Projektu atbalsta
Latvijas Balzams
22. Oktobris  | 1945

1945. gads: Vācijas kapitulācija, atombumbas pār Japānu, beidzas Otrais pasaules karš

Nacistu karogu pazemošana Uzvaras parādē Maskavā 1945. gada 24. jūnijā. Foto: Vida Press

ASV prezidents Franklins Rūzvelts un britu premjers Vinstons Čērčils devās uz Jaltu, lai konferences ietvaros tiktos ar padomju diktatoru Josifu Staļinu. 13. februārī Padomju Savienības spēki ieņēma Budapeštu, bet Karaliskie gaisa spēki bombardēja Drēzdeni.

Janvāra beigās ceturto reizi par Amerikas Savienoto Valstu prezidentu tika inaugurēts Franklins Delano Rūzvelts. Eiropā tikmēr Sarkanā Armija ieradās Aušvicē un Birkenavā (Birkenau), kur atrada nacistu koncentrācijas nometnes, kurās nogalināti apmēram 1,3 miljoni cilvēku.

Sabombardētā Drēzdene. Foto: RIA Novosti/Scanpix/LETA

18. martā 1250 amerikāņu bumbvedēji veica uzlidojumu Berlīnei. Nākamajā dienā Ādolfs Hitlers izdeva “Izdedzinātās zemes pavēli” (“Nerobefehl”), kas paredzēja iznīcināt visu Vācijas industriālo potenciālu, militāro un civilo infrastruktūru, komunikācijas un pārējos nozīmīgos objektus. 27. martā vācieši palaida pēdējās A4 (V-2) raķetes uz Londonu, bet 30. martā padomju spēki ieņēma Vīni.

16. aprīlī notika Berlīnes kauja, kurā PSRS guva uzvaru pār Trešo reihu. 28. aprīlī tika nošauts itāļu diktators Benito Musolini. 30. aprīlī Ādolfs Hitlers un viņa sieva Eva Hitlere (Brauna) izdarīja pašnāvību. Par Vācijas prezidentu kļuva Karls Dēnics, bet par kancleru – Jozefs Gēbelss.

Latviešu leģionārs. Arhīva foto

1. maijā Hamburgas radio ziņoja, ka Hitlers kritis kaujā, “cīnoties ar boļševismu līdz pēdējam elpas vilcienam”. Gēbelss un viņa sieva nogalināja savus sešus bērnus un izdarīja pašnāvību. 2. maijā Padomju Savienība paziņoja par Berlīnes ieņemšanu un pacēla sarkano karogu virs Reihstāga.

8. maijā pulksten 14.00 Latviešu leģiona 19. ieroču SS grenadieru divīzijas komandieris Štrekenbahs visu pulku un atsevišķo bataljonu komandieriem telefoniski nodeva pavēli par kapitulāciju. 12. maijā laikraksts “Cīņa” ziņoja par Kurzemes kapitulāciju, bet 13. jūnijā atgāja pēdējā bēgļu laiva no Kurzemes uz Gotlandi.

Augustā ASV nometa atombumbas uz Hirosimu un Nagasaki. 14. augustā Japānas imperators Hirohito parakstīja bezierunu kapitulāciju. Ar Japānas kapitulāciju 2. septembrī beidzās Otrais pasaules karš. Oktobrī tika nodibināta Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO).


Atombumbas Japānā

Atombumbas sprādziens Hirosimā. Foto: EPA/Scanpix/LETA

Septembrī pasauli sasniedz detalizētāki apraksti par atombumbu sprādzieniem Hirosimā un Nagasaki. Izdevums “Latvju Vārds” raksta:  “Sabiedroto žurnālistiem tagad atļauts apmeklēt atomu bumbas nopostito Hirošimas pilsētu un pašiem sarunāties ar drausmigā sprādziena aculieciniekiem. “Tas bija drausmigakais acumirklis, kādu esmu piedzivojis,” teicis Hirošimas policijas prefekts, kas atradies savā vasarnīcā ārpus pilsētas. “Sprādzienu es nedzirdēju, tikai redzēju, kā māja man pēkšņi sagāžas uz galvas un sāk degt. Vispirms paradijās maza dzirkstelite, tad lieli zibeni. Koki locijās kā lielā vētrā, pret debesim cēlās milzīgs dūmu stabs, visas mājas apkārt dega, likās, pat kalni dega. Pilsētas centrā visi iedzivotaji nonāvēti, mājas nolidzinātas ar zemi.”

