Mūsu pastaiga Rīgā šoreiz ved uz Lucavsalu – pārsteidzošu un kontrastiem pilnu vietu galvaspilsētā, kas ieinteresējusi ne vienu vien "Rīga 2014" programmas projekta veidotāju. Pagājušajā rudenī stāstu par Lucavsalas mazdārziņu kopienu sāka filmēt igauņu režisors Jāks Kilmi – topošā filma būs daļa cikla "Force Majeure. Riga". Savukārt, uzklausot šos pašus dārzkopības entuziastus, starpnozaru mākslas grupa "Serde" izdevusi tradīciju burtnīcu "Mazdārziņi". Drīzumā gaidāma izstāde "Rīgas salas", bet jau šajā nedēļas nogalē – 3. augustā – Lucavsalas atpūtas parkā notiks otrais šīs vasaras pilsētas festivāls "Piens Fest" ar apakšnosaukumu "Spēle".

Salas publiskā fasāde un nu jau pāris gadu iemīļota rīdzinieku atpūtas vieta ir sakoptā un labiekārtotā Lucavsalas pludmale jeb atpūtas parks. Tur izveidots šobrīd Rīgā lielākais bērnu rotaļlaukums, atrodas Rīgas veikparks, pludmales volejbola laukumi, notiek koncerti un citas aktivitātes. Sala uz ūdens galvaspilsētas centrā, tā tomēr ir bezgala liela privilēģija un romantika – vasaras peldes pusdienas pārtraukumā ar skatu uz Rīgas panorāmu, ģimeniski pikniki vai draudzīgas sporta aktivitātes. "Uzreiz jūtams, ka var jandāliņu taisīt," tā šo vietu novērtējis "Piens Fest" rīkotājs Mārtiņš Mielavs, kad jau pērn bijis jāizvēlas vietas, kur Rīgā rīkot pilsētas festivālus.

Savukārt pietiek tikai caur tuneli šķērsot Salu tiltu un nonākt tajā Lucavsalas daļā, par kuru runājot bieži tiek citēts Ojārs Vācietis – "pašā vidū Rīgai pasaka". Šī pasaka gan dažbrīd līdzinās "džungļu grāmatai", ar lekni ziedošiem Kanādas zeltgalvīšu mežiem, karaliskiem dadžu krūmiem un cietokšņu cienīgiem mazdārziņu nožogojumiem. Tomēr pasaka paliek pasaka, jo īpaši pavasarī – ābeļu ziedēšanas laikā, mazliet ārpus ikdienas realitātes.

Lucavsalas teritorija ne reizi vien nonākusi dažādu attīstības ideju un ambīciju krustugunīs, arī šobrīd. Tāpēc grūti pateikt, cik ilgi vēl šī lauku idilles pilsētas vidū apvītā vieta paliks tāda, kāda ir pašlaik. Tāpēc tieši tagad ir īstais laiks urbānajam pārgājienam vai veloizbraucienam uz salu.

Lucavsala, tāda, kāda tā ir iezīmēta šodienas Rīgas ģeogrāfiskajās kartēs, izveidojusies vien 19. gadsimtā pēc Daugavas bagarēšanas, kad pakāpeniski lielākajai Lucavsalai pievienojās četras mazākas saliņas, tostarp arī šaurā, garā Jumpravsala, kas viduslaikos piederējusi cisterciešu sieviešu klosterim, un tur bijuši mūķeņu koptie klostera dārzi. Tāpēc arī joprojām daļa Lucavsalas nes Jumpravsalas nosaukumu. Savukārt klostera māsu uzsākto saimniekošanu labpatīk uzskatīt par mazdārziņu kopienas pirmsākumiem.

Viduslaikos Lucavsala bijusi Livonijas ordeņa mestra īpašums, bet kopš 16. gadsimta vidus tās zeme piederējusi dažādām privātpersonām. Salas nosaukums, visticamāk, cēlies no tās īpašnieka Hansa Lucova vārda. Jau tolaik uz salas veidojās īpaša, pilsētai neraksturīga vide – ganības, kūtis lopiem, saimniecības ēkas un augļu dārzi.

Par 18. gadsimta notikumiem Rīgā un arī Lucavsalā liecina jau raksta sākumā minētais piemineklis, kas atrodas līdzās Lucavmuižai tā saucamās Mazās Daugavas krastā, kas nošķir Lucavsalu no Zaļusalas. Ziemeļu kara laikā tur pēc Spilves kaujas (1701. gada 19. jūlijs) krita 400 Krievijas karaspēka karavīru, kas, sargājot pāreju pār Daugavu, bija palikuši zviedru ielenkumā. Pēc 190 gadiem – 19. gadsimta beigās – pēc cariskās Krievijas valdības rīkojuma Lucavsalā tika uzcelts sešus metrus augsts granīta piemineklis pareizticīgo baznīcas kapelas formā kā piemiņa tur kritušajiem karotājiem. Piemiņas vieta Lucavsalā ir aplūkojama joprojām.

