– Tad, kad meditācija kombinējas ar kaut kādu citu vārdu, piemēram, mīlestība, kā tavā gadījumā, uzreiz ir jautājums par to, kas tas tāds.
Tā ir meditācija, kas palīdz atgriezties mīlestībā.
– Jā, un kur tad mēs no tās esam pazuduši?
Nu – cilvēki diezgan bieži pamanās aizvērt savas sirdis un tādējādi izkrīt no mīlestības plūsmas.
Bet piedzimstam mēs visi balti, pūkaini un pareizajās plūsmās, vai ne?
Un vecāki tad mums iestāsta, ka mīlēt var tikai paklausīgus bērnus, un tad mēs aizveram savas sirdis ciet... Var būt dažādi iemesli, kāpēc cilvēks pievēris sirdi. Var būt dažādi traumatiski gadījumi bērnībā ar visādām sociālām izglītošanām un ar vecākiem, kas bērnus nav mīlējuši. Visu neuzskaitīt.
– Kā man zināt, vai esmu aizvērusi vai nē? Pēc kādām pazīmēm es to varētu noteikt?
Tu taču jūti, vai tevī mīlestība brīvi plūst vai neplūst.
– Man jau nav kritēriju, lai noteiktu, vai manī mīlestība brīvi plūst vai ne...
Labi, kāda tev ir sajūta, kad tu saki "es sevi mīlu"?
– Es sev ticu...
Tas labi, ļoti labi.
– Kā tāds seanss notiek?
Cilvēks noguļas uz masāžas galda, mēs kopīgi sajūtam tās problēmu zonas, kas viņam ir, – sirdī kas aizbloķējies vai kamols kaklā, vai saules pinumā kaut kas, – un tad lēnām tīram ārā negatīvās emocijas, kas radījušas blokus, dodot ceļu enerģijas plūsmai.
– Tu šīs emocijas atpazīsti un nosauc vārdā, kā tādā "emociju eksorcismā"?
Viss pats no sevis nāk ārā – aizvainojums, dusmas, bailes. Kad strādāju, esmu mīlestības plūsmā.
– Pieslēdzies "kaut kam" vai radi sevī kādu īpašu stāvokli?
Tā nāk pati, šī mīlestības plūsma, es pat īsti nekam neslēdzos klāt.
– Bet to var kaut kā fiziski sajust – to plūsmu?
Jā, es uzlikšu rokas, sajutīsi. Lūk, tātad es uzlieku rokas, caur mani iet šī te plūsma, un tā iekustina blokus, kuri līdz ar to paši nāk ārā. Sievietēm dažreiz sāk asaras birt. Grūti paredzēt, kas būs vispirms. Teiksim, sieviete nāk ar kādu vienu problēmu, bet patiesībā tur var būt kaut kas pilnīgi cits. Nāk ārā tas, kam jānāk! Citiem nāk bailes ārā no kāda brīža dzīvē.
– Jūs runājat seansa laikā? Kā tās emocijas tīrās? Tās atšķiras pēc sajūtas?
Jā, mēs komunicējam. Es sajūtu, kas tā par sajūtu. Domāju, ka vislabāk varēsi saprast, ja uztaisīsim seansu, tad sapratīsi, kā tas strādā.
To, cik cieši aizvērusies mana sirds, seansa laikā sajutu teju taustāmi. Sarunas gaitā arvien skaidrāk sapratu, kāpēc tas noticis, un galu galā esmu pateicīga Simonai, kura manī pavēra šo saprašanu. Lēmumi gan tagad jāpieņem pašai...
– Kā tu tā izdomāji, ka tas ir tas, ar ko tev jānodarbojas?
Pat nevar teikt, ka izdomāju... Es meditācijā redzēju, ka man tas ir jādara. Man uz to norādīja dažādos veidos. Aizbraucu uz Indonēziju, un pēkšņi atvērās sirds formas caurums mākoņos! Nu – tas tāds mistisks gadījums.
– Pastāsti!
Sēžam abas ar draudzeni, skatāmies saulrietu un taisām fotogrāfijas. Skatos caur telefona ekrānu – starp mākoņiem sirdsveida caurums izveidojas! Pēkšņi caur to mākoni tā kā debesis pienāk klāt, tā kā dimensijas bīdās. Sajūta bija tāda it kā debesis pienāktu klāt. Tas laikam bija tāds kā portāls, nezinu.
