Es aizbraucu uz Melnkalni un… iemīlējos

Vai no ceļošanas var nogurt tāpat kā no svētkiem? Varbūt mazliet, ja vien neizaicini sevi un nemeklē jaunus veidus, kā atdzīvināt sevī aizrautību pret jaunām vietām. Pēdējā laikā ceļojumi, kuros esmu devusies, bijuši patīkami, protams, bet ne iedvesmojuši. Jā, bijis jauki un jā, bijis forši izrauties no ikdienas un iepazīt svešzemju kultūru, bet tie nav izraisījuši "to" sajūtu. To "wow!" un "uhh un ahh!", pēc kuras tiecos ceļojumos. Tā tas bija līdz brīdim, kad nokļuvu Melnkalnē.

Uz Melnkalni devos organizētā braucienā ar tūrisma operatoru "Join Up!" un līdz tam par šo valsti zināju tikai dažas lietas – tā ir salīdzinoši jauna, savulaik bijusi daļa no Romas impērijas. Šogad izstādē "Balttour" Melnkalne tika prezentēta kā viens no jaunajiem galamērķiem, un tur atrodas viena no vislabāk saglabātajām viduslaiku pilsētām Adrijas jūras piekrastē – Kotora. Tātad braucu praktiski kā balta lapa, neko daudz negaidot, jo iekšā sēdēja sajūta par to, ka nekas mani vairs neaizraus.

Kalni. Vieni vienīgi kalni

Bet aizrāva. Un jau pirmajās minūtes, tūlīt pēc tam, kad izkāpu no lidmašīnas, jo pie tās sagaidīja tautas tērpos ģērbies melnkalniešu pāris, kas mazliet vēlāk lidostā atbraukušos cienāja ar saldumiem. Tas bija pirmais iespaids par Melnkalni – viņiem ir vēsture un viņi tevi šeit gaida (viens no šiem pieņēmumiem gan vēlāk, jāatzīst, sašķobījās, bet par to vēlāk).

Otrā lieta, kas mani uzreiz apbūra un nebeidza pārsteigt pat pēdējā dienā, – Melnkalnes daba. Kur vien brauc, kalni vien. Ciemati šķiet izbūvēti, pielāgojoties dabai, atrodot mazus stūrīšus starp kalniem un gar jūras krastu, kautrīgi iespiežoties brīvajās vietās. Un tieši majestātiskā, nebeidzami plašā daba ar tās lekno zaļumu bija tā, kas manī atmodināja zudušo "wow" sajūtu. Katru dienu neskaitāmas reizes skaļi un klusībā jūsmoju, cik neaprakstāmi skaisti te ir (un vārds "skaisti" šķiet pliekans apzīmējums, ko izmantot, raksturojot Melnkalni). Šī ir valsts, kurā daba ir pāri visam.