Kā hroniska čīkstēšana traucē dzīvot, un kā sevi nesāpīgi piespiest mainīties

Ciest kompānijā ir daudz patīkamāk. Acīmredzot tāpēc mēs periodiski sastopam hroniskus čīkstētājus. No šādiem cilvēkiem labāk bēgt, ko kājas nes, citādi – diena pagalam. Mūžīgi neapmierinātie radinieki, kolēģi, draugi ne tikai vienkārši gandē atmosfēru – pētnieki atklājuši, ka šāda vide nopietni kaitē veselībai.

Vai esi kādreiz aizdomājies, kāpēc cilvēki sūkstās par kaut ko? Kāpēc daži neapmierinātību parāda vien retu reizi, bet citiem allaž viss ir slikti? Ko patiesībā nozīmē žēloties?

Psihologs Roberts Bisva-Diners vietnē "Psychology Today" pauž uzskatu, ka žēlošanās ir veids, kā izteikt neapmierinātību. Bet, lūk, tas, kā un cik bieži cilvēki to dara, jau ir cits jautājums. Vairumam no mums ir noteikts kaut kāds žēlabu izteikšanas limits, tomēr dažiem tas ir izteikti paaugstināts.

Tieksme čīkstēt vispirms ir atkarīga no prasmes saglabāt kontroli pār apstākļiem. Jo bezpalīdzīgāks cilvēks, jo biežāk viņš žēlosies par dzīvi. To ietekmē arī citi faktori: psiholoģiskā noturība, vecums, vēlme izvairīties no skandāla vai "saglabāt savu seju".

Ir vēl viens iemesls, kas nekādi nav saistīts ar konkrētām situācijām: negatīva domāšana iekrāso visu notiekošo melnā krāsā. Ne mazāka loma te ir videi. Kā rāda pētījumi, negatīvi domājošu vecāku bērni izaug ar tādu pašu pasaules skatījumu un arī sāk pastāvīgi čīkstēt un žēloties par savu likteni.