ontuze poša lobuo. Varēja tok tū mežu Juoņam nūvēlēt – vys jau beja ceriejuse apsaženēt. Tok jau šmuka beja, moti ryži, poša bolta kai drēbe. Tok voi ta pi kaida guoja. Vysaidi izastaiguoja, lyudzēs, prasēja. Nazkaids agronoms nu seļsaveta pat žyguli beja izprasiejs, vesšūt Ontuzi iz teatri. Nā, jei navajag. Tai i nūsēdēja kai baka. Vys tuo Juoņa cerēja, gaidēja, ka Babce kai jau vacuoka damiers voi Juoņs nu juos izaškiers. Niu zam zemis obeji, a Babce dzeivoj. I nikaida vaine. Gūvs veļ klāvā i vystu kaida biška. Lai jī īpyuš!
Varēja, varēja tei ryžuo Juoņam tū mežu nūrakstēi. Naaizītu nazyn kam, kaidim pasauļa pluovim. Juoņam i bārni, i vyss. Par godu i pats damyra. Nā, šei radinīki. Izkosa nazkaidus muotis pusmuosys unukus i nūrakstēja vysu. Kai aptrokuse.
Kas ta jū kūpe. Na jau tī sagruobuotī unuki. Taipat Juoņs maizi nu piļsātys vede i Ontuzis pogolmā ar izkapti zuoli apkaustēja. Labi jau nabeja laist pi vacuos bryutis, tok voi tī vysod leidza izstuoveisi. Suoks veļ ļauds apsasmīt, ka Babcei veira žāl. Da lai jis propulst! Utiņs taids! Jei savylka cīšuok boltū kartona skustu, pajēme zylū kaneņu i guoja tuoļuok.
Sābru Jezupa pīminekļam bezdeleiga izlaiduse syudu, taišni puori vysai prīškai. Tai par reizis pi tuo syuda ar rūku giutīs nasagribēja. Kaida valna piec tūreiz lyka malnu pīminekli, bagaturi atsaroduši. Niu iz tuo malnuo akmiņa kotra smiļkteņa i puteklis radzams. Kur ta veļ škeists putyna syuds. Poša Jezupīne to naguoja iz kopu, vaidēja i braucēja leikū kuoju. Ni tī kuoja jei suopēja, ni kas. Myužam jei Jezupa ļūbiejuse nabeja. Apmuove puisi, apčaravuoja, dzeivuoja kai bagaturka. Niule pučeitis navar iz kopu nūnest. Babce nūsašpļuove. Apčaravuoja i vyss. Taids puiss beja, malnys ūsys, moti viļnim vin, viļnim vin. Kai balā kuoju dacierta, až muzykanti palēce i suoce skļuok spēlēt. Lobu lobūs meitu izlasēt varēja, nā, pajēme nazkaidu gūmeizu.
Suska, izalaiduse iz zemis zam beņča, eļsinēja vin. Kur pruota beja leidza viļktīs, sātys a ni nasorgoj, susātivs taids. Ni tī suņa, ni sorga, kuojis knapi zemis dasnīdz. Bolss kai čāguonam. Īraudziejuse, ka saimineica verās, kuce daglaude auss i luncynuoja asti. Zaraza taida, otkon apsabārnuojuse. Akmini koklā i upē. Lai naād lobuma. Cik puorīt laika, tik otkon rasnys vādars. Kur taida jāmusēs.
Jezups vīnā balā beja ar jū tai doncuojs, tai doncuojs, mīdzs pi kryušu, daviļcs tai kluot, ka až elpa aizaruove. Bučuojs, oi, kai bučuojs. Par šmukū Buorbolu sauce, sūlēja, oi, kai sūlēja. Preceiškys, iz bazneicu vesškys. Šmuku sukni sasūlēja, treis bārni i mocikletu nūpierkt.
Babcei až acs īzazibēja, až spraunuoka tyka. Jei nūglaude pučainū kleitu. Oi, šmuka jei nazkod beja. Šmuka kai puče. Cyskys ni par tīvu, ni rasnu. Vādars gluds, na tai kai niule – kai buca. Pupi tūlaik šmuki stuovēja, puiši kluotyn vīn glaudēs. Kas ta niule. Nūsakuoruši kai pļotkys. Paraugi seši bārni izbaruot!
Jezupa ūsys knībe byudūs, ūde jis tymā balā piec samagona, a nu puiss beja kai ūzuls, kai ūzuls. Bulku bufetā nūpierka. Ar ūgom. Cik taida namoksuoja. Byutu veds iz kryumim, a jei nā i nā. Nu i kū sadzeivuoja? Juoņam ni naudys, ni saprašonys. Pi pylna golda ar taidu propuļsi. Da i beiguos veļ tyka zam tuo kombaina, pusgoda nūvuorguļuoja, cikom jau damyra taišni zam Svātku, vysu Adventu izmaituoja. Tai jau cylvāks moš i lobs, lai jam vīglys smiļkts, a saiminīka tī nabeja. Tepat jau i syut zam zemis, ni jam niule juostruodoj, ni kaida bāda vairs.
