Droši vien "sistēmisks raksturs" jeb "sistēmiska pieeja" ir tas apzīmējums, kas labi raksturo dažādu varas līmeņu institūciju un pārstāvju iesaisti "pareizās" vēstures izpratnes skaidrošanā. Pēdējos gados Krievijas polittehnologi ir iemācījušies izmantot arī nevalstisko organizāciju palīdzību, un "Naši" nebūt nav vienīgais piemērs. Visi vadošie Krievijas TV kanāli, tikpat aktīvi kā padomju laikā, rāda padomju ideoloģizētās kinofilmas, kurām ir piepulcināts jau paliels mūsdienās saražotais klāsts. Mediji gan 2005. gadā (60. gadadiena), gan 2010. gadā rādīja melnbaltu Otrā pasaules kara atspoguļojumu. PSRS nevērīgā attieksme pret savu karavīru dzīvībām vairs netika apspriesta, jo Putins taču ir devis norādi par "lepnuma jūtu ieaudzināšanu".

Mēģina sašķobīt skatījumu uz vēsturi

Mēs varētu neuztraukties par Krievijas specifisko skatījumu uz savas un citu valstu vēstures notikumiem, ja vien šis skatījums netiktu aktīvi izplatīts arī Latvijā. Krievijas Federācijas Nacionālās drošības stratēģijā līdz 2020. gadam sadaļā "Kultūra" ir rakstīts, ka "mēģinājumi pārskatīt uzskatus par Krievijas vēsturi [...] pastiprina negatīvu ietekmi uz nacionālo drošību kultūras sfērā." Ja kāds risks vai drauds tiek definēts valsts drošības dokumentā, tad noteikti sekos šī drauda novēršanas pasākumi. Jau minētās Krievijas drošības stratēģijā ir noteikts arī novēršanas instruments – proti, vienotas "humanitāras un informatīvās –telekomunikāciju vides attīstīšana NVS valstu telpā un kaimiņu reģionos." Nav grūti saprast, ka "kaimiņu reģionos" ietilpst arī Baltijas valstis.

No minētā varam secināt, ka vēstures specifiskās interpretācijas izplatīšana Latvijā ar mediju un Krievijas "tautiešu" organizāciju starpniecību nav nejaušība, bet gan ārpolitikas sastāvdaļa. Turklāt jāņem vērā, ka skatījums uz savu vēsturi ir tikai viens no vairākiem ar Latvijas nacionālo identitāti saistītiem faktoriem, kurus Krievija mēģina sašķobīt vai pārveidot pēc savas gaumes. Kultūra, izglītība, valodas lietošana ir izšķiroši svarīgi faktori katras nācijas identitātes un nacionālās pašapziņas veidošanā. Diemžēl kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā, Krievija nav mitējusies apšaubīt Latvijas valsts nostāju gandrīz visos nosauktajos Latvijas valstij un latviešu tautai vitāli būtiskajos jautājumos, kuriem turklāt būtu jāpaliek vienīgi katras valsts iekšējai lietai.

Diferencētā pieeja

Viens no Krievijas varas elites tālejošiem mērķiem ir veicināt sev lojālas varas izveidi Latvijā. Ar t.s. krievvalodīgo iedzīvotāju balsīm vien to neiegūt, tāpēc Krievijas ārpolitikas "humanitārā dimensija" pēdējos gados tiek vērsta ne tikai uz Krievijas "tautiešiem", bet arī uz latviešiem. Tomēr pieeja abām auditorijām ir atšķirīga. Latviešu auditorijā tiek veicināta agrākā padomju perioda vērtību atjaunošana: "tautu draudzība", tolerance pret padomju perioda simboliem, tradīcijām u.c. Tiek ņemts vērā, ka pēdējo divdesmit gadu laikā neatkarīgās valsts apstākļos Latvijā ir izaugusi jauna paaudze, kura padomju laikus nav pieredzējusi un kurā var veidot labvēlīgāku skatījumu uz PSRS un Krieviju. Tiek strādāts uz to, lai ar pretrunu un negāciju uzsvēršanas palīdzību, izmantojot sabiedrībā pastāvošo sarūgtinājumu par ekonomisko krīzi, neefektīvo valsts pārvaldi un "valsts nozagšanu", izraisītu latviešos šaubas par saviem līdzšinējiem uzskatiem un vērtību sistēmu. Arī attiecībā uz vēstures jautājumiem manipulatoru mērķis ir, nemitīgi afišējot Latvijas vēstures notikumu pretrunas, latviešu auditorijā raisīt šaubas par tās līdzšinējiem uzskatiem un vērtību sistēmu, apšaubīt ne tikai Latvijas valsts politikas, bet pat Latvijas valsts nozīmi un jēgu. Pašreizējās ekonomiskās grūtības tiek pretstatītas agrākajai "stabilajai" un "nodrošinātajai" dzīvei PSRS laikmetā.

