Kā kaķis Lode no Ķīnas uz Latviju pārlidoja. Sirsnīgs pieredzes stāsts par dzīvnieku pārvadāšanu  (17)

Pāvels un Lāsma Gumennikovi pašlaik dzīvo Latvijā, un viņu mājās mīt ļoti īpašs kaķis vārdā Lode. Viņu mīlulis ir dzimis Ķīnā, un tur notika viņu visu nozīmīgā tikšanās. Svešzemju kaķim abi tik ļoti pieķērušies, ka nolēmuši – jānokārto vajadzīgie dokumenti un jāved Lode mājās! Bet – kā? Kādi dokumenti jānokārto? Cik daudz laika un līdzekļu tas prasīs? Galu galā – kā kaķis izturēs garo lidojumu? Abi apstiprina – viss ir izdarāms un noskaidrojams! Turklāt atbildības sajūta pret dzīvnieku bija tik liela, ka viņi sapratuši – kaķi vienkārši nevar atstāt Ķīnā.

Pāvels, kurš Latvijas sabiedrībai plašāk pazīstams varētu būt kā seriāla "Jā, Boss!" un filmas "Es mīlu tevi, Rīga" režisors, pirmoreiz uz Ķīnu aizbrauca pēc universitātes absolvēšanas 2010. gadā. Tur arī sākusies viņa kinokarjera. Ķīnā Pāvels uzvarējis Starptautiskajā filmu festivālā, pēc tam Rīgā filmēta jau pieminētā filma un seriāls. Tad abi ar Lāsmu, kura bija absolvējusi starptautisko attiecību studiju programmu, devās uz Ķīnu, kur noritēja seriāla montāžas process un kur abi arī strādājuši. Pāvels darbojies kā luksusa preču uzņēmuma video departamenta menedžeris, režisējot un producējot reklāmas video, kā arī sadarbojies ar modes žurnāliem, braucot uz modes nedēļām gan Ņujorkā, gan Milānā. Savukārt Lāsma palīdzējusi ar reklāmas video scenārijiem, kā arī pasniegusi angļu valodu gan pieaugušajiem, gan bērniem. "Tas bija viens no labākajiem veidiem, kā iepazīt citu kultūru," par pieredzi skolā stāsta Lāsma.

"Pirmā vieta, kur mēs kopā dzīvojām, bija ļoti piesārņota pilsēta Čangša, taču tad pārcēlāmies uz Sjamenu. Mūsu latviešu draugi no turienes brauca prom, tāpēc ievācāmies viņu dzīvoklī, un tur dzīvoja arī Lode," stāsta Lāsma. Saprotams, kaķis viņus uzreiz nepieņēma un pārdzīvoja, ka aizbraukuši iepriekšējie saimnieki, taču Lode ātri kļuva mīlīgs un ar jaunajiem saimniekiem sarada. Turklāt netālu no Sjamenas esošā saliņa – Gulang Ju – Ķīnā ir slavena ar daudzajiem kaķiem, kuri tur, gluži kā dzīvodami savvaļā, kļuvuši par mežonīgajiem kaķiem.

Stāstot par Lodi, dzirdams, ka mīlulis saimniekiem ļoti rūp. Un ne velti – kaķi taču pārveda no Ķīnas uz Latviju! Pāvels un Lāsma ļoti sarada ar Lodi, turklāt Lāsma pat pirms kaķa satikšanas esot zinājusi – Ķīnā viņa dzīvnieku neatstās. To viņa teikusi arī Pāvelam, kurš sākotnēji šo paziņojumu nav uztvēris nopietni, taču abi kaķi tik ļoti iemīlējuši un sapratuši – sev līdzi uz mājām Latvijā vedīs arī kaķi.

