Vienīgais piebraucamais ceļš Azova jūras piekrastes ciemam ir caur Mariupoli. Aiz pēdējā Ukrainas armijas lielā kontrolposteņa ostas pilsētas austrumu malā, kur jāizlīkumo starp betona šķēršļiem un prettanku ežiem, turpinās pamests ceļš uz Novoazovsku un aptuveni 40 kilometrus tālāk esošo Krievijas robežu.

Aiz kontrolposteņa karavīrs, kurš garantē latviešu ziedotās palīdzības piegādātāju un vietējo voluntieru iekļūšanu kauju plosītajā teritorijā, brīdina, ka aiz šīs robežas sākas īsts karš un ir pēdējais laiks izlemt, vai kāds tomēr nevēlas palikt: "Tur ir reālas apšaudes. Izlemiet, kurš grib braukt, kurš palikt."

Apskatot ziņojumus no Ukrainas frontes zonas, nemierīgā Mariupoles apkārtne un Širokine tiek pieminēta teju katru dienu – uzbrukumi, apšaudes, ievainotie, bojāgājušie. Nekāda pamiera, turklāt apšaudes notiek arī dienā, ne tikai naktīs, kā gada sākumā frontes sektorā pie Doņeckas lidostas portālam "Delfi" stāstīja Ukrainas karavīri.

Kamēr tiek vilktas karotāju sagādātās bruņuvestes un ķiveres, pavadošais karavīrs dod pēdējās norādes. Posmā pa šoseju jābrauc ar izslēgtiem lukturiem, ieturot lielu distanci starp automašīnām un, cik to atļauj bedres, maksimāli lielā ātrumā – piekrastes pacēlumā esošais ceļš ir viegls mērķis pretiniekam.

Ekskluzīva reportāža: 'Delfi' Širokinē piedzīvo 'opolčencu' artilērijas apšaudi
Foto: LivemapUA

Ja sākas apšaude, jālec ārā no mašīnas un jāskrien nost no ceļa, tiek dotas pēdējās norādes. "Bet nekur tālu neskrieniet – nost no ceļa grāvītī un gulties zemē – lauks ir mīnēts," instruē karavīrs, papildinot, ka palikt uz asfalta nav nekādas jēgas.

No pilnīgi tukšās šosejas, kuras malās vietām redzami uzraksti "Mīnas" un no pamatīgiem betona tetrapodiem veidots šķērslis, dažus kilometrus pirms Ukrainas kontrolētās zonas beigām nogriežamies uz maza zemes celiņa, kas ved lejup uz jūras krastu un ciemu. Redzamas no smiltīm pildītām munīcijas kastēm veidotas pozīcijas, krūmos nomaskēta kājnieku kaujas mašīna.

Ja pirmās privātmājas, kas paveras skatam nogāzes lejā pie jūras, šķiet neskartas, tālākais jau vairāk līdzinās kadriem no Holivudas filmām. Krāsaini pludmales saulessargi vēl atgādina, ka te ir bijis kūrorts, taču ielā ar krastmalas dzīvokļiem redzams, ka te ir plosījies kara viesulis. Ēkas ir izrobotas, zemē mētājas dažādi apdares priekšmeti, logu rāmji, vadi karājas stabos.

Starp visu šo haosu redzami izvietojušies karavīri, garāžā bez vārtiem novietots "Humvee" auto ar atvērtu motora pārsegu, cits "Humvee" bez riteņiem stāv uz ķieģeļiem pie kādas daudzstāvu ēkas. Autotransporta riepas uz patronu čaulītēm un asajām šāviņu šķembām plīst bieži, bet amerikāņu apvidus auto riepas ir pietiekami dārgas, lai to aizvietošana Ukrainā būtu sarežģīts pasākums.

"Kritušo brāļu asinis ir uz varas rokām," vēsta ar krāsu uztriepts uzraksts uz baltas ķieģeļu sienas. Nonākam blīvāk apbūvētā rajonā ar mazām privātmājiņām, no kurām, šķiet, vien retā ir šāviņu neskarta. Metāla pagalmu vārti, tāpat kā vēl palikušo automašīnu vraki, ir ložu un šķembu sacaurumoti. Visapkārt mētājas visdažādākie sadzīves priekšmeti dažādā salaustības pakāpē. Uz kāda šujmašīnas vāka redzams, ka to 1966. gada novembrī – tieši pirms 50 gadiem – kādai Toņai uz kāzām dāvinājuši kursabiedri.

Ekskluzīva reportāža: 'Delfi' Širokinē piedzīvo 'opolčencu' artilērijas apšaudi
Foto: DELFI

Tagad šī māja, tāpat kā visas citas Širokinē, ir pamesta. Civiliedzīvotāji evakuēti vēl 2015. gada februārī. Daži joprojām mitinoties vien ciema tālākajā rietumu malā – tuvāk Mariupolei. Turpat darbojas karavīru apmeklēts pārtikas veikaliņš ar patukšiem plauktiem un PSRS laikiem raksturīgi šauru izvēli. Tā tuvumā pamanu arī vienīgo civiliedzīvotāju pa Širokinē pavadīto laiku – pusmūža kundze stumj velosipēdu.