– "Ieslēdzās" piektā dimensija?
Kaut kas tāds tur notika, jā. Drīz pēc tam es aizbraucu uz Drunvalo Melhisedeka semināru Havaju salās. Tas saucās "Awakening the Illuminated Heart" (latviešu valodā –"Atmodināt gaismu sirdī"). Sapratu, ka man jābrauc uz turieni. Tur arī bija darbs ar sirdi, mēs tur aktivizējām savu gaismas ķermeni – caur sirdi notiek tā gaismas ķermeņa aktivizēšana. Un tad tur, Havaju salās, meditācijās redzēju, ka man jāpalīdz cilvēkiem atgriezties sirdī.
– Pašam "pacientam" seansā arī ir kaut kas jādara?
Vispirms jāapzinās, ka ir saražotas negatīvas emocijas, un ka tās ir apspiestas ķermenī, tāpēc tās no ķermeņa ir jāizvada, citādi var radīt fiziskas slimības. Visas slimības ir no negatīvām emocijām un domām! Lai ķermenis neslimotu, pirmkārt, šīs emocijas nebūtu jāražo. Ja saražotas, tad tās jāizvada no ķermeņa, un mēs meditācijas laikā (izklausās jau ļoti ezotēriski!) transformējam to visu gaismā un mīlestībā, kas nāk ārā. Es saprotu, ka tas var dīvaini izklausīties, bet tas reāli strādā! Skaiti pie sevis kā tādu mantru "es visu transformēju gaismā un mīlestībā", un sirds kā transformators strādā.
Fiziski tas notiek tā, ka cilvēks sajūt sirdi, sajūt, ka sirds izstaro gaismu, tad mēs sūtām šo gaismu uz kaklu, iztīrām to. Ja ar to nepietiek, vēl padziedam skaņu "ā". Pēc tam izgaismojam galvu, kas arī ir ļoti vērtīgi – izgaismot no sirds galvu. Pēc tam veidojam saikni ar Sauli, kas ir vīrišķās enerģijas simbols un palīdz stiprināt saikni ar Augstāko Es, – sūtām gaismu no sirds uz augšu, uz Sauli. Ja kaut kādu iemeslu dēļ šī gaisma uz Sauli neiet, tātad ir aizvainojums uz kādu vīrieti – tēvu, partneri vai uz Dievu. Ir tādi cilvēki, kas iepriekšējā dzīvē apvainojušies uz visu, – tad tā saikne ar Augstāko Es ir jāatjauno.
Tad tieši tāpat uz leju – no sirds sūtām gaismu uz saules pinumu, transformējam emocijas, kas tur sakrājušās, tad – uz vēderu, sievietēm svarīgi dzemdi un olnīcas izgaismot, pa kājām uz leju mēs sūtām gaismu uz Zemes centru. Zeme ir sievišķā enerģija, saikne ar mammu: ja ir kāds aizvainojums uz mammu, mīlestība neplūst brīvi.
– Tātad faktiski pacienta uzdevums ir neko nedarīt.
Tas ir process, kurā pats par sevi viss tīrās, mīlestības enerģija tīra. Ir cilvēki, kas saka, ka tagad saprot, kā Dievs enerģiju iedod un kā viņš tīra. Katram tā sajūta ir citāda. Es tev uzlikšu rokas, tu pati sapratīsi, kāda sajūta ir.
– Līdzīgi kā reiki?
Es nepieslēdzos simboliem, bet izmantoju kanālu Zeme–Saule. Varbūt pēc tehnikas tas ir līdzīgi, jā.
Esmu pazīstama ar reiki un varu teikt, ka pacienta sajūtās tas ir gan līdzīgi. Bet visdīvainākā ir "korķu" sajūta, kad enerģija kaut kur iestrēgst un tālāk netiek. Man kaklā bija tāds valrieksta lieluma korķis, tumšs un ciets – jutu, ka gaisma tek tam apkārt, bet neizšķīdina. "Izdziedājām" mazāku, bet jāstrādā tālāk – nu jau pašai.
– Šīs tehnikas tu iemācījies Havaju salās?
