Deviņi sirsnīgi pašmāju stāsti par sunīšiem, kas liks viņus iemīlēt no jauna

- Kad un kāpēc nolēmi iegādāties tieši Velsas korgiju un kāpēc tieši pembroku?

Inga: "2006. gadā biju ar ģimeni un draugiem ceļojumā uz ASV un Kanādu. Draugu radinieku mājās bija Velsas korgijs pembroks. Mēs ļoti sadraudzējāmies. Suns bija fantastiski komunikabls, mīļš un atsaucīgs. Amizantām, īsām kājiņām, smaidīgu sejiņu un milzīgām ausīm, arī kucīte.

Izprašņāju saimniekus, un tie man pastāstīja, ka viņiem dzīvē bijuši daudzu šķirņu suņi, bet tieši Keidija esot visvisburvīgākā no visiem – ļoti paklausīga, suns, kas turas pie mājas. Mums tajā laikā bija fantastisks labradors, vārdā Habsburgs, kurš nu jau ir citos medību laukos, bet kuru joprojām atceras daudzi mūsu draugi. Tas gan negribēja turēties pie mājas. No viņa nedrīkstēja ne acu atraut, jo Habsburgs ar mugurkaulu juta, kad uz viņa skatās un kad ne. Mācēja aiziet aiz mašīnas un notīt makšķeri tā, ka viņu neredzēji izejam no sētas. Viņš gan šajās retajās reizēs vienmēr punktīgi astoņos vakarā atgriezās mājās uz vakariņām.

Mani ļoti aizķēra vārdi, ka suns turas pie mājas. Kad mūsu Habsburgs 14 gadu vecumā aizgāja, sākumā klasiski domāju – vairs nekādu suni! Bet nepagāja ne trīs mēneši, kad jau sāku domāt par suni. Man viņa pietrūka pilnīgi visur, sākot jau ar neciešamo klusumu mājās, kad vairs nedzird nagu skrapstoņu, kas seko no istabas istabā.

Atgriezos pie atmiņām pie jaukās Keidijas un Velsas korgijiem pembrokiem. Man bija arī svarīgi, lai suns būtu mazāks nekā mūsu vecais labradors, jo pēdējais laiks manam vecītim nebija ļoti viegls un es ļoti pārdzīvoju, ka viņu nevaru pacelt klēpī, iznest laukā un ienest iekšā. Man bija vajadzīgs suns, kuru es varu pacelt un panest."

Lasīt vairāk

"Kādunakt uztrūkos no miega, izdzirdot, ka mans mazais sunītis Mērfijs kaut kur baigi tusnī, pūš un elš. Skatos, no virtuves spīd kaut kāda dīvaina, spilgta gaisma. Gāju nobijusies lūkoties, kas tur notiek. Un, ko es ieraudzīju?! Ledusskapis vaļā, Mērfijs izvilcis no tā mednieku desiņas – tās mazās bumbiņas – un, cik līdis, tik apēdis. Viena pusiegrauzta bija palikusi par pierādījumu. Vēl nākamajā dienā nokaunējies līda gar sienām un skatījās uz mani baltu aci," šādu kuriozu portālam "MansDraugs.lv" atsūtīja suņuka saimniece, topošā pirmsskolas un sākumskolas skolotāja Ieva Karlsberga. Protams, vēlējāmies uzzināt par nasko viltnieku ko vairāk.

Ievas mīlulim Mērfijam, kurš ir maza auguma bezšķirnes suņuks, tagad ir pusotrs gads. Mazotnē viņš izskatījies ārkārtīgi piemīlīgs – absolūts nevainības iemiesojums –, tādēļ Ieva bijusi pārliecināta, ka mazajam suņu puikam nevar pat prātā ienākt doma izstrādāt kādu nedarbu. Tomēr – ai, kādi maldi! Izaudzis mazais suņuks par dikti žiperīgu palaidni – tieši tāpēc gan Mērfijs saimniecei ir tik mīļš. Ar viņu nekad nav garlaicīgi. Bet par visu pēc kārtas.

Lasīt vairāk