Kāpēc bērnam noteikti jāļauj raudāt

Kāpēc bērnam noteikti jāļauj raudāt
Foto: Shutterstock

Ikviena cilvēka dzīve sākas ar raudāšanu jeb pirmo kliedzienu. Smaidīt un smieties bērns sāk nedaudz vēlāk, bet raudāšana un kliedziens – tas ir pats pirmais veids, kā paziņot par sevi un savām vajadzībām.

Par raudāšanas funkcijām un to, kā pareizi bērnam iemācīt pārdzīvot negatīvās emocijas, "Detimail" stāsta psiholoģe Natalja Gaidžina.

Svarīgi jau bērnībā iemācīties skumt

Pastāv daudz stereotipu un uzstādījumu, kas saistīti ar raudāšanu un negatīvo emociju pārdzīvošanu. Piemēram, "puikas neraud", "raudāt ir kauns", "nedrīkst skumt un parādīt savas jūtas", "esi stiprs", "ko tu, kā meitene?". Un šajā visā jau bērnībā sāk veidoties ieradums ignorēt negatīvās emocijas un neprasme tās konstruktīvi pārdzīvot, tas, savukārt, noved pie nopietnām problēmām jau pieaugušā vecumā.

Ja tu neproti skumt un bēdāties, tad nevarēsi arī pilnā mērā priecāties. Emociju savaldīšana prasa milzu spēkus, rada spriedzi, atņem daudz iekšējo resursu. Lūk, kāpēc ir svarīgi jau no agrīna vecuma pareizi reaģēt uz bērnu raudāšanu un mācīt savai atvasei tikt galā ar negatīvām emocijām, uzsver psiholoģe!

Kontrolē savu "psiholoģisko konteineru"

Visi bērna (jā, un arī pieaugušo) raudāšanas veidi var tikt iedalīti trīs grupās:

  • Raudāšana kā vēstījums par kādu vajadzību – bērns ir izsalcis, grib gulēt, slapjas autiņbiksītes, kaut kas sāp utt.;
  • Raudāšana kā veids, lai mazinātu emocionālo spriedzi;
  • Raudāšana kā manipulācija, – kad bērns vēlas panākt savu, publiski sarīkojot histēriju.

Parasti mamma spēj viegli noteikt, kādu iemeslu dēļ mazulis raud, un attiecīgi arī rīkoties. Pabūt ar bērnu, nosaukt viņa pārdzīvojumus – "tu esi satraukts", "tev sāp", palīdzēt viņam pieņemt šīs emocijas, parādīt, ka tās ir normālas, bet pēc tam, kad mazulis nomierinājies, piedāvāt kādu konstruktīvu darbību. Piemēram, "tu paklupi aiz tā akmens, tev sāp, es tevi saprotu, nāc, paņemsim to nost no ceļa, lai citi bērni nesasit kājiņas".

Kāpēc bērnam noteikti jāļauj raudāt
Foto: Shutterstock

Rīkojoties šādi, mamma it kā paņem bērna emocijas sev un samazina to intensitāti. Viņa māca mazulim ne tikai apzināti tikt galā ar pārdzīvojumiem, bet arī to, kā rīkoties šādā situācijā.

Protams, lai bērna emocijas pārņemtu, pieaugušā "psiholoģiskais konteiners" nedrīkst būt pārpildīts. Vecākam ir jākļūst mierīgam un labvēlīgi noskaņotam. Bet to var tikai gadījumā, ja viņam pietiek pašam savu iekšējo resursu. Ja kaut kādu iemeslu pēc tie ir nepietiekami, tad noteikti ir jāvēršas pēc palīdzības pie citiem pieaugušajiem, bet nekādā gadījumā savas negatīvās emocijas nedrīkst uzgāzt bērnam. Viņa psihe vienkārši nav spējīga uztvert vecāku problēmas.

Neliedz puikām raudāt

Vēlot dēlam labu un baidoties, ka viņš izaugs pārlieku mīkstsirdīgs un ar vāju raksturu, daži vecāki jau kopš agrīna vecuma sāk puikām "sēt" apziņu: "Nečīksti! Raud tikai meitenes!", "Tev jāpacieš sāpes", "Esi vīrietis!". Pēc pāris gadiem ar viņiem notiek tieši tas, par ko vecāki baiļojušies: viņu dēls kļūst emocionāli nelīdzsvarots, stresa situācijās zaudē paškontroli un krīt panikā.