Jezups koč korstu asni, a nauda jam turējēs. Ir že ļaudim puiši – iz plyka calma bagateibys sarauss. Zam beigu to sasakryta, viezs voi kas jam tī beja. Gultā škeistu laide. Jezupīne staiguoja apblaugžtom acim i tusa vin. Kū tussi voi natussi, vysa sāta jei palyka, monta vaira kai saprašonys. Na taids bobuļa kokts kai Juoņam – kolhoza laikā pats par saguodnīku struoduoja, tok voi ta veižuoja koč noglys iz sātu atnest. Opiciali jam, vysu opiciali. Tai i daspruoga ar sovu opiciali. Rikteiga groba nabeja naudys nūpierkt, daguoja jimt nazkaidu skaidu plašu, apstīptu ar syuda drēbi. Da i lai teik. Opiciali. Bārnus jis audzēja? Nu juo olgys tī školys partukam nasaguoja. Kab na Babcis vepru naudys, propuluši jī vysi byutu.
Laime taidai Jezupīnei. Īguoja pi pylna monta kai spruoguse žurka, ni bobuļa lokota nabeja. Kur jau kaidā dzeraunē beja sagruobuota. Pa pusei staraverka voi taipat krīvīte, pa pusei čiulīte voi kas tī. Kur taidys jemās. Izlein nu nazynkurīnis i pajem lobuokūs puišus. A Babcei tod jūs kopi juokūp. Da kū tī. Klāvā īīt taida bagaturka nazynuoja, Jezuops pats skrēja. Tik, ka jau beidzamūs gods savuorga, tod Jezupīne mudri vīn lūpus izlikvidēja. Taida šmuka gūteņa beja. Speideigu spolvu, boltym radzenim. Galē nūdeve. Labi, ka Jezupa acs tuo naredzēja, pa slimneicom gulēja, cikom jau atvede iz sātu nūmiert.
Da kū jūs tī, nasagrib i dūmuot. Ni tei buoba zynuojuse kuo loba, ni beja redziejuse. Kai Jezups ak jau īruove kur kryumūs i bārna sataisēja, tai i nūprecēja tū spruodzini. Izkoltuse beja kai škeista, ni mīsys, ni opoluma. Kai iz gavieņa dzeivuojuse, ni galis, ni pīna redziejuse. Kai tyka vacuos Knabīnis maizē, tai vīnā zīmā apsavēle kai buca. Iz pavasari to i bārns pīdzyma.
Knabīne vys veļ tusa, ka Jezupa sīva teiruo uomreja, nu golda nasaceļ, cikom galis bļūda tukša. Pa vysu dzerauni skoluoja, ka vadakla nu pūra izvasta, loba naredziejuse. Kai jau bārni tyka, to i vece apsamīrēja i beja laimeiga. Ucynuojuos i bazneicā sēdēja kai tronīne – skustu apsiejuse, īsakrātuse pyrmajuos rynduos. Pi oltora pyrmuo skrēja, dūmuot, bazneickungam svieteibys datryuks.
Tyka i Knabīnei, tyka Babcei ari. Vīna meita dokturka Preiļūs. Jaunuokuos meitys īsaprecēja Reigā. Treis dāly kai nūlaseiti. Maklādams naatrassi. Vīns to nūsadzēre, ūtram sīva krīvīte. Za to jaunuokais krīva laikā izavuicēja par prīšknīku i sēdēja raikomā. Niule sorgs metala skladā, a sātā ar sīvu audzej vuškys. Tys napropuļs. Nu Juoņa ašņa tī nav ni smokys, Babcis parodā pasadevs. Pat avīzē beja tics. Gostūs pi muotis gon nivīns naīt, unuku ar nalaiž. Ni dāli, ni tei dokturka, ni reidzuonītis. A lai jī īt dierstu. Iz bieru atskrīs vysi, a Babce paruodēs. Mat jim tak! Sātu bazneicai, gūvi nūdūs kautuvē bieru naudai. Lai jī vysi sēd plykim čūkstim, lai sēd! Plyku pakšu naatstuos.
Babce paplēse smolkuos zuoleitis tīpat pi krysta, raudzēja nu zyluos kanenis palīt iudiņa, a tī vaira nabeja palics ni lasis. Tam besa Juoņam vysu lobumu salēja. Tī jau i saulē taišni, dag vyss uorā. Ka nalaisteisi, naklemssi kasdīnys, to bolta smiļkts tik paliks, plykuo smylga izdegs. Kū ta ļauds runuos. Ka Buorbola pavysam apsalaiduse. Kuorteibai juobyut. Lai tys Juoņs kaids, ļaudim nav juoredz. Kai šmuki dzeivuoja, tai obeji šmuki i nūmiers.
Babce špļuove zuolēs i raudzēja nūtreit malnū Jezupa akmini. Valna bezdeleiga, skrīdama i pliuteidama. Voi cytur dierst navarēja, ka taišni iz akmiņa juolaiž! Da kū tī, valns, laiks tik korsts, saule sutynoj, da i slīku mutē nicik nabeja, vyss izkaļts. Pārkiuņs voi kas te byus, gryuts kai eļnē. Da zemis i mīdz.