Kaķis Lode, turklāt – runcis. Īpatnējs vārds! Kas to izdomāja? Izrādās – kaķa pirmie saimnieki. "Kad Lode bija maziņš, viņš esot ļoti skraidījis, kā jau mežonīgais kaķis. Viņš ļoti labi atsaucas uz to vārdu, lai arī tas ir sieviešu dzimtē," skaidro Lāsma. Viņi negribēja vārdu mainīt, turklāt tagad Lodes pirmajiem saimniekiem arī ir mājdzīvnieks – kaķene, un viņa nosaukta par Bultu.

Lāsma stāsta, ka bieži esot dzirdējusi bērnus sakām – mājās nav mājdzīvnieka, bet to ļoti gribētos. Acīmredzot vecāki neļauj, turklāt viņiem nav tās pieredzes, kāda rodas, kad mājās ir kāds dzīvnieciņš. Lāsmai kaķi mājās bijuši vienmēr, tāpēc arī viņa nevarēja palikt vienaldzīga un atstāt Lodi Ķīnā.

Turpinot par bērnu vēlmi pēc mājdzīvnieka, Lāsma stāsta, ka ķīniešiem mājās ir citi dzīvnieki, piemēram, bruņurupuči, zivtiņas un zīdtauriņi. Pāvels piebilst – ja ķīniešiem mājās ir suns, tas vairumā gadījumu būs mazs.

Arī sabiedriskajā transportā nav atļauts pārvietoties ar dzīvniekiem. Pāvels un Lāsma stāsta, ka ne autobusā, ne vilcienā ar kaķi viņi nevarētu braukt. Pāvels piemin, ka var īrēt mašīnu, lai kaut kur dotos ar savu mīluli.

Jautāti, kā Ķīnā veicās ar sazināšanos un valodas barjeru, abi atbild, ka ķīniešiem ir ļoti liela cieņa pret ārzemniekiem. Īpašāku attieksmi viņi izrāda, ja ārzemnieks spēj kaut nedaudz sarunāties arī ķīniešu valodā. Lai nokārtotu vajadzīgos dokumentus Lodes pārvešanai, Pāvelam un Lāsmai talkā nāca aģentūra, kas Ķīnā darbojas ar ārzemniekiem, palīdz saprast dokumentus un iedzīvoties. "Viņiem kā kultūrai ir svarīgi palīdzēt cilvēkam, īpaši ārzemniekam," stāsta Lāsma.

Kā nozīmīgu atbalstu dzīvnieka pārvešanā no Ķīnas uz Latviju Lodes saimnieki min Pārtikas un veterināro dienestu, ar kuru Lāsma sazinājās pat brīvdienās. Uz dienestu viņi sūtījuši savus dokumentus, lai noskaidrotu, vai ar tiem viss ir kārtībā un vai nav vajadzīgas vēl citas izziņas. Lāsma stāsta, ka dienesta atbalsts Lodes pārvešanā bijis psiholoģiski svarīgs, turklāt ne reizi neesot bijusi sajūta, ka viss tiek darīts velti.

Arī no citām iestādēm Lāsma, kura koordinējusi darbību no Latvijas, kamēr Pāvels ar Lodi bija Ķīnā, saņēmusi atsaucību. Viņa rakstījusi arī lidsabiedrībai "KLM", lai precīzi noskaidrotu viņu dzīvnieku pārvešanas nosacījumus, vajadzīgo dokumentāciju un to, vai dzīvnieku atļauts pārvadāt lidmašīnas salonā. Pārsvarā gan vairums lidsabiedrību un lidostu savās mājaslapās norāda, kāda ir dzīvnieku pārvadāšanas kārtība.

Jautāti, vai sākotnēji viņiem bija skaidra informācija par to, kas jādara, lai pārvadātu dzīvnieku, Pāvels un Lāsma atzīst – par vajadzīgajiem dokumentiem viss lielākoties bijis skaidrs, taču trūkusi informācija par to, cik ilgu laiku visa procedūra varētu aizņemt. Taču abi jau laikus zināja, ka Lodi vedīs uz Latviju, tāpēc arī kaķis tika čipēts un potēts pret trakumsērgu.

