ES ķeras klāt dalībvalstu parādiem – būs jāplāno to samazināšana, lai izvairītos no jostu savilkšanas 

Eiropā pastāv noteikumi, cik lielam jābūt valsts budžeta deficītam un cik – valsts parādam. Proti, valsts budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3% no IKP, bet kopējais valdības parāds nevar pārsniegt 60% no IKP. Šis ir arī priekšnosacījums, lai ES dalībvalsts varētu iestāties eirozonā un lietot vienoto ES valūtu eiro. Šobrīd daudzas eirozonas valstis šos kritērijus neizpilda, īpaši attiecībā uz valsts parāda līmeni. Piecu ES dalībvalstu valdības parāds pārsniedz pat 100% no IKP.

Rīgas Tehniskās universitātes asociētā profesore un Finanšu izglītības biedrības valdes locekle Jūlija Bistrova "Delfi Bizness" skaidro, ka valstu parādi pieauga, jo palielinājās valstu izdevumi, lai pandēmijas laikā atbalstītu privāto sektoru, daudziem uzņēmumiem pielāgojoties Covid-19 laikā pieņemtajiem ierobežojumiem. "Tas bija relatīvi īslaicīgs faktors, kas traucēja uzņēmumu normālu darbību, taču dažiem šī atbalss joprojām ir jūtama – gan uzņēmumu, gan valsts palielinātā parāda ziņā," piebilst asociētā profesore.

Šā gada februārī Eiropas Parlaments un Padome vienojās par visvērienīgāko un visplašāko ES ekonomikas pārvaldības sistēmas reformu kopš ekonomikas un finanšu krīzes 2008. gadā. Fiskālās disciplīnas padomes (FDP) priekšsēdētāja Inna Šteinbuka “Delfi Bizness” skaidro, ka reforma ir nepieciešama, jo atsevišķu ES valstu parādi ir sasnieguši nepieredzētu līmeni un tie ir jāmazina, vienlaikus veicinot ekonomikas izaugsmi.

Katrai dalībvalstij būs jāsagatavo plāns, kas aptvers četru vai piecu gadu laikposmu un kurā būs izklāstīti fiskālie mērķi, prioritārās reformas un ieguldījumi. Tajās būs jāparāda, ka deficīts vidējā termiņā saglabājas zem 3% no IKP un jānodrošina, ka valsts parāds samazināsies arī nelabvēlīgu scenāriju, piemēram, kādas jaunas krīzes gadījumā. 

Šie plāni ļaus piemērot atšķirīgu pieeju katrai dalībvalstij, ņemot vērā atšķirīgos fiskālos stāvokļus, valsts parādus un ekonomiskās problēmas visā ES. 

Latvijai būs jābalansē valsts izdevumi ar vidējā termiņā (četru piecu gadu periodā) plānotajām ekonomikas reformām, vienlaicīgi panākot straujāku ekonomikas izaugsmi un zemu budžeta deficītu, saka Šteinbuka.  

Viņa norāda, ka Latvijas gadījumā, veidojot budžetu, valdības prioritāte ir drošība, un modelē situāciju: "Valsts nolems ieguldīt līdzekļus, piemēram, munīcijas ražošanā, attiecīgi divus vai trīs gadus varētu palielināties budžeta deficīts un parāds, ceturtajā gadā sāksies munīcijas ražošana, būs peļņa, pieaugs nodokļu maksājumi budžetā, kā rezultātā parādu būs iespējams samazināt."

Latvijas vispārējās valdības parāds vēsturiski ir bijis zems, salīdzinot ar citām ES dalībvalstīm. Lai gan parāda apjoms eiro pēdējos 10 gados ir palielinājies pat divas reizes, tomēr šajā laikā augusi arī ekonomika un, vērtējot pret IKP, tas ir svārstījies 40% līmenī.

Bistrova saka, ka Latvijai ir salīdzinoši zems parāda slogs, taču to nevar vērtēt atsevišķi no pārējiem rādītājiem – ekonomiskās izaugsmes un attīstības potenciāla. "Attiecīgi var būt tā, ka valstij ar nelielu parādu ir dārgāka papildus aizņemšanās, salīdzinot ar valsti, kurai ir lielāks parādu slogs, bet tautsaimniecība ir stiprāka," stāsta asociētā profesore. Viņasprāt, Latvijai nevajadzētu aizņemties vairāk, it īpaši šobrīd, kad aizņemšanās likme ir augstā līmenī.

Līdzīgi domā arī Šteinbuka, kura uzskata, ka Latvija nevar atļauties paaugstināt parādu virs 50% no IKP. "Mums vienmēr jāsaglabā rezerve potenciālai krīzei. Diemžēl pašreizējā nākotnes scenārijā valsts parādam ir augšupejoša dinamika, un jau 2028. gadā parāds var būt tuvu 50%."

Vairākām valstīm valdības parāds pārsniedz 100% no IKP. "Tāds parāda līmenis, protams, ir slikti – jo lielāks valsts parāds, jo lielāks spiediens ir uz valūtas stabilitāti. Ar šo apdraudējumu globālās finanšu krīzes laikā ir saskārusies Grieķija un vienlaicīgi visa eirozona," skaidro Šteinbuka.

Bistrova par valstu lielo parādu ietekmi uz Eiropas ekonomisko izaugsmi saka, ka ir svarīgi, cik valstij izmaksā parāda apkalpošana – cik augsta ir aizņemšanās likme. 