Izpostītā Hirosima. Foto: EPA/Scanpix/LETA

Kāds cits aculiecinieks paskaidrojis, ka oficiāli aprēķinātais upuru skaits – 53.000 esot daudz par mazu. Pašreiz tas jau pārsniedzot 100.000, bet no kosmiskajiem stariem cietušo esot vēl vismaz tikpat daudz, un uz viņu glābšanu neesot daudz cerību. Pēc ārstu konstatējuma, drēbes devušas zināmu aizsardzibu pret nāvējošiem stariem. Tie vissmagāk iedarbojušies uz kailajām ķermeņa daļām. Esot iespaids, ka baltas drēbes starus atstarojot, bet tumšas absorbējot. Korespondenti vēl ziņo interesantu novērojumu. Eksplozijas rajonā visi koki esot pilnigi kaili. Domā, ka radioaktīvie elementi tiek izsviesti jau gaisā un zemē nonāk lietus veidā. Visā eksplozijas rajonā palikusi nesagrauta tikai viena patvertne. Tā atradusies 5.5 m dziļi zem zemes.”

Biedra J.V. Staļina uzruna tautai

“Latvju Vārds”, Nr. 46 (15.09.1945.)

“Biedri! Mūsu Tēvijas pilsoņi un pilsones! Šodien, 2. septembrī, Japānas valsts un militārie pārstāvji parakstījuši aktu par bezierunu kapitulāciju. Galīgi sakauta uz jūras un sauszemes un Apvienoto Nāciju bruņoto spēku no visām pusēm ielenkta, Japāna atzinusi sevi par uzvarētu un nolikusi ieročus. Divi pasaules fašisma un pasaules agresijas perēkļi izveidojās šī pasaules kara priekšvakarā: Vācija – rietumos un Japāna – austrumos. Tie bija viņi, kas izraisīja Otro pasaules karu. Tie bija viņi, kas nostādīja cilvēci un tās civilizāciju bojā ejas priekšā. Pasaules agresijas perēklis rietumos tika likvidēts pirms četriem mēnešiem, kā rezultātā Vācija izrādījās piespiesta kapitulēt. Četrus mēnešus pēc tam tika likvidēts pasaules agresijas perēklis austrumos, kā rezultātā Japāna, Vācijas galvenā sabiedrotā, tāpat izrādījās piespiesta parakstīt kapitulācijas aktu.

Tas nozīmē, ka Otrais pasaules karš beidzies.

Tagad mēs varam teikt, ka apstākļi, kas nepieciešami mieram visā pasaulē, jau izcīnīti. Jāatzīmē, ka japāņu iebrucēji nodarījuši zaudējumus ne tikai mūsu sabiedrotajiem – Ķīnai, Amerikas Savienotajām Valstīm un Lielbritānijai. Tie nodarījuši jo nopietnus zaudējumus arī mūsu valstij.

Tādēļ mums ir vēl savs atsevišķs rēķins ar Japānu. Savu agresiju pret mūsu valsti Japāna sāka jau 1904. gadā krievu–japāņu kara laikā. Kā zināms, 1904. gada februārī, kad sarunas starp Japānu un Krieviju vēl turpinājās, Japāna, izmantodama cara valdības vājumu, negaidot un nodevīgi, bez kara pieteikšanas uzbruka mūsu valstij un deva triecienu krievu eskadrai Port-Arturas rajonā, lai izvestu no ierindas vairākus krievu karakuģus un ar to radītu savai flotei izdevīgu stāvokli. Un tā tiešām izveda no ierindas trīs pirmšķirīgus Krievijas karakuģus. Raksturīgi, ka 37 gadus pēc tam Japāna tieši atkārtoja šo nodevīgo paņēmienu attiecībā pret Amerikas Savienotajām Valstīm, kad tā 1941. gadā uzbruka Amerikas Savienoto Valstu kara jūras bāzei Perl-Harborā un izveda no ierindas virkni šīs valsts līnijkuģu. Kā zināms, karā pret Japānu Krievija toreiz cieta sakāvi. Bet Japāna izmantoja cariskās Krievijas sakāvi, lai atrautu Krievijai Dienvidu Sachalinu, nostiprinātos Kuriļu salās un tādā kārtā aizslēgtu ar atslēgu mūsu valstij austrumos visas izejas uz okeānu – tātad arī visas izejas uz padomju Kamčatkas un padomju Čuchotkas ostām. Bija skaidrs, ka Japāna sprauž sev uzdevumu atraut no Krievijas visus tās Tālos Austrumus.

