Foto: Shutterstock
Skaistums ir plašs jēdziens. Kas vienam šķiet skaists un simpātisks, citam nepavisam nepatīk. Tāpēc jau pasaule ir tik dažāda, un katrs var atrast to, kas ir acīm un sirdij tīkamāks. "Mother Nature Network", apstiprinot, ka pasaulē ir daudz suņu šķirņu, minētas dažas no tām. Garspalvaini, bezspalvaini, lieli, mazi, draudzīgi, piesardzīgi, pašpārliecināti un cilvēku mīloši – ne visus no šiem apzīmējumiem varēsi novērot izskatā vien. Iepazīsties ar katru suņu šķirni, tās izskatu un raksturu! Iespējams, kādu no šiem četrkājainajiem draugiem vari iegaumēt un mēģināt atpazīt uz ielas, ejot garām kādam sunītim. Taču pavisam noteikti pat vairākas no šīm šķirnēm varēsi redzēt kādā no šogad gaidāmajām suņu izstādēm.

Komondors

Foto: Shutterstock

Šo dzīvnieciņu būs grūti noteikt aplami. Raksturīgā pinkainā, drediem līdzīgā baltā spalva un iespaidīgais augums ļaus nekļūdīgi noteikt redzamo sunīti par komondoru šķirnes pārstāvi. Suns, kura dzimtene ir Ungārija, ir čakls darba dzīvnieks, kas radis strādāt ar lopiem. Tiek pat vēstīts, ka tieši gaišais un pinkainais izskats ļauj komondoram veiksmīgi iekļauties baltu aitu barā, tādējādi spējot labāk ganīt lopus un sargāt, ja tuvojas kāds svešinieks. Komondors ir gana nikns un skaļš mīlulis, kas, protams, noder aktīvajā darbībā.

Kur ir balta krāsa, tur allaž jāuzmanās no melnumiem un netīrumiem. Arī par komondora interesanto kažociņu saimniekam būs jāparūpējas, jo īpaši tāpēc, ka šim dzīvniekam sasmērēties nemaz nebūs tik grūti. Ja suņuks sparīgi skraidīs pa zemi un ganīs lopus, visai drīz zemākās spalvas kļūs tumšākas. Tāpēc komondoru vajadzētu regulāri mazgāt, lai spalva būtu pēc iespējas tīrāka un arī pašam sunītim neveidotos veselības problēmas, piemēram, ādas iekaisumi. Drediem līdzīgo spalvu gan nevajadzētu ķemmēt, bet gan lielās pinkas uzmanīgi atdalīt ar rokām. "Mother Nature Network" arī citē kādu komondoru audzētāju teikto, protams, ar nelielu devu humora: "Labākais veids, kā saglabāt komondoru tīru, ir neļaut viņam kļūt netīram."

Autore Temzina Pikerela grāmatā "Suņa gars. Ilustrēta vēsture" raksta, ka komondoru nevar sajaukt ar nevienu citu suni, taču turpinājumā vari lasīt par vēl dažiem mīluļiem, kas liks aizdomāties, vai tiešām arī šādi suņi var būt ārēji tik līdzīgi.

Meksikāņu kailais suns

Foto: Shutterstock

Šīs šķirnes nosaukums gan varētu mulsināt, jo Meksikāņu kailais suns patiesībā ne vienmēr ir bez apmatojuma, jo daļā gadījumu sunīšiem var būt krietni garāka spalva. Taču kailajam sunītim visbiežāk spalvu uz ķermeņa ir ļoti maz vai teju nemaz. Ja ir neliels apmatojums, tas visbiežāk būs novērojams suņa galvā, veidojot tādu kā īsu grebeni tās vidū.

Meksikāņu kailais suns ir viena no vecākajām un retākajām suņu šķirnēm, taču tas nenozīmē, ka suņi paliek bez uzmanības. Meksikā, šķirnes dzimtenē, suņus īpaši godā un uzskata par tādu kā nacionālo dārgumu. Savulaik tas bijis pat acteku pielūgts, tāpēc īpašā nozīme un vērtība suņiem ir saglabājusies līdz pat mūsdienām.

