Divās dienās izskriet caur Seulu

Visvairāk mani pārsteidza satiksmes plūsma. Pareizāk sakot, tās neesamība – nekas te neplūda, pilnīgi viss stāvēja uz vietas. Privātie automobiļi, taksometri, autobusi, pa kādam mopēdam – visi stāvēja vienā bezgalīgā sastrēgumā. Tā būtībā paiet darba diena Seulā – sēžot sastrēgumā.

Esmu bijis dažādās vietās, kur satiksme tiek piesaukta kā īpaši slikta, taču nekas mani nebija sagatavojis Seulai. Es iedomājos, ka šeit būs kaut kas starp Tokiju un Šanhaju, bet tomēr nē. Šeit, šķiet, visa Tokija UN Šanhaja bija atbraukusi, lai aizpildītu visas pilsētas ielas.

Es droši vien izklausos dikti nīgrs, sākot stāstu ar nepatīkamiem sastrēgumiem. Mazliet arī tāds esmu. Biju. Sastrēgumu dēļ es nokavēju tikšanos ar Uno – ar Seulas fotogrāfu, kuru iepazinu mediju projektā pirms gada. Tas būtu bijis tik jauki atkal satikt cilvēku no otras pasaules malas! Tomēr – nē, nekā. Sastrēgumu dēļ norunāto laiku es nokavēju par stundu, savukārt viņam arī bija paredzēts vēl divas stundas sēdēt nākamajā sastrēgumā, viņš nevarēja gaidīt ilgāk.

Īsāk sakot, jā, Seula mani pārsteidza ar sastrēgumiem. Taču tie, protams, nav vienīgie prātā palikušie iespaidi. Nekādi nevaru aizmirst arī ellīgo karstumu, kas piespieda iet dušā pat trīs reizes dienā. Tās bija jūlija beigas, karstums ap trīsdesmit grādiem, bet mitrums, šķiet, maksimālais. Katrs rīts sākās ar ļoti romantiski miglainiem kadriem, jo, iznākot no dzesētās viesnīcas, acumirklī aizsvīda fotokamera.

Patiesībā Seulā es biju piecas dienas, taču lielākoties tās bija aizņemtas ar citiem pienākumiem, tāpēc tūrismam brīvā solī kopsummā sanāca apmēram divas. Lai nekavētu ierobežoto laiku un lai vieglāk pielāgotos laika maiņai, es dienu sāku maksimāli agri. Brokastis viesnīca piedāvāja no pusseptiņiem – fiksi nolocījis omleti ar pankūkām, devos ielās izpētīt tuvējo apkārtni.