Latvijā valsts aizņemšanās likme ir viena no augstākajām eirozonā. Aizņemšanās likme ir atkarīga no valsts kredītreitinga, skaidro Šteinbuka. Savukārt kredītreitingu nosaka tādi makroekonomiskie rādītāji kā valsts parāds, IKP pieaugums, tekošā konta deficīts, bet fonā ir arī valsts politiskā stabilitāte, iekšējie un ārējie draudi. 

Lai gan Latvijā makroekonomiskie rādītāji ir labi un arī valdība ir stabila, ģeopolitiskās spriedzes faktors ir liels, norāda Šteinbuka. "Latvijai ir ļoti augsts kredītreitings, tai pat laikā, es neteiktu, ka mēs varam aizņemties ļoti lēti, jo mēs robežojamies ar Krieviju, līdz ar to investori baidās. Pastāv risks, ka, ja ģeopolitiskā spriedze nemazināsies, kredītreitingu aģentūru nākotnes novērtējumi Latvijai var tikt pazemināti, kas var vēl vairāk sadārdzināt aizņemšanos," atklāj Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja. 

Augstas procentu likmes nozīmē, ka arī valdībai ir jāmaksā vairāk, lai aizņemtos, un paliek mazāk naudas investīcijām. "Tāpēc tieši tagad augsts parāds var negatīvi ietekmēt izaugsmi," norāda Bistrova. 

Ne mazāk svarīgi ir tas, kam aizņēmumi tiek izlietoti – patēriņam vai ilgtermiņa attīstībai. Otrais variants veicina ekonomisko izaugsmi, līdz ar to var rezultēties zemākos aizņemšanas procentos un sekmēt parāda ātrāku dzēšanu, saka Bistrova. Viņa piebilst, ka Eiropā kopumā daudz tiek ieguldīts attīstībā.  "Cits jautājums – cik efektīvi tas tiek darīts".

Augsto likmju dēļ arī Latvijas parāds kļūst dārgāks. Lai gan pēdējos gados Latvijas parāda apkalpošanas izmaksas ir bijušas vēsturiski zemākās (jo teju 10 gadu procentu likmes bija ap 0 vai pat negatīvas), šogad tās būtiski pieaugs. 

Latvijas Bankas ekonomisti norāda, ka bažas par parādu krīzi Eiropā pieaug, pieļaujot, ka tirgi var sodīt valdības ar augstākām aizņēmuma likmēm nākotnē. Jautāta, vai tāds scenārijs ir iespējams, Bistrova atbild apstiprinoši, jo jebkurš negatīvs notikums, kas ir saistīts ar valsts parādzīmēm, tiek ierēķināts nākamajās likmēs. Investori vērtē gan iepriekšējo pieredzi, gan arī potenciālos riskus.

Savukārt Šteinbuka paredz, ka vasarā Eiropas Centrālā banka sāks samazināt procentu likmes, jo inflācija stabilizējas, tāpēc kredīti kļūs lētāki. Kredītlikmju samazinājumu varētu veicināt arī ģeopolitiskās situācijas stabilizēšanās Eiropā. 

No 2024. līdz 2026. gadam Latvijai jāpārfinansē parādsaistības 5,6 miljardu eiro apmērā. Turklāt šā gada 30. aprīlī jādzēš starptautiskajos tirgos emitētās obligācijas 1,32 miljardu eiro apjomā. Tās tiks dzēstas, izmantojot Valsts kases kontos pieejamos resursus, kas tika nodrošināti ar iepriekš veikto valsts parāda vērtspapīru emisiju starptautiskajos un iekšējā finanšu tirgū.

Investoriem ir interese par Latvijas obligācijām, "Delfi Bizness" norāda Valsts kases pārstāvji. Tas atspoguļojas pieprasījumā pēc valsts parāda vērtspapīriem, kas ievērojami pārsniedzis emitēto obligāciju apjomu. Piemēram, 17. aprīlī rīkotajā izsolē iekšējā tirgū, piedāvājot apgrozībā esošo eiroobligāciju papildu laidienā 2029. gada maijā dzēšamās obligācijas, investoru pieprasījums ir sasniedzis 250 miljonus eiro, lai gan izsolē pārdotais obligāciju apjoms bija 100 miljoni eiro ar vidējo svērto peļņas likmi 3,493%. 

Kritiskāka vērtējumā par valsts parādzīmju pievilcīgumu investoriem ir Bistrova, norādot, ka daudz labāku riska/ienesīgumu attiecību piedāvā korporatīvās obligācijas, uzņēmumu akcijas, nekustamais īpašums. 

Tomēr Latvijas valsts parādzīmes varētu būt interesantas konservatīvajiem pensiju fondiem. "Latvijai ir diezgan labs kredītreitings, un daudziem fondiem tā ir zaļā gaismā iekļaut šīs parādzīmes fondu investīciju grozā". Arī Latvijas pensiju fondi iegulda Latvijas valsts parādzīmēs, taču tām parasti ir neliels īpatsvars kopējā portfelī, atklāj Bistrova.

PAR PUBLIKĀCIJAS SATURU ATBILD TĀS AUTORI. EIROPAS SAVIENĪBA NENOSAKA PUBLIKĀCIJU SATURU UN TO IESPĒJAMO TĀLĀKO IZMANTOŠANU.