Jāpiebilst, ka par kailiem suņiem ir īpaši jārūpējas. Līdzīgi kā cilvēki, kas dodas sauļoties, izmanto pretapdeguma krēmu, kas līdzīgs nepieciešams arī sunīšiem. Par labākajiem līdzekļiem un to izmantošanu gan labāk konsultēties pie speciālista.

Meksikāņu kailais suns ir draiskulīgs un draudzīgs, un jāņem vērā, ka šie sunīši rotaļību nezaudē līdz pat aptuveni divu gadu vecumam. Kopumā dzīvnieciņi ir paklausīgi un labi saprotas ar saimnieku.

Mudi

Foto: Shutterstock

Mudi jeb mudijs varētu nebūt visai bieži dzirdēts sunītis, taču šī šķirne, līdzīgi kā komondors, ir radusies Ungārijā, kur tās pārstāvji arī bijuši izplatīti ganu suņi. Tiek pieņemts, ka mudi radies, krustojoties puli un vācu špica šķirnēm, neizslēdzot iespēju, ka krustošanās laikā būtu piedalījušies arī citu šķirņu ganu suņi. Vizuāli gan, iespējams, pirmā asociācija, redzot mudi, ir vācu aitu suns. Taču mudi kažociņš ir izteikti viļņots un mēdz būt itin raibs, vairākām krāsām mijoties savā starpā.

Suņi raksturoti kā ļoti aktīvi, gudri un labi apmācāmi, tāpēc šis mīlulis ar aizrautību dosies dažādās avantūrās. Tiek uzskatīts, ka sunim jebkurā gadījumā (aktīvās ganībās vai citviet) jāsaņem fiziskā slodze, tāpēc laiska gulšņāšana mājās šim dzīvniekam nav piemērota. Suns labprāt spēlēsies ar ģimenes locekļiem, taču lielā auguma dēļ bērni viņa klātbūtnē īpaši jāuzmana.

Vēl kāda pazīme, pēc kā var atpazīt mudi, ir skaļums. Suņuks ir radis riet, ko, protams, izmanto darbā ar lopiem, taču mājas dzīvē šī īpašība varētu apgrūtināt kā saimniekus un ģimenes locekļus, tā apkārtējos cilvēkus. Ar paklausības komandām to var mēģināt ierobežot, taču riešanas tieksme sunim ir izteikta.

Bedlingtonterjers

Foto: Shutterstock

Mazs jēriņš – lūk, ar ko varētu salīdzināt bedlingtonterjeru. Tiesa, par viņu ir īpaši jārūpējas, sunītis jākopj, jāapcērpj, jāmazgā. Tad par savu skaisto mājas mīluli būs prieks ne tikai saimniekiem, bet arī daudziem citiem. Paviesojoties suņu izstādēs, šos mīluļus nevar nepamanīt, jo viņu pūkainā, labi frizētā spalva noteikti izceļas uz citu fona.

Šie terjeri raksturoti kā ļoti jauki un patīkami, un klusi suņuki, lai arī reizēm var parādīt arī "radziņus". Taču visplašāk ir zināma bedlingtonterjeru spēja būt draiskulīgiem un žiperīgiem, sagādājot prieku visiem apkārt esošajiem cilvēkiem. Viņš savā varā ātri vien pārņems pat skeptiskāko cilvēku, jo patīkamais raksturs un īpašais izskats noteikti ir kombinācija, kurai nav viegli pretoties. Izliekums suņa mugurā arī savā ziņā liek domāt, ka terjers ir gatavs tūlīt, tūlīt lēkāt prieka dēļ. Varbūt tā arī ir?