Turklāt, vīrietis, kuram bērnībā nav bijis ļauts raudāt, nespēs sniegt emocionālo atbalstu arī savai sievai un bērniem. Blakus viņam visu laiku būs jābūt kā "staltā stājā nostādītam zaldātiņam". Tas bieži noved pie neirozēm, depresijas, konfliktiem ģimenē, bet dažreiz var beigties pat ar šķiršanos, brīdina psiholoģe.

Kā uzvarēt histēriju

Tieši tas pats attiecas uz manipulējošo raudāšanu, kad bērns ar histērijas palīdzību cenšas panākt sev vēlamo. Mierīgi viņam pasaki: "Es redzu, ka esi satraukts, jo tu vēlies, lai mēs tev nopirktu šo mantiņu. Bet tagad mēs to nepirksim, un tev ar to nāksies samierināties. Nāc, paspēlēsimies pagaidām ar citu".

Starp citu, histērijas parasti ātri pāriet, līdz ko no bērna redzesloka pazūd skatītāji. Vienkārši izej ar bērnu ārā no veikala. Mājās vari pateikt: "Es saprotu, kāpēc tev ir skumji, bet es nevaru tagad atļauties to, ko tu vēlies. Ej tagad uz savu istabu, bet zini, ka esmu tepat blakus un gatavs tevi mierināt". Bērns vienmēr mēģinās paplašināt savas robežas, pārbaudīt, ko drīkst un ko nē. Bet ja tu viņam liec saprast, ka ar histēriju sarīkošanu jums abiem neizdosies vienoties, tad pakāpeniski šo veidu viņš aizmirsīs.

bērni
Foto: PantherMedia/Scanpix

Diemžēl bērnu raudāšanu vecāki parasti nespēj izturēt. Viņiem vieglāk ir divas reizes pateikt "nē", bet trešajā piekrist, "lai tikai pārtraktu to aurošanu". Parasti tas notiek ar tiem vecākiem, kuriem bērnībā neļāva izdzīvot negatīvās emocijas. Tagad viņiem pašiem ir galēji grūti izturēt kaislību uzliesmojumu, un, visticamāk, viņiem būtu nepieciešama psihologa vai psihoterapeita palīdzība.

Bērnu nedrīkst kaunināt par pārdzīvojumiem

Tā dēvētās "veltīgās asaras" ir ļoti svarīgs pieaugšanas un personības apzināšanās etaps, brīdis, kad bērns saskaras ar savu iespēju robežām un pirmo reizi saprot, ka pasaule negriežas tikai ap viņu: "Kaimiņu puika nevēlas ar mani draudzēties", "Tētis atsakās pirkt visdārgāko riteni veikalā". Bērns jūt sarūgtinājumu, dusmas, skumjas, taču šīs, šķietami negatīvās emocijas, palīdz viņam pieaugt, iepazīt reālo pasauli. Pats sliktākais, ko var izdarīt šajā etapā – kaunināt bērnu par viņa pārdzīvojumiem vai visiem spēkiem censties tās novērst, sakot, piemēram, "neraudi, lūdzu, tev konfekte, jauna manta", "raudāsi, onkulis tevi aiznesīs".

Par uzmanības novēršanu raudāšanas laikā ir vērts parunāt atsevišķi, atzīmē psiholoģe. Protams, ja mazulis ir nokritis un sasitis ceļgalu, viņam ir jāsaka: "Paraudi, tu vari pabēdāties". Var arī patiesi novērst bērna uzmanību, cenšoties viņu mierināt. Bet ja asaru iemesls ir daudz dziļāks, kā, piemēram, "veltīgajās asarās", tad nekāda uzmanības novēršana bērnam nepalīdzēs "izlabot" to, kā viņš jūtās. Tu vari vien mazināt "simptomus", bet neizdzīvotu emociju spriedze paliks, un var novest pat pie fiziskām saslimšanām.

Kā tad mammai un tētim uzvesties? Pirmkārt, būt līdzās, mierināt, nosaukt bērna emocionālos pārdzīvojumus. Tāpat būs vērtīgi padalīties ar paša personīgo pieredzi: "Man arī ir bijis tikpat skumji un smagi kā tev, es tevi saprotu".

Source info

Calis.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Noderīgas saites

Iesaisties sarunā!