Tāpat Lode tika pie kaklasiksnas un striķīša, kam vienmēr bijis jābūt Pāvela rokā. Lai gan dzīvnieks lielākoties laiku pavadīja pārnēsājamā somā, pie lidostas metāla detektora kaķis no somas bijis jāizņem. Striķītis palīdzētu dzīvnieku savaldīt, ja kaķis pēkšņi satrakotos un skrietu prom. Taču par Lodi Pāvelam uztraukumu nav bijis, kaķis uzvedies ierasti mierīgi.

Lai gan lidmašīnas salonā dzīvnieku vajadzēja turēt somā sev pie kājām, Pāvels stāsta, ka stjuartes bijušas saprotošas un ļāvušas, lai kaķis laiku pavada viņam klēpī zem segas. Tāpat Lode skatījies arī pa logu, pētot mākoņus vairākus kilometrus virs zemes.

Protams, aktuāla ir arī kaķa dabisko vajadzību nokārtošana lidojumu laikā. Būtiski bijis iegādāties īpašos dzīvnieku pamperus, kas izklājami pa kaķa pārvietojamās kastes (Lodes gadījumā – somas) pamatni.

Kāda bijusi apkārtējo cilvēku reakcija, redzot, ka vienā lidmašīnā vai lidostā ar viņiem dzīvojas arī kaķis? Pāvels atceras, ka nevienam neesot bijis iebildumu, daudzi ar interesi pavērojuši kaķi un mīļi iesaukušies, redzot Lodi. Arī lidostu robežpunktos, nesot Lodi somā un rādot attiecīgos dokumentus, darbinieki esot smaidījuši.

Stāstot par pārvešanas formālo gaitu, Pāvels min, ka nekādi starpgadījumi un nesaprašanās, lidojot no Ķīnas uz Nīderlandi un tālāk uz Latviju, neradās. Ar dokumentāciju, kurai rūpīgi sekots līdzi un jau laikus pārbaudīts, vai viss nepieciešamais ir nokārtots, arī viss bija kārtībā. Lode lielāko daļu sava ceļojuma pavadīja īpašā dzīvnieku somā, kuru saimnieki bija izvēlējušies no mīksta auduma, nevis ierasto plastmasas būri, lai varētu somu paņemt klēpī.

Taču dzīvošana ar kaķi Pāvela un Lāsmas ikdienu Ķīnā padarījusi jaukāku, jo vienmēr bijis kāds, kas viņus sagaida mājās, un tā ir arī šobrīd. Sjamenā viņi dzīvojuši daudzdzīvokļu mājas astotajā stāvā, un abi stāsta, ka, kāpjot pa kāpnēm, Lodi varējuši dzirdēt jau piektajā stāvā. "Viņam ir svarīgi, lai klāt ir dzīvs cilvēks," saka Lāsma. Lode ir ļoti runātīgs kaķis, kuram patīk ieritināties klēpī un būt kopā ar saimniekiem. "Piestrādā arī par modinātāju," Pāvels papildina Lāsmas teikto. Kad Lode ap sešiem, septiņiem no rīta ir nolēmis, ka gana staigāts pa māju, viņš dodas pie saimniekiem, turklāt tas vienmēr notiekot pirms modinātāja zvanīšanas. "Viņam ir svarīgi, lai viss notiktu rituāli," secina Lāsma.

Lode ir siltummīlis. Viņam patīk gulēt zem segas, turklāt to viņš sācis darīt jau Ķīnā, kur ziemas bijušas vēsas. Pārjautāju, par cik lielu "vēsumu" ir runa. "+ 10 grādi," smaida Lāsma. Kaķim bijis auksti, un viņš gulējis pie sildītāja, jo dzīvoklī grīdas bijušas flīzētas. Kā tad Lode pārcieš vairāku desmitu grādu salu Latvijā? "Nu... Viņš guļ zem segas," smejoties atgādina Lāsma. Lode gan neesot kārtīgi iepazinies ar sniegu, kaut arī saimnieki viņu ir izlaiduši vēsajā Latvijas gaisā pasēdēt uz balkona. Izrādās – kaķim pret aukstumu neesot bijis iebildumu, un, lai arī saimnieki domāja, ka Lode gribēs ātrāk tikt siltumā, kaķis ar interesi baudījis citādos laikapstākļus.