Es jau visu mūžu mācos. Pirmā skolotāja man bija Tatjana Ismailova, man toreiz bija 21 gads. Viņa vadīja semināru par Ājurvēdas pamatiem, jogas vingrinājumus rādīja, stāstīja par domu spēku – nu, tādus pamatus. Un nākamais, kuru izvēlējos sev par skolotāju, bija Jēzus Kristus. Tolaik mācījos Hosē Silvas metodi, tad bija jāizvēlas kāds vīrietis par skolotāju, un es uz zemeslodes nevienu piemērotu neatradu, tāpēc izvēlējos Jēzu Kristu. Pa tiešo no viņa saņēmu beznosacījumu mīlestības staru.
– Tak ne jau tā vienkārši saņēmi – gan jau, ka tur vajadzēja kaut ko darīt...
Vajadzēja iztēloties šo skolotāju, mēģināt saskatīt, kā viņš izskatās... Bet man viņš pārvērtās spožā gaismā, kas nāca pa taisno uz sirdi. Meditatīvā stāvoklī tas notika. Sajūta bija skaidra. Milzīga spoža gaisma – beznosacījumu mīlestība pa taisno uz sirdi. Kad es to kristiešiem stāstu, viņi brīnās, prasa, vai es jokoju.
– Tu pati neesi kristiete?
Es neesmu, nē.
– Bet arī nekur citur sevi īpaši "neklasificē"?
Visu ko esmu pamēģinājusi. Tāpat esmu arī cigunu un reiki mācījusies... diezgan daudziem egregoriem esmu bijusi pieslēgusies. Bet pašlaik man ir Visums. Zeme, Saule. Es paļaujos uz Visumu, tā ir mana mantra.
– Šī sirds mīlestības plūsmas vadīšana – tas ir kaut kas tāds, ko kāds tev ir mācījis vai ko to sevī pati intuitīvi esi atklājusi?
Daļa no tās tehnikas ir no Drunvalo Melhisedeka semināra, bet ļoti nedaudz, jo daļa bija tāda, kuru es nemaz negribu izmantot: piemēram, antenu aktivizēšana galvā. Kopš izlasīju Džordža Kavasillas grāmatu par to, kā ar cilvēci tiek manipulēts caur trešo aci, es to lieku mierā un tikai caur sirdi strādāju.
– Jocīgi – ikvienam no mums ir sirds, bet mēs nesaprotam, kam īsti tā ir domāta... Tu teici – transformators, bet sirdij droši vien ir vēl daudz citu funkciju, ne jau tikai pumpēt asinis.
Izstarot gaismu, jā.
– Par šādu funkciju nekur neizlasīsi, jā, mācību grāmatas neteiks, ka sirds kā orgāna funkcija ir izstarot gaismu... Tā ir fiziskā sirds vai astrālā? Vai varbūt tas ir viens un tas pats?
Man pat nešķiet svarīgs šis apzīmējums. Redzēju meditācijā, ka sēžu un izstaroju gaismu – gaisma nāca no sirds. Mēs no sirds izstarojam gaismu, aktivizējam gaismas ķermeni.
– Tā gaisma, vai tā ir kaut kā sajūtama? Silta?
Mīlestība vispār ir silta sajūta.
– Tātad tā nav tikai "bilde"...
Jā, siltums sirdī un tāda spoža gaisma.
Nu jau ne pēc nostāstiem zinu, ka šī sajūta ir silta. Varbūt pat drīzāk siltums, nevis gaisma.
– Visaptverošā mīlestība droši vien prasa pašdisciplīnu? Piemēram, ej pa ielu, dzērājs nospļaujas kaut kur redzeslokā. Padomā – ķēms tāds, kāpēc viņš tā? Un tūlīt sev jāatgādina – bet es viņu mīlu...
Nē, jo es pat nepadomāju to "ķēms tāds"! Nav vispār tādas domas, ja visu laiku esi mīlestības sajūtā.
– Varbūt tev vienkārši negadās tādas situācijas?
Viss kas gadās, bet, kad esi mīlestības plūsmā, tev tās domas nemaz nenāk prātā. Tev viss patīk.
– Tam gan jābūt ļoti labam stāvoklim!
Tas ir brīnišķīgs.
"Ar vienu kāju iekāpt" Simonas aprakstītajā mīlestības plūsmā man, šķiet, izdevās. Bet būs jāstrādā vēl, pašai. Neviens manā vietā to līdz galam nespēs izdarīt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
