Kā vēsta izdevums "The Sun", Jūlijas problēmas ar pilnvērtīgu ēšanu sākušās jau 13 gadu vecumā, bet par anoreksijas upuri viņa kritusi divus gadus vēlāk. Slimības laikā viņas svars sasniedzis 35 kilogramu robežu.

Ieskatu Jūlijas ceļā uz atveseļošanos var gūt arī jaunās sievietes "Instagram" profilā, kur viņa dalījusies ar foto no slimības laikiem – tajos Jūlija maz līdzinās meitenei, par kādu viņa kļuvusi tagad, bet līdz pilnīgai veselīga svara atgūšanai vēl ilgs ceļš ejams.

Kā tagad atzinusi 24 gadus vecā sieviete, pusaudzes gados viņu pārņēmušas bailes no ķermeņa izmaiņām – viņa baidījusies pieaugt.

"Anoreksija man sniedza viltus kontroles sajūtu un kļuva par veidu, kā izvairīties no pubertitātes sarežģījumiem," stāstījusi Jūlija – viņa kontrolējusi to, ko ēd, un savu svaru, ignorējot "īstās dzīves" problēmas.

Līdz ar svara zaudēšanu sākušās nopietnas veselības likstas – meitenei izkrituši mati, viņa gandrīz visu laiku salusi, ādas krāsa kļuvusi dzeltena, bet rokas izskatījušās zilganas, viņa zaudējusi kontroli pār urīnpūsli un bieži ģībusi. Nespēka dēļ Jūlija pat nav spējusi veikt tādas ikdienas higiēnas lietas kā ieiet dušā vai iztīrīt zobus.

Kad tuvinieki sākuši nojaust par meitenes problēmām un spiest viņu ēst, Jūlija atradusi veidu, kā no tā izvairīties – viņa slēpusi ēdienu, kur vien tas iespējams. Tāpat viņa gādājusi par lielu fizisko slodzi, piemēram, divos naktī izlavoties no mājām un dodoties stundām ilgās pastaigās.

"Ja kāds mani vēroja, kad ēdu brokastis, lai pārliecinātos, ka nemānos, es pamanījos sviestu paslēpt sev ausīs un matos," atzinusies jauniete.

Bijis arī laiks, kad viņa ne tikai atsacījusies uzņemt šķidrumu, bet arī pieskarties ēdienam – meitenei šķitis, ka tas uzsūksies caur ādu.

Pienācis brīdis, ka mediķi viņu brīdinājuši – ja tā turpināsies, Jūlijas sirds un novājinātais organisms neizturēs slodzi un meitene var nomirt.

"Es jutos un izskatījos kā spoks," atskatoties uz pusaudzes gadiem, apzinājusies Jūlija. Lūzuma punkts piedzīvots neilgi pirms 2014. gada Ziemassvētkiem, kad meitene aptvērusi – viņa gluži vienkārši var kādu rītu nepamosties vai pakrist mirusi jebkurā brīdī, un Jūlija sapratusi, ka nevēlas, lai vecākiem ir jāpiedzīvo viņas nāve.

Tad arī viņa vērsusies pēc palīdzības, un, kā Jūlija atklājusi savā "Instagram" profilā, mediķi, kuri viņu ārstējuši, atzinuši, ka šis ir viens no smagākajiem anoreksijas gadījumiem, kādu viņi ārstējuši. Meitene palielinājusi uzņemto kaloriju skaitu un pamazām Jūlijas dzīve atgriezusies normālās sliedēs. Tiesa, lai gan fiziski viņa pamazām atgūstas, psiholoģiskā cīņa ne tuvu nav beigusies.

"Dažreiz, kad skatos spogulī, es cīnos ar faktu, ka tas, kā es sevi redzu prātā, nesakrīt ar spoguļattēlu. Ēšanas traucējumi vēl aizvien ir nozīmīga manas dzīves daļa, un katra diena ir cīņa," godīga bijusi Jūlija, kura ar savām aktivitātēm "Instagram" profilā vēlās iedvesmot un atbalstīt citus, kuri cieš no līdzīgām problēmām.

Tāpat viņai nozīmīgs ir līdzcilvēku atbalsts, ko viņa saņem sociālajos tīklos, un citu meiteņu stāsti par slimības uzveikšanu un atgriešanos normālā dzīves ritmā.

"Es gribu kontrolēt anoreksiju, nevis lai tā kontrolē mani," atzinusi Jūlija.

RIGHT_BRACKET Picture from 2014; read caption⬇️ LEFT_BRACKET Dear 2014 Julia, I miss you. A lot of the time, I wish I were still you. But three years have gone by and we are not the same person anymore. I think about you a lot. I talk and write about you here and there. And I often do it in a snobby way... I describe you as somebody who was weak, as somebody inferior to who I am now. As if I were ashamed of you. But that isn't fair. You are in fact one of the strongest people I know. You were so sick, so afraid, so exhausted and hopeless. It would have been so much easier to just give up. Oh you were so desperately close to not making it. It would have taken another month or a week, maybe even just one more day and it would have been over. Sometimes I hate you for not just letting go. You could have just closed your eyes and keep drifting further and further away... But you didn't. I look into your tired, lifeless eyes and I don't understand where you took that strength from, but you made the brave decision to fight for your life. For MY life. And oh Lord, what a fight it has been! So many tears, so many sleepless nights and endless pain. But you did it. I am only here today because of you. Sometimes I love you for it, sometimes I hate you. Sometimes I ask myself: If you could see me now, would you be proud of who I am today? Did I let you down because I am still struggling? Are you disappointed because the battles you bravely started are still far from won? I am doing the best that I can. Just like you did. Dear 2014 Julia. I am not ashamed of you. You are always gonna be a part of who I am, but I have to let you go. I will carry you in my heart forever, but I have to find who I can be without you. You did so well. Every positive emotion I have, I only have because of you. Every smile, every dream, every song, every poem, every step...I owe it all to you. Thank you for not choosing the easy way out. Thank you for sparing my family from the ultimate pain of losing a daughter and sister. Thank you for being so brave. Thank you for saving my life. I am gonna make you proud. Yours sincerely, 2017 Julia

A post shared by 💖💎🌌 Julia Lucy Hope🌌💎💖 (@julia_lucy_hope) on Aug 27, 2017 at 11:40am PDT

I may not know what I am running towards, but I know exactly what I am running from. For now, thats enough.👣❤🌞🍀🌹🌈

A post shared by 💖💎🌌 Julia Lucy Hope🌌💎💖 (@julia_lucy_hope) on May 8, 2016 at 12:22pm PDT

Same dress. 1 year difference. Change is possible💖💖💖

A post shared by 💖💎🌌 Julia Lucy Hope🌌💎💖 (@julia_lucy_hope) on Apr 28, 2015 at 1:02pm PDT