Uz Kolorado Latvijas komanda devās kā īsti debitanti, bez iepriekšējas sacensību pieredzes, taču ar noteiktiem plāniem, mērķiem un uzdevumiem. Lielākais un ambiciozākais mērķis - uzvara elektromobiļu klasē, pieticīgākais - iegūt pieredzi un informāciju. Pirmo realizēt nesanāca, otro gan.

Mājās komanda atgriezās ar apskādētu automobili un milzīgu informācijas apjomu, kas tiks likts lietā, būvējot jau nākamās paaudzes "eO" automobili - PP02. Arī pilots Jānis Horeliks bez pāris lauztiem kauliem ir ieguvis ļoti vērtīgu pieredzi, kas ļaus nākamgad Paikspīkā būt vēl ātrākam.

Kad "OSC" komanda paziņoja par Paikspīkas programmas turpinājumu, portāls "Delfi" aicināja uz nelielu sarunu pilotu Jāni Horeliku pastāstīt par saviem iespaidiem un secinājumiem no šīm sacensībām.

Tev izdevās "dabūt galvā" Paikspīkas trasi?
Neizdevās... Treniņi notiek pa posmiem - trases apakšējo daļu izbraucām trīs reizes, vidu - četras un augšu tikai divas reizes. Par maz. Grūtākā ir apakšējā un augšējā daļa, jo ir ātrākas. Vidus ir lēnāks un ar lielāku kāpumu, arī līkumi tādi prognozējamāki. Ar servisa busu izbraucu trasi reizes 20, kā iekāpu sporta mašīnā, viss citādi, cits ātrums, cits skats. Pat skatoties pagājušā video, nespēj izprast trasi, kamēr pats tādā ātrumā neesi pa to izbraucis.

Andris Dambis sola, ka PP02 būs uz pusi jaudīgāka - tiešām jaudas pietrūka?
Jā. Vajag tā, lai pāri paliek. Jebkuram iekšdedzes dzinējam, ja visu laiku tiek izmantota maksimālā jauda, samazinās resurss, tas karst. Ja nav pārnesumu, kā "PP01" jaudai ir jābūt lielākai, jo tā nekur "nesadalās". Pārējās elektromašīnas bija par 400 kg smagākas, jo tām ir pārnesumi, reduktori, kam arī vajadzīga jauda.
Riepas vajadzētu platākas... Nianšu ir tik daudz! Neviens nevar pateikt, kas tieši ir vajadzīgs, iekams tu pats neesi izbraucis trasē. Simulatori pirms tam bija, bet tas viss ir tikai aptuvenai apzināšanai, uz ko "paraksties".

Kā tu tagad atceries avārijas brīdi?
Startā trase slapja, jau jūtu, ka mašīna nestabili brauc, vienā līkumā nedaudz izslīdu, otrā, bet tad redzu, ka ir taisne un tur nav kur kļūdīties, jāgriežas kreisajā līkumā. Sāku bremzēt un aizslīdēju. Nebija nekādas šļūkšanas, "ceļa meklēšanas", slīdēju kā pa ledu, kad nobremzē ar aizmugurējām bremzēm.

Pēc kūleņa es atklāju, cik kokpitā tomēr ir maz vietas! Mašīna otrādi, salonā sāk nākt dūmi, un es saprotu, ka ar ķiveri galvā un HANSu ārā netikšu. Novilku ķiveru, cimdus, dūmu pilns, ka pat durvis neredz. Nākamais solis - jāmēģina atvērt durvis, jo bija sajūta, ka mašīna iesprūdusi tajā grāvī. Izdevās atsist vaļā durvis un tad jau izlīdu ārā. Sajūta ne visai... Tad jau bija "pažarnieki" klāt, sāka dzēst mašīnu - akumulators aizgāja "uz īso", sāka gruzdēt.

Nekādas lielas sāpes tobrīd nejutu, bet mani aizveda uz slimnīcu, nofotografēja nu augšas līdz apakšai - trīs lauztas ribas, lāpstiņa un kājai aizmugurējais kauls. Lielākais sitiens bija pret mašīnas sānu, un grāvis bija betonēts, pret kuru atsitos. Būtu smiltis, būtu mīkstāk.
Aizbraucu uz slimnīcu, ārsts saka - kā jūs man esat apnikuši, autosportisti! Viņiem tajā nedēļā visu laiku jauns "pievedums". Prasa, vai man ar to pietika? Nē!
Tad vēl komanda nevarēja mani atrast, jo nevienam nepateica, uz kuru slimnīcu mani aizveda, to likums aizliedzot. Viņi apskrēja trīs slimnīcas, turklāt man bija vienkārši kaut kāds "sērijas numurs" iedots, nevis pēc vārda piereģistrēts. Lika uzrakstīt uz lapiņas vārdu, bet saprata, ka nevar izlasīt, es vēl tāds pusapdullis, rakstīt grūti. Noformulēja mani gandrīz vai kā PP01.

Kā ar drošību šajās sacensībās? Video redzams, ka brīžiem skatītāji atrodas nebūt ne drošā attālumā no trases...
Jā, sacensību dienā skatītāji sēž pašā trases malā, filmē. Varbūt arī tas man traucēja. Kad trenējāmies, bija tukša trase, un te pēkšņi cilvēku siena priekšā. Neomulīgi. Kur es avarēju, tur gan neviens bez ugunsdzēsējiem klāt nenāca. Laikam aizliegts.

Kas tev bija visgrūtākais šajās sacensībās?
Tas, ka šajā mašīnā nav skaņas! Nav jaudas, dzinēja skaņas. Tu it kā brauc ar 200 km/h, bet skaņas nav un pazūd realitātes sajūta. Treniņos, piemēram, vienā līkumā bija strauji jābremzē, es bremzēju, barjera jau nāk klāt, bet tu neapzināti klausies, vai dzinējs bremzējas... Tās skaņas man pietrūka.
Iespējas trenēties ir gaužām mazas. Lielās komandas samaksā "piķi" un dabū izbraukt visu trasi, mēs tikai pa posmiem. Viņi ir oficiālie sponsori... Kad pats esi izbraucis un savu "onbordu" skaties, var "līmēt kopā" tos posmus, tad rodas priekšstats par trasi un var saprast ātrumu un līkumus prognozēt.

Kāds bija neparastākais braucamrīks, ko redzēji Paikspīkā?
"Smagais" un bagiji ar antispārniem. Riktīgi ķēmi! Elektromoči bija interesanti. Visas mašīnas tur ir interesantas, visādas - vecas, jaunas, zemas.

Kā vērtē "eO PP01" uzvaru "skaistumkonkursā"?
Bija jau arī mums skaistākā mašīna! Tas arī parāda, cik mēs, mazie, esam lieli!

"Pikes Peak Hill Climb" kopā ar "OSC" komandu bija "Tavs Auto" filmēšanas grupa, kas izveidojusi filmu par latviešu debiju šajās sacensībās. Ar laipnu autoru atļauju piedāvājam šo filmu noskatīties arī jums!