Autore Pikerela skaidrojusi, ka sākotnēji suņi bieži izmantoti medībās, sadzenot pēdas citiem dzīvniekiem, taču nu pelnīti novērojami suņu izstādēs. Nevar noliegt, ka suņu izskats un grācija ir ievērības cienīgi, līdzīgi kā mīluļu lieliskā spēja būt par cilvēka kompanjonu.

Ķīnas cekulainais suns

Foto: Shutterstock

Iespējams, šis suns (ja ne pēc nosaukuma, tad izskata gan) jau paguvis iemantot visai īpatnēju slavu. Tieši Ķīnas cekulainie suņi visbiežāk tiek minēti starp tiem mīluļiem, kurus kronē kā pasaulē neglītākos suņus. Konkurss ik gadu notiek Kalifornijā, ASV, un tur ne vienu reizi vien īpatnējā izskata dēļ laurus plūcis tieši cekulainais suns. Šiem sunīšiem mēdz būt dažādas neparastas iedzimtības, kas viņu veidolu padara daudziem cilvēkiem atbaidošu. Taču ne viss slēpjas skaistumā vien, un šie sunīši ir gana mīlīgi, lai būtu labi mājdzīvnieki!

Līdzīgi kā Meksikāņu kailais suns, arī Ķīnas cekulainais suns galvenokārt sastopams bez spalvas, lai arī daudziem sunīšiem apmatojums klāj galviņu, asti un ķepas.

Ķīnas cekulainā suņa raksturs tiek salīdzināts ar kaķi. Jā, lai arī biežāk, iespējams, dzirdam, ka tieši kaķus salīdzina ar suņiem, nevis otrādi, šis gadījums pierāda, ka arī suņus var pielīdzināt peļu junkuriņiem. Salīdzinājums radies cekulainā suņa paradumu dēļ, jo šim mīlulim, līdzīgi kā kaķiem, patīk sēdēt augstās vietās mājoklī, turklāt suņuki var dzīvot arī šaurākā mājoklī. Tas gan nenozīmē, ka suņi ir laiski un mierīgi, jo viņiem raksturīgas arī aktivitātes un skriešana.

Puli

Foto: Shutterstock

Puli jeb pulijs ir vēl viena Ungārijā radusies suņu šķirne, kura, līdzīgi kā komondors un mudi, darbojas ganību laukā. Tiesa, te gan varētu šķist, ka puli jau kaut kur ir redzēts, un tā arī ir – līdzība starp iepriekš aprakstīto komondoru un puli ir nenoliedzama. Salīdzinot abus suņus, jāsaka, ka puli ir mazāks par komondoru, turklāt novērojams plašākā krāsu gammā. Kamēr komondora spalva allaž ir baltā krāsā, puli var būt gan pilnīgi melns, gan pelēcīgs, gan arī balts.

Puli audzētāji suni raksturojuši kā gudru, uzmanīgu, maigu suni. Turklāt nav grūti viņam pievērst uzmanību, jo liels nopelns tās piesaistīšanā, saprotams, ir suņa augumam un spalvai. To ir jo īpaši interesanti vērot, kad mīlulis nododas draiskulīgām spēlēm un skriešanai. Vējā un skrējienā tā plīvo, paverot apkārtējo skatam interesantu, tumšu "mākoni".

Interesanti, ka puli un arī komondoram spalva pilnībā izaug, proti, sasniedz zemi vien aptuveni piecu gadu vecumā. Tāpēc līdz lielajām pinkām būs vien jāpagaida, bet šajā laikā var redzēt, kā veidojas suņa interesantais izskats.

Briseles grifons

Foto: Shutterstock

Suņuks ar pērtiķa seju un pat maza lauviņa – tā tiek raksturots Briseles grifons, jo salīdzinājumu ar šiem dzīvniekiem rada suņuka īpatnējais purniņš un dažādība kažokā. Spalva var būt gan ķermenim pieguļoša, gan arī gara un raupja. Suņa galviņa varētu šķist diezgan maza, un kopskatā savu artavu sniedz arī mazais, nedaudz sarauktais deguntiņš un lielās, draudzīgās actiņas. Jāsaka, ka šim sunim deguntiņš ir salīdzinoši augstu, tuvāk acīm.

