Ja mūsdienās drosminieki popularitātes gūšanai spiesti lēkt no kosmosa vai uzrāpties augstāko ēku smailēs, tad pirms aptuveni nekā simts gadiem par populārāko neprāšu atrakciju kļuva nolaišanās pa Niagāras ūdenskritumu mucas iekšienē. Dažkārt tas patiesi atmaksājās, un viņi nokļuva laikrakstu pirmajās lapās.
Tomēr, kā atzīmēts portālā "Niagara Falls Reporter", kopš 1850. gada vidēji ik gadu ūdenskritumā bojā iet ap 40 cilvēkiem, no kuriem lielais vairums ir pašnāvnieki. Portāls "NY Falls" savukārt atzīmē, ka starp tiem "varoņiem", kuri ūdenskritumu šķērso peldus vai peldlīdzekļos ar mērķi pierādīt savas spējas, izdzīvo 75 %.
Vēsturē gan iegājuši tie, kuri ūdenskritumu šķērsoja paši pirmie. Iepazīstinām ar sešiem no viņiem:
Lai nodrošinātu vecumdienas un izvairītos no sapūšanas nabagmājā, Anijai Edsonei Teilorei tapa oriģināls bagātību raušanas plāns. Viņa nolēma kļūt par pirmo cilvēku, kurš šķērsos Niagāras ūdenskritumu mucā.
Šim uzdevumam viņa pasūtīja īpašu ozolkoka mucu ar metāla stīpām, kura bija izoderēta ar matraci. Vairākkārt pārdrošais biznesa projekts izgāzās, jo neviens nav vēlējies kļūt par aculiecinieku Teilores drošajai pašnāvībai.
Lai iedrošinātu skatītājus un par mucas stiprību, kā arī plāna izdošanos pārliecinātos arī pati, apņēmīgā sieviete dažas dienas pirms Niagāras ūdenskrituma šķērsošanas mucā pāri ūdenskritumam pārsūtīja kaķi. Dzīvnieciņš guva asiņojošu ievainojumu galvā, bet izdzīvoja.
Visbeidzot sapulcinājusi prāvu aculiecinieku bariņu 1901. gada 24. oktobrī Teilore mucā beidzot iekāpa pati, līdzi paņemot veiksmi nesošu spilvenu sirsniņas formā. Pēc vāka aizvēršanas viņas draugi ar velosipēda pumpi mucā sakompresēja gaisu un pēdējo caurumu aizdarīja ar spundi. Pēcāk muca tik palaista pa straumi un tā ūdenskritumu šķērsoja Kanādas pusē.
Pēc mucas atrašanas, kas prasīja gandrīz 20 minūtes, Teilore no tā izkāpa, guvusi vien nelielu brūci galvā. Viņa vēlāk žurnālistiem atklāja, ka otrreiz ko tādu nekādā gadījumā nepiekristu darīt. "Es drīzāk iekāptu lielgabalā, zinot, ka tas mani saspridzinās gabalos," viņa paziņojusi.
Vajadzēja paiet desmit gadiem, lai pēc Anijas Teilores veiksmīgās Niagāras ūdenskrituma šķērsošanas un šausminošajiem komentāriem par piedzīvoto vēl kāds sadūšotos šķērsot slaveno dabas fenomenu.
1911. gada 25. jūlijā visbeidzot to paveica Bobijs Līčs. Agrā jaunībā viņš bija uzstājies cirkū, bet vēlāk atvēris savu restorānu, kurā apmeklētājiem regulāri lielījies, ka mierīgi spēj atkārtot Teilores panākumus.
Atšķirībā no viņas Līča pārdrošais eksperiments beidzās slimnīcā. Kritienā cita starpā viņš salauza abas ceļu bļodiņas, kā arī žokli. Tomēr slavas ziņā viņa panākumi bija daudz lielāki - pēc atveseļošanās mērķtiecīgais vīrietis vairākus gadus ar visu mucu apceļoja Kanādu, Lielbritāniju un ASV, par naudu cilvēku pilnās zālēs stāstot par piedzīvoto.
1920. gadā viņš atgriezās Niagāras ūdenskrituma tuvumā esošā pilsētā Niagarafolsā, kur atvēra peldbaseinu.
Čārlzs Stīvens no Lielbritānijas kļuva bēdīgi slavens kā pirmais Niagāras šķērsotājs mucā, kurš neizdzīvoja.