Koja kai jau nūtryna, vys lobuok nakai beja. Atsakuopuse nūstyn i nūraususe svīdrus bīzuos vylnys jakys pīdurknē, Babce redzēja, ka pīmineklis, korstajā juļa saulē mudri nūkolsdams, vys matās palāks i palāks. Syuds beja iztrīpts par vysu. Byus juosavalk iz kopim ūtrreiz šai kai tai. Juopagiun kaneņā iudiņs deļ tūs Juoņa puču i Jezupa pīminekļa. Vys jau ar lupotu i iudini tei naškeisteiba nūītu nūst. Syuds vīn tī beja, na jau greidys kruosa.
Vot Ļoļukam, tivejuo gatara večam, gon pavasar pīminekli nūlēja ar greidys kruosu. Vot tei beja dzela! Dzeivē jis beja lels spruodziņs, par bolkom naudys namoksuoja. Cik ļaudim mežu izzoga, veļ krutku voi kū jis tī tierguoja. Buobys dzeivam kluot natyka, a pīmineklis vys vīnu reitu speidēja kai nūļakavuots. Vysa zeme smirdēja, pīsasyukuse ar kruosu. Sīva teirēja, teirēja, da beiguos pastatēja jaunu akmini. Kū tī syudu izteireisi, ka kotrā dūbeitē kruosa īsasyukuse. Kai jau akmiņs, naleidzons i grumbains.
Jaunais pīmineklis pagaidom stuovēja naaiztykts, tok Ļoļuka biļdis sīva jimā vaira nabeja koluse. Ak jau beja bais naudys zemē izsvīst. Naz, kur jī tū aplītū akmini lyka. Nateireibys skaudzē aiz vuorteņu naredzēja. Byus kur dziļuok īvāluši voi aizvaduši kur nakur. Navar jau kopu monta pa pasauli vozuot, a īstuosti tu jim.
Tok tū skotu, Babcei až smīklys saguoja. Pīmineklis bryunā škeistu syudu kruosā, nu reita až speidēja. Vysi kopi smirdēja piec remonta. I Ļoļuks car speideigū kruosu būlej sovys teļa acs, aplaists kai ar škeistu suņa syudu. Kura jau buoba nakti tī beja jāmusēs, vylks jū zyna, a pīminekli tik piec pušdīņu apstīpe ar plēvem, lai ļauds nasabūlej. Tok vysi i tai zynuoja. Voi ta ļaudim mēlis nav, vysu roznosuos, vysys peļu ūlenis. I naapsagiusi, kai vyss pasauļs runuos. Grāks, ka gūvs tūreiz beja juoīt puorsītu i slauktu. Tai Babce byutu vysu dīnu nūsiediejuse i smolkai nūsavāruse, kū tei Ļoļuka sīva tī jemās. Kasēja ar nazkaidu bļaku, smyrdynuoja acetonu, lomuojuos i pa mabilku bļaustējēs. Nazkaidi puiši veļ tuos plēvis bobikā atvede, smējēs, nazkū tārgavuoja. Ļolicīne kai aizarēce, tai vysi aizlepestēja nu kopu kai zači. Nā, deļ tuo cyrka vīn beja tolka sēdēt. Kur taida breinuma veļ radzātu, ka na kopūs.
Babce sagruobuoja skalinī bārza zareņus, lopys, zuolis, vacuos pučis, dastompuoja. Puorvylkuse ar gruobekli par smiļktim, nūleidzynuojuse sovus pādus, nese prūm. Otkon tī nakryškuoni sasvīduši nateireibu kopūs. Cik roksta i lomojās, ka juosvīž kryumūs aiz kopu vuorteņu, a vys kaids luopurs vālej tepat kopūs. Vucyni taidi.
Gūvs ak jau byus izāduse zuoli, juopuorsīn iz duorzeņa pusi. Tī taida spraunuoka zuoleite paauguse. Juopaškyn runkuļu lopys, lai jau lūpam teik. Vys kaidu litri vaira īdūs. Pret vokoru, ka vāsuoks messīs, juonūīt da kopu ar tū iudiņa konu. Kaida mačalka voi kas juopajem. Kai cytaiž tū pīminekli nūteireisi.
Babce izklymbuoja car kopu vuortim, izkratēja skaudzē skalini, izmauce iz alkiunis i īlyka vydā zylū iudiņa kaneņu. Aizgrīzuse ar druoti vuorteņus, jei puormete krystu. Kotram sova vīta – nabašnīkim i dzeivajim.
Nūsytuse nu kuoju kopu smiļkti, Babce sapruovēja skustu i aizguoja iz sātys pusi. Suska vylkuos pakaļ, rasnais vādars leiguojuos pi kotra sūļa. Ka ni reit, to pareit byus kucalāni. I kur taidā korstā vosorys laikā sadūmuojuse apsabārnuot, kuce taida.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