Vai ir kas tāds, ko Lode ēdis Ķīnā un ko šeit nevar dabūt? Lāsma stāsta – vienreiz kaķis izēdis atvērto kaltēto kalmāru iepakojumu, taču to kā regulāru Lodes našķi saimnieki nav ieviesuši. Vēl kaķim ļoti garšo Lāsmas omītes ceptās aknas, taču Lode nav no tiem, kas nepacietīgi gaidīs gabaliņu vistas, ko saimnieki gatavos pie virtuves galda. "Viņš ēd savu kaķu barību," apstiprina saimnieki. Tomēr Ķīnā gan bijis kas īpašs – Lode nedzēra krāna ūdeni. "Mēs arī nedzērām," smejoties piebilst Pāvels un Lāsma. Ķīnas iedzīvotāji paši pasūta parasto ūdeni lielajās pudelēs, krāna ūdeni dzeršanai nelietojot. Taču Latvijā gan krāna ūdeni Lode nesmādē un labprāt dzer.

Stāstot par Lodes ņaudēšanu, saimnieki ir vienisprātis par kaķa skaļumu, jo Lode tiešām ļoti skaļi ņaud un runājas. Lāsma stāsta, ka kādā naktī Lode tik skaļi ņaudējis, ka saimnieki nav varējuši gulēt, tāpēc aiznesuši kaķi uz citu istabu un ielikuši ceļojumu somā. "Nākamajā rītā dzirdēju, ka viņš ir pienācis tuvāk, kaut arī tas nav iespējams. Tad redzēju, ka viņš ir izplēsis caurumu somā un ticis ārā," atceras Lāsma. Tāpat viņiem šķiet, ka kaķis ir mazliet klaustrofobisks, jo nopirkuši kasti ar durvīm, taču Lode tajā uzreiz nav gājis. "Nācās izņemt durvis, jo viņam ir bail tikt iespundētam." Raksturojot Lodes runātīgumu, Lāsma min kādu interesantu iezīmi – kad abi ar Pāvelu sarunājas, kaķis piebalso itin loģiskos brīžos.

Vai Lode pastrādā arī nedarbus? Saimnieki gan neko tādu neatceras. Varbūt plēš tapetes? Arī nē! Izrādās – dzīvoklī Ķīnā sienas bija krāsotas, tāpēc kaķim nav tapešu plēšanas pieredzes. Toties saimnieki nopirkuši skrāpējamo dēlīti, kuru Lode diemžēl neizmanto.

Abi min, ka gan jau būtu varējuši atrast kādu cilvēku Ķīnā, pie kuriem Lodi atstāt, jo daudziem Pāvela un Lāsmas draugiem lielajā valstī bijuši dzīvnieki. Tiesa – vairums no draugiem bija ārzemnieki, kuri uz Ķīnu sev līdzi veduši savus dzīvniekus, piemēram, suni. "Es nevarētu mierīgi gulēt, ja zinātu, ka Lode tur ir viens," saka Lāsma.

Lāsma piemin kādu viņu paziņu, kura strādā dzīvnieki patversmē un bieži saņem cilvēku zvanus par to, ka viņi brauc prom un nav, kam atstāt savu mājdzīvnieku, tāpēc vēlas mīluli nodot patversmē. "Tad viņa smejas, ka draugs pat no Ķīnas atveda kaķi, lai nebūtu jāatstāj," stāsta Lodes saimniece, apstiprinot – jā, tas nav lēts prieks un ir jārēķinās ar laiku, taču viss ir izdarāms.