Ikdienā Stīvens strādāja par bārddzini Bristolē, un 11 bērnu ģimenes uzturēšanai aizrāvās ar dažādu pārgalvīgu triku izpildīšanu. Niagāras ūdenskrituma pārvarēšanā viņu konsultēja arī Līčs, kurš gan aicināja pirms trika veikšanas palaist mucu vienu pašu. Stīvens šo padomu neņēma vērā.
Turklāt balastam viņš mucu papildināja ar laktu, kas izrādījās liktenīga kļūda. Lakta trieciena rezultātā izplēsa ozolkoka mucas grīdu, un ūdens spiediens Stīvenu ierāva zem ūdenskrituma. Vēlāk tika atrasta un apglabāta tikai pārgalvja roka.
Atšķirībā no priekšgājējiem, kuri izvēlējās Niagāru pārvarēt cietās mucās, kanādietis Žans Lusjē to nolēma darīt mazliet drošākā veidā. Viņš radīja aptuveni divus metrus diametrā lielu bumbu, kas bija veidota no elastīgas gumijas.
Pēc veiksmīgā trika viņš apmetās uz dzīvi Niagarafolsā un tirgoja bumbas gabaliņus interesentiem, tādējādi nopelnot veselu kapitālu. Kad beidzās bumba, Lusjē biznesu nepārtrauca, bet tirgoja fragmentus no automašīnu riepām.
50. gados kanādietis sāka plānot trika atkārtošanu. Tikai šoreiz viņš vēlējās uzbūvēt lielāku bumbu un šķērsot ūdenskritumu ASV robežas pusē. Plāns gan tā arī nekad netika realizēts.
Par nākamo karstgalvi - afroamerikāni Nātanu Boju jeb īstajā vārdā Viljamu Ficdžeraldu - ir zināms gaužām maz. Tostarp nav pat zināma viņa patiesā nodarbošanās, jo, lai gan vīrietis apgalvoja, ka ir bezdarbnieks, citi atklājuši, ka viņš strādājis kompānijā "IBM".
Tomēr pilnīgi droši zināms tas, ka 1961. gad 15. jūlijā viņš šķērsoja Niagāras ūdenskritumu paša radītā gumijas lodē, kuru dēvēja par "Plunge-O-Sphere".
Desmit gadus pirms viņa ūdenskrituma vilinājums bija paņēmis cita drošsirža Viljama Hila dzīvību. Pēc šīs traģēdijas triku veikšana ūdenskritumā bija pieļaujama, tikai iegūstot īpašu atļauju, kādas Ficdžeraldam nebija. Šī iemesla dēļ viņš tūlīt pēc Niagāras šķērsošanas tika aizturēts un saņēma naudas sodu.
Saistībā ar pārdrošo veikumu viņš tā arī nekādus skaidrojumus žurnālistiem nesniedza un no publiskiem pasākumiem izvairījās vairāk nekā 20 gadus.
Savukārt Stīvs Troters kļuva par visu laiku jaunāko Niagāras ūdenskrituma iekarotāju, turklāt vienu no retajiem, kurš vareno ūdenskritumu uzdrošinājās šķērsot divreiz. Tiesa, slavu viņš bija iemantojis jau ar citiem aizliegtiem trikiem, par kuriem izpelnījās policijas uzmanību.
Niagāras šķērsošanu 22 gadus vecais jaunietis plānojis mēnešiem ilgi, taču Kanādas policija viņu ar visu mucu pārtvēra īsi pirms došanās ūdenī 1985. gada 16. augustā un jau pēc īsa brīža ar visu transportlīdzekli nodeva ASV tiesībsargu rokās. Viņš neatmeta cerību un jau divas dienas vēlāk triku mēģināja vēlreiz.
Troters ūdenskritumu šķērsoja faktiski neskarts. Atšķirībā no gadsimta sākuma censoņiem, viņa muca bija veidota no stiklašķiedras, balsa koka un kravas automašīnu riepu iekšējā slāņa. Jaunieša ekipējumā ietilpa arī krēsls un drošības jostas, kādas izmanto sacīkšu braucēji, lampiņas, rācija, glābšanas veste un skābekļa baloni. Savukārt mucas galos bija zemūdeņu lūku tipa aizdare.
Vēlāk Troters žurnālistiem atklāja, ka viņa nelegālā darbība izmaksājusi 500$ dolārus soda naudā. Tomēr tas bijis tā vērts, jo peldējums bijis "kā labākais atrakciju parka brauciens, kad jūs bijāt 10 gadus vecs".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