Turpat līdzās atrodas vēl viens Lucavsalas vēsturiskais objekts – Lucavmuižiņa. No kādreizējās ārpilsētas muižas godības saglabājusies vien koka ēka, kas šobrīd ir apdzīvota, tomēr visai bēdīgā stāvoklī. Pirms pāris gadiem ēkā bijis arī ugunsgrēks, kā pēdas ir pamanāmas arī šodien.
No muižas ziedu laikiem apkārtnē saglabājušies vairāki koki, no kuriem īpaši uzmanība jāvērš gandrīz blakus esošajām – Rīgas resnākajai liepai un vīksnai. Tās var atpazīt pēc īpašās dižkoku metāla atzīmes. Pēc pēdējiem pieejamajiem datiem vīksnas apkārtmērs ir 6,3 metri, savukārt žuburainās liepas apkārtmērs sasniedz sešus metrus.

Valsts īpašumā Lucavsala nonāca 20. gadsimta sākumā – 1904. gadā, kad Lucavmuižu un tai piederošās zemes pārdeva tās pēdējie īpašnieki no tirgotāja Ivana Ļeontjeva dzimtas, nespējot savā starpā sadalīt īpašumu un tam līdzi nākošos parādus.

Īpaši idilliski Lucavsalas apraksti saglabājušies par laiku līdz Otrajam pasaules karam un pēckara gados līdz Salu tilta būvniecībai 1970. gados. Lucavsalas mazdārziņu vēstures pirmsākumi meklējami 20. gadsimta sākumā, kad 1907. gadā vācietis Ernests fon Rots Rīgas vadībai raksta vēstuli par mazdārziņu teritorijas piešķiršanu mazturīgajiem rīdziniekiem, turklāt akcentējot, ka dārzkopība palīdzēs pret sliktu uzvedību un žūpošanu, kā arī jaunajai paaudzei būs iespēja palīdzēt vecākiem un uzturēties dabā, nevis putekļainajās pilsētas ielās. Kā izpētījuši tradīciju burtnīcas "Mazdārziņi" veidotāji, šis priekšlikums guvis atsaucību, un ar toreizējā mēra Džordža Armisteda svētību gan Lucavsalā, gan citur Rīgā viena pēc otras izauga pilsētnieku mazdārziņu kolonijas.

Lucavsalā ir viena vienīga iela, kurā šobrīd atrodas vairāki namīpašumi, savukārt pagājušā gadsimta 30. gados reģistrēts, ka uz salas pastāvīgi dzīvoja 109 iedzīvotāji. Uz Daugavas salām dzīve allaž bijusi mazliet cita, zemes un pļavas smaržas ieskauta, mazliet lēnāka nekā galvaspilsētā, tomēr acu nenolaižot no tās ikdienas ritma. Vecākā paaudze vēl atceras laiku pirms 20. gs. septiņdesmitajiem gadiem, kad uz Lucavsalu un Zaķusalu veda tikai kuģīšu satiksme un rīdzinieki uz salām devās pavadīt brīvdienas, savukārt abu salu iedzīvotāji dzīvoja savu vairāk lauciniecisko ikdienu, kopa dārzus, audzēja lopus, zvejoja Daugavā un produkciju veda uz tirgiem abos Daugavas krastos.

Viss mainījās līdz ar lēmumu 1967. gadā pāri Daugavai būvēt jaunu tiltu. Toreizējais Maskavas tilts (tagadējais Salu tilts) tika pabeigts pēc desmit gadiem.

Bet paralēli jau sākās līdzās esošās Zaķusalas pamatīgā pārbūve, un 1979. gadā sāka celt Rīgas radio un televīzijas torni. Lucavsala kļuva daudz vieglāk sasniedzama, laucinieciskais miers izzuda, tomēr salas dienvidu galā joprojām diezgan lielās platībās saglabājās mazdārziņu teritorijas.

Paliekas no Salu tilta būvniecības un viesstrādnieku barakas Lucavsalā tika nojauktas tikai 1990. gados, savukārt 2011. gadā salas ziemeļu daļā 11 hektāru platībā tika uzsākti atpūtas parka iekārtošanas darbi.

Atskatoties nesenā vēsturē, Lucavsala bijis iekārojams objekts dažādiem projektiem un iecerēm, tomēr līdz šim neviens no tiem nav īstenojies. Piemēram, vairākus gadus pirms pasaules čempionāta hokejā Rīgā tika plānots, ka Lucavsala varētu būt jaunās sporta un hokeja halles vieta, tāpat izskanējušas dažādas ieceres uz salas veidot pilsētu pilsētā – darījumu centrus, dzīvojamo apbūvi, izklaides vietas, jaunas ielas, parkus un kanālus.