"Saskaņas" ideja – integrācija Krievijas ietvarā

Krievvalodīgo iedzīvotāju auditorijai tiek pielietota cita pieeja – viņiem identitātes maiņa netiek uzskatīta par nepieciešamu. Tiek izmantots Krievijā esošais motīvs tautiešu konsolidācijai – lielās nācijas "piecelšanās no ceļiem" kultūras, valodas, reliģijas un citās sfērās. Tiek uzsvērtas uzvaras un sasniegumi pagātnē un pārliecība par sev labvēlīgu situācijas attīstību, uzvarām un sasniegumiem nākotnē. Krievvalodīgajiem iedzīvotājiem tiek atgādināts, ka viņi kopā ar Krieviju ir uzvarētāju tauta, un tikai ar tās palīdzību var pārvarēt esošās grūtības un sasniegt savus mērķus.

Kopumā šādu pasākumu mērķis attiecībā uz abām kopienām – panākt vienošanos sabiedrībā Latvijas stratēģiskā kursa (ārpolitiskās orientācijas) maiņai, lai Latvija politiski un ekonomiski tuvinātos Krievijai. Latvijas valsts realizētā sabiedrības integrācijas modeļa vietā Krievija piedāvā savu risinājumu – "saskaņu" un integrāciju Krievijas kultūr-politiskajā ietvarā. Integrācija uz latvisko vērtību pamata tiek noraidīta. Citiem vārdiem sakot – vispirms integrējieties Latvijas politiskajā telpā pēc Krievijas noteikumiem, tad mēs jūs (visu Latvijas politisko telpu) atkal apvienosim vienotā post-padomju telpā (Krievijas informatīvajā, politiskajā un kultūras).

Lai sagaidītu sev nepieciešamo reakciju nākotnē, Krievija veido priekšnosacījumus vēstures un vērtību nostādījumus ieviest Latvijas skolās un augstskolās, tiek meklēti ceļi ieviest korekcijas skolu vēstures mācību programmu saturā. Oficiāli no Krievijas puses pašlaik notiek Latvijai draudzīga ārpolitiska retorika, un varam prognozēt, ka tāda tā būs vismaz līdz 11. Saeimas vēlēšanām. Tālāko attīstību rādīs vēlēšanu rezultāti un jaunizveidotā koalīcija.

Kas darāms Latvijai?

Līdz šim divdesmit neatkarības gadu laikā Latvijas valsts nav definējusi savas vērtības. Valdīja vieglprātīga ilūzija, it kā neatkarības atgūšana un suverēnas valsts statuss automātiski nodrošina mūsu vērtību uzturēšanu un popularizēšanu, kultūras un izglītības sistēmu darbību uz latvisko vērtību pamata. Mums jādefinē un jāizvēlas savas vērtības Latvijas vēstures skaidrošanai. Ir nepieciešams vienoties par viennozīmīgu traktējumu no latviešu tautas un Latvijas valsts viedokļa sargājamām vērtībām, par kurām nav pieļaujama tirgošanās. Turklāt moratorijs ar vēsturi saistītajiem jautājumiem nevar iestāties. Jo – kāds gan var būt moratorijs sabiedrības vēsturiskajai atmiņai?

Minētais konteksts būtu ņemams vērā arī pirmajā Latvijas vēsturnieku kongresā "Latvijas vēsture: pētniecības stāvoklis, izpētes problēmas un risinājumi", kas notiks šā gada 16. – 17. septembrī Latvijas Universitātē. Kongresā tiks iztirzāti vēstures jautājumi, sākot no aizvēstures līdz pat mūsdienām. Kongresa misija būs ne tikai atskatīties uz līdz šim Latvijas vēstures pētniecībā paveikto un iezīmēt turpmāko pētījumu virzienus, bet arī izvērtēt vēstures lomu atjaunotajā Latvijas valstī un sabiedrībā, akcentēt vēstures lomu nacionālās identitātes veidošanā, kā arī veicināt kolektīvās vēstures apziņas veidošanos.