Bet ar to nav izsmelta Japānas agresīvā rīcība pret mūsu valsti. 1918. gadā, pēc padomju iekārtas nodibināšanās mūsu valstī, Japāna, izmantodama Anglijas, Francijas un Amerikas Savienoto Valstu toreiz naidīgo izturēšanos pret padomju valsti un balstīdamās uz tām, – atkal uzbruka mūsu valstij, okupēja Tālos Austrumus un četrus gadus mocīja mūsu tautu, izlaupīja padomju Tālos Austrumus. Bet arī tas nav viss. 1938. gadā Japāna atkal uzbruka mūsu valstij Hasana ezera rajonā, pie Vladivostokas, ar nolūku ielenkt Vladivostoku, bet nākošā gadā Japāna atkārtoja savu uzbrukumu jau citā vietā, Mongolijas Tautas Republikas rajonā, pie Chalchin-Golas, ar nolūku ielauzties padomju teritorijā, pārraut mūsu Sibīrijas dzelzceļa maģistrāli un atgriezt Tālos Austrumus no Krievijas.

Padomju karavīri Berlīnē. Foto: RIA Novosti/Scanpix/LETA

40 gadu mēs, vecās paaudzes ļaudis, gaidījām šo dienu. [..] Mūsu padomju tauta nav žēlojusi spēku un darbu uzvaras vārdā. Mēs esam pārdzīvojuši smagus gadus. Bet tagad katrs no mums var teikt: mēs uzvarējām. No šī brīža mēs varam uzskatīt savu Tēviju par izglābtu no vācu uzbrukuma draudiem rietumos un japāņu uzbrukuma austrumos. Iestājies ilgi gaidītais miers visas pasaules tautām. Apsveicu Jūs, mani dārgie mūsu Tēvijas pilsoņi un pilsones, ar lielo uzvaru, ar sekmīgu kara noslēgumu, ar miera iestāšanos visā pasaulē! Slava Padomju Savienības, Amerikas Savienoto Valstu, Ķīnas un Lielbritānijas bruņotajiem spēkiem, kas guvuši uzvaru pār Japānu. Slava mūsu Tālo Austrumu karaspēkam un Klusā okeāna kara jūras flotei, kas nosargājuši mūsu Dzimtenes godu un cieņu! Slava mūsu lielajai tautai, tautai – uzvarētājai! Mūžīga slava varoņiem, kas krituši kaujās par mūsu Dzimtenes godu un uzvaru! Lai dzīvo un zeļ mūsu Dzimtene!”

Bez dzīvesvietas un grāmatām – latviešu bēgļi pasaulē

Oktobrī iznāk pirmais laikraksta “Latvju Domas” izdevums, kas apraksta latviešu bēgļu situāciju Vācijā: “Apjucis dažs bēglis šobrīd nesaprot, ko atbildēt, kad anketās prasa, vai viņš labprātīgi atstājis dzimteni. Bez šaubām, viņš to darijis spiests, glābdams savu dzīvību. To diktē cilvēka instinkts. Viņš to dara un darīs vienmēr, kaut ari neviens viņu uz to nemudinātu; un šis ir labprātības moments viņa rīcībā. Bet viņa ilgas pēc dzimtenes ir tik lielas, ka viņš jau sen kārto savus nedaudzos sainīšus un lāpa vecos ceļa zābakus, itin kā viņam jau rīt būtu mājās jādodas.

