Sieviešu draudzības nekam neder – greizā pārliecība, kas grauj dzīvi

Pēc šā sūtījuma es došos, neraugoties uz smago iepirkumu maisu rokā, sporta somu uz pleca un rokassomu otrā rokā. Nešļavas manus pirkstu kaulus iezīmējušas baltus, bet tas netraucē, jo zinu, kas atrodas pakomātā. Es to nojaušu, un tas dara mani raižpilnu, satrauktu un liek izdalīties adrenalīnam. Pakā ir mana kāzu kleita. Ironiski, ka šī baltā, gaišā drēbe izrādījusies kaut kā beigas, nevis skaists sākums.

Kad pirms piecarpus gadiem kāzu salonā pielaikoju savu īsto un vienīgo kleitu, man blakus bija draudzene. Draugiem ir būtiska nozīme cilvēka dzīves gājumā. Es tam esmu ticējusi, neraugoties ne uz ko. Septiņos vakarā gaiss smaržo pēc aizgājušās vasaras. Tas liek man elpot vēl dziļāk, līdz plaušas ir pilnas ar pērnajiem trim mēnešiem: sakaltuša siena un āboliņa smaržu, noplūktām pienenēm un to sulas traipiem. Pērna ir ne vien vasara. Es uzspiežu liktenīgo ciparu kombināciju un izņemu sūtījumu. Tam nepieciešama Makgaivera izveicība, jo plecu soma gāžas uz priekšu un iepirkumu maisā ir stikla pudele, kas draud atsisties pret pakomātu. Vīns man noderēs. Paciņa satīta divos dzeltenos miskastes maisos. Skaisti. Paceltu galvu nesu mājās savu draudzības artefaktu.

Mamma allaž teica, ka sieviešu draudzība nekam neder, ka sievietēm nevar uzticēties. Var jau būt, ka tieši tas, ko gudri cilvēki sauc par greizām pārliecībām, man ir traucējis izveidot patiesi tuvas attiecības. Baidos, ka nemāku draudzēties, jo, lai draudzētos, cilvēkiem vienam pret otru jābūt atklātiem. Tiem nebūtu jābīstas sevis vai otra. Domāju, esmu tālu no tā. Es vairs neesmu droša, ka varu būt pati. Vai es vispār gribu būt es pati?