Grifoni ir draudzīgi, labi saprotas ar apkārtējiem un citiem suņiem, kā arī ir veiksmīgi apmācāmi. Grifoni ir kompānijas dvēseles, viņiem nepatīk ilgstoši būt vienatnē, tāpēc rēķinies, ka ar šīs šķirnes sunīti būs jāpavada laiks kopā. To novērtēsiet jūs abi, jo suns spēs sagādāt dažādus pārsteigumus!

Brabantes grifons, Briseles grifons un beļģu grifons – tas var slēpties zem grifona nosaukuma. Brabantes grifonam raksturīgs gluds kažoks, Briseles grifonam – raupjš un sarkanīgs kažoks, bet beļģu grifona raupjais kažoks var būt dažādās krāsās. Taču visiem sunīšiem kopīgs izteiksmīgais purniņš, kas tā vien atgādina par mazu pērtiķēnu.

Peruāņu kailais suns

Foto: Shutterstock

Lūk, vēl viens līdzinieks divām iepriekš aprakstītajām šķirnēm Peruāņu kailais suns, Meksikāņu kailais suns un Ķīnas cekulainais suns – visus raksturo spalvas neesamība vai tās parādīšanās vien vietumis! Tāpat kā abām pārējām, arī Peruāņu kailais suns var būt ar garāku ķermeņa apmatojumu, taču galvenokārt suņi novērojami bez spalvām, tām parādoties vien galvā, astē un uz kājām.

Peruāņu kailais suns visbiežāk būs novērojams dažādās ādas krāsās. Melna, pelēcīga, brūna, pavisam gaiša – šīs krāsas savā starpā var mīties un suņa ādā veidot dažādus plankumus.

Rakstura ziņā suņi ir dzīvelīgi, mundri, uzmanīgi un rotaļīgi. Domājams, izskata dēļ suņi nebūs piemēroti ikkatram cilvēkam, jo spalvu neesamība varētu traucēt uzņemties rūpes par kailo suni, taču apņēmīgi un gādīgi saimnieki šo mīluli lolos kā jebkuru citu dzīvnieciņu!

Interesanti, ka šos mīluļus senākos laikos pielūguši un augstu vērtējuši senie inki, taču meksikāņu kailais suns bijis acteku pielūgsmes dzīvnieciņš.

Bergāmo aitusuns

Foto: Shutterstock

Jā, šis nav ne puli, ne mudi un ne arī komondors. Minētajiem līdzīgais Bergāmo aitusuns, kurš radis Alpu kalnu apvidū, tik tiešām varētu šķist kā jau iepriekš iepazīto suņu kopija. Taču šai suņu šķirnei raksturīgs drīzāk pelēcīgs kažoks, kas var būt dažādās nokrāsās un sasniegt pat melnu toni. Retāk suņi sastopami citās spalvas krāsās.

Bergāmo aitusuns ir dzīvnieks ar labu temperamentu, taču, ņemot vērā, ka ir radis strādāt ar lopu bariem arī vienatnē, var būt nedaudz neatkarīgs un paļauties vien uz savu prātu, ne saimnieka teikto. Allaž ir sajūta, ka šis suns visu vēro, viņam jāzina, kas notiek apkārt. Tas padara šīs šķirnes suņus par labiem sargiem, jo svešiniekus viņi klāt nelaidīs ne savai mājai, ne teritorijai un pulkam, kas jāsargā. Taču ģimenes lokā suns ir draudzīgs un paklausīgs, un labprāt pavada laiku ar mīļajiem.

Arī šī sunīša kažoka kopšanai jāpievērš rūpīga uzmanība. Lai arī spalva nav balta, tas nenozīmē, ka netīrumiem var ļaut uzkrāties un spalvai – savelties.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!