Ekrānuzņēmums

Kārtīgās drēbēs viņš te atbraucis; fabrikās vai uz laukiem par bada vēderu izkalpināts, viņš lielāko tiesu galīgi noplīsis, jo – ja jau maizi Gērings savā neprātīgajā reichstaga runā pavēlēja ārzemniekiem izsniegt tikai pēc tam, kad pašu ļaudis būs paēduši, tad par reichskleiderkartes un apavu kartes piešķiršanu nebij ko domāt jeb kā apgādes daļā atbildēja: Kommt nicht im Frage. Vācija latviešu displaced personām kļuva par vietu, kur Kārļa Skalbes vārdiem jāsaka: “Es gribētu būt kur citur, jebkur citur, nekā še.” Ja mūsu stāvoklis šobrīd te panesams, tad tas ir amerikāņu un UNRRAs nopelns. Atcerēsimies taču aprīļa un maija dienas, kad, Hitlera režīmam kritot, Vācija saprata, ka nu nevāciešus drīkst izgrūst no dzīvokļiem un barakām uz ielas, jo dzīvokļi būs vajadzīgi dažādiem radiem un pazīstamiem, bet barakas līdz pamatam jānoplēš. Militārā pārvalde ārdošos spēkus savaldīja, un UNRRA reālizēja pozitīvu dzīves atjaunošanas programmu. Tās mērķis ir dzimtenei atrautiem viņu grūtajā stāvoklī sniegt materiālu un morālisku atbalstu; akcija, par ko UNRRAi pienākas mūsu dziļākā pateicība.

UNRRAs aizvējā radusies arī mūsu avīze. Tā centīsies latviešu bēglim sniegt gara barību, kas modernos laikos cilvēkam brīžam tikpat nepieciešama kā maize. “Latvju Domas” lielu vērību piegriezīs latviešu kultūras un izglītības lietām, īpaši turot prātā jaunatnes vajadzības. Būdamas joprojām bez grāmatām, mūsu skolas ir jo smagā stāvoklī. To grib atvieglot avīzes pielikums, dodams katrā numurā lasāmvielu, kuras izvēle notiek saskaņā ar Detmoldā iespiesto latviešu pamatskolu 1945./46. g. programmu. Paturēdama acīs skolu intereses, redakcija neuzsāka avīzes iespiešanu, iekams tās rīcībā nebija normālu burtu, kuru iemantošana bija saistīta ar lielām grūtībām.”

Savukārt 28. oktobrī sūtnis Kārlis Zariņš “Bavārijas Latviešu Vēstnesī” aicina nepadoties bezcerībai.

"Mums nav ari jāaizmirst, ka arī to tautiešu sirdis, kas palikuši dzimtenē, pukst karsti, varbūt vēl karstāk nekā mums, par brīvību, un izdevīgā brīdī tie celsies vienoti kā viens vīrs."

"Tādiem mums jābūt. 1940. g. jūnijā un jūlijā, kad boļševiki ar brutālu varu ienāca mūsu zemē, es ārlietu ministrijā Londonā vaicāju, vai viņi atzīst ārzemēs sastādītu Latvijas valdību, jo es domāju, ka daudzi mūsu sabiedriskie darbinieki izbrauks. Man atbildēja: nekādu jūsu nodibinātu valdību mēs atzīt nevarēsim un to nedarīsim. Jāpiezīmē, ka tas notika tai laikā, kad PSRS bija ja nu ne Vācijas sabiedrotā, tad katrā ziņā tai draudzīga. Tagad, kad PSRS Vācijas uzvarēšanā bijusi tik liela loma un tā ir Anglijas sabiedrotā, minētais ir vēl pastiprinājies, un mūsu cerības uz kādu eksila valdību ir pavisam ilūzoriskas. Latviju atgūs mūsu brašie zēni, tur tas ir pirmais solis. Mums, ārzemēs esošiem, jādara viss, lai nekādā veidā šo darbu neapgrūtinātu. Ciešā vienībā tagad mums visiem jādomā par palīdzības darbu mūsu cietušajiem brāļiem un māsām.”

2017 - 2008 2017 - 2008 2007 - 1998 2007 - 1998 1997 - 1988 1997 - 1988 1987 - 1978 1987 - 1978 1977 - 1968 1977 - 1968 1967 - 1958 1967 - 1958 1957 - 1948 1957 - 1948 1947 - 1938 1947 - 1938 1937 - 1928 1937 - 1928 1